Džeks Londons - MĒNESS ieleja

Vecā mājele nodrebēja no smagiem šļūcošiem soļiem. Virtuvē ienāca Sāra, agri novecojusi sieviete ļenganām krūtīm un izspūrušiem matiem, sejā iegulušām rūpju un īgnuma grumbām.

«A, atnāci gan,» viņa rūca, ieraugot meiteni. «Es ne­spēju ēdienu saglabāt siltu. Kāda diena! Gandrīz vai no­beidzos no karstuma. Un mazais Henrijs pāršķēla sev lūpu. Ārstam bija jāšuj četrās vietās.»

Sāra pienāca tuvāk un visā savā kuplumā nostājās pie galda.

«Kas pupām vainas?» viņa izaicinoši iesāka.

«Nekas, tās tikai…» Saksona mēģināja atvairīt ne­gaisu. «Man tikai negribas ēst. Šodien tik ārkārtīgi karsts. Gludinātavā bija šausmīgi.»

Negribot viņa iedzēra malku aukstās tējas, kas ilgi no­stāvējusies garšoja taisni kā tinte. Brāļa sievai vērīgi skatoties, viņa to vienaldzīgi norija un tikpat vienaldzīgi izdzēra arī atlikušo tēju. Noslaucījusi kabatas lakatiņā muti, viņa piecēlās.

«Domāju iet gulēt,» meitene teica.

«Dīvaini, ka tu neej dejot,» Sāra kašķīgi iebilda. «Jā, tiešām jocīgi — katru vakaru tu līdz nāvei nogurusi pār­nāc mājās, bet katru vakaru vari iet un dejot līdz rīta gaismai.»

Saksona jau taisījās atbildēt, bet apdomājās un cieši saknieba lūpas. Bet pēkšņi viņa tomēr zaudēja pašsaval- dību un dedzīgi iesaucās:

«Bet tu taču arī kādreiz biji jauna?»

Nenogaidot atbildi, viņa pagriezās, izgāja no virtuves un iegāja savā istabā, kas bija blakus virtuvei. Tā bija gluži maza istabiņa, un arī šeit zemestrīce bija atstājusi savas pēdas griestu apmetumā. Gulta, lēts priežu koka krēsls un ļoti veca kumode bija visa mazās istabiņas iekārta. Ku­modi Saksona atminējās visu savu dzīves laiku. Tā sais­tījās ar viņas visagrākām atmiņām. Viņa zināja, ka tā ceļojusi ar viņas senčiem pāri prērijai ar «prēriju kuģi». Kumode bija masīva mahagoni koka, bet iesprāgušiem un noskrambātiem sāniem, kas bija noticis toreiz, kad Roka kanjonā apgāzās rati. Apaļais caurums virsējā atvilktnē liecināja par kaujām ar indiāņiem pie Mazās Tērces. Par visiem šiem notikumiem viņai bija stāstījusi māte un pa­stāstījusi arī to, ka šī kumode atceļojusi kopā ar viņas ve­cākiem no Anglijas sen pirms Džordža Vašingtona dzim­šanas.

Saksona pašreiz grasījās noņemt cepuri, bet tad atsēdās uz gultas. Viņa raudāja, raudāja pavisam klusu, lai ne­viens to nedzirdētu. Bet durvis nebija cieši aizveramas un pēkšņi trokšņaini pavērās. Saksona sarāvās, atskanot brāļa sievas balsij.

«Nu kas tev atkal noticis? Ja tev negaršo pupas…»

«Nē, nē,» Saksona ātri mēģināja paskaidrot. «Es tikai esmu nogurusi, un man sāp kājas. Man vienkārši negri­bējās ēst, Sāra. Esmu tikai briesmīgi nogurusi.»

«Ja tev būtu ļārūpējas par visu māju,» skanēja brāļa sievas atbilde, «un jāvāra, un jācep, un jāmazgā, un vēl jāpiedzīvo tik daudz nepatīkama kā man — tad tev būtu iemesls justies nogurušai. Tu vari smieties! Bet pagaidi tikai.» Sāra apstājās un ļauni glūnēja. «Pagaidi vien, es tev saku, kādā jaukā dienā tu būsi tik neprātīga un ap­precēsies, un tad nāks tava kārta. Radīsies bērni, bērni un bērni — un būs vējā balles, zīda zeķes un trīs pāri kurpju uzreiz. Tu dzīvo kā niere pa taukiem — ne par ko citu tev nav jābēdā, kā vienīgi par savu pašas dārgo es, un pie tam visi tie āksti, kas lēkā ap tevi un stāsta par tavām skaistajām acīm. U! Vienā jaukā dienā tu kādam no viņiem uzkārsies kaklā, un tad tev pārmaiņas dēļ būs izdevība skraidīt ar zilām acīm.»

«Nerunā tā, Sāra,» Saksona protestēja. «Mans brālis tevi nekad nav sitis, to tu ļoti labi zini.»

«Nē, bet ko viņš vispār dara? Nekad nekas prātīgs viņa galvā nav bijis, bet viņš katrā ziņā ir labāks nekā tie salašņas, ar kuriem tu skraidi apkārt, kaut arī nepelna tik daudz, lai varētu pieklājīgi dzīvot un nopirkt savai sievai trīs pārus kurpju. Varbūt šīsdienas meitenes ir gudrākas, ko es tur daudz zinu? Bet to es skaidri zinu, ka jaunai meitenei, kam ir trīs pāri kurpju un kas ne par ko citu nedomā kā tikai par izpriecām, kādreiz klāsies ļauni, to es tev varu teikt. Manās jaunības dienās bija pavisam citādi. Mana māte man būtu krietni sadevusi, ja es rīkotos tā, kā tu tagad dari, un viņai būtu taisnība; tas ir tikpat skaidrs, kā tagad visa pasaule apgriezta kājām gaisā. Paskaties uz savu brāli — skriet uz sociā­listu sanāksmēm un klausīties visas tās blēņas, ko tur runā, to viņš var, un var maksāt ari biedra naudu arod­biedrībās, kas bērniem tikai izrauj maizi no mutes; to visu viņš dara, nevis labi saprotas ar savu priekšniecību. Par to naudu, ko tur izdod, viņš man bez pūlēm varētu nopirkt septiņus pārus kurpju gadā, ja es būtu tāda muļķe un tās sev vēlētos. Bet kādā jaukā dienā viņu iesēdinās, tu redzēsi, un ko tad mēs darīsim? Kā lai paēdina piecas mutes, ja nav nekā ko dot?»

Viņa apklusa, lai atvilktu elpu, un, kā rādās, bija pilna līdz malām ar jauniem runu plūdiem.

«Ak Sāra, vai tu nevarētu aizvērt durvis?» Saksona lū­dza.

Durvis ar lielu troksni aizcirtās. Saksona raudādama atkal atsēdās uz gultas malas un dzirdēja, kā viņas brāļa sieva, pati ar sevi skaļi sarunādamās, rīkojās pa virtuvi.

Pie ieejas Viselparkā katra samaksāja par savu biļeti, un viņām abām bija gluži skaidrs, cik smalkveļas gabalu bijis jāizgludina, lai nopelnītu šo pusdolāru, cik maksāja biļete. Bija vēl agrs, un ļaudis nāca reti, bet mūrnieki ar savām ģimenēm jau sāka ierasties; tie bija apkrāvušies milzīgiem groziem ēdamā un veselu baru bērnu — vese­līga, nekultivēta, labi atalgota un labi paēdusi strādnieku daļa. Viņu starpā bija arī vectēvi un vecmāmiņas, un, ne­vērojot viņu amerikāņu apģērbu, tos lielajā pūlī varēja viegli atšķirt. Viņi nebija arī tik labi baroti, un bija skaidri redzams, ka tas nav no vecuma vien, bet tās ir daudzo grūto darba gadu sekas vecajā Īrijā, kur tie ieraudzījuši dienasgaismu. Viņu sejas pauda apmierinātību un lep­numu, ejot blakus saviem pēctečiem, kas bija uzauguši pie spēcīgākas barības.

Tie nebija cilvēki, kuru lokam piederētu Mērija un Sak­sona. Viņas tos nemaz nepazina, un starp tiem viņām ne­bija neviena drauga. Viņām bija vienalga, kas svin svēt­kus — īri, vācieši, slāvi; mūrnieki, aldari vai miesnieki. Tas viņām nekrita svarā. Viņas, meitenes, piederēja de­jotājiem, kas iepludināja kasē zināmu summu naudas, kas bija droša visiem svētku rīkotājiem.

Viņas pastaigājās starp teltīm, kur svētku reizē pārdeva grauzdētus zemes riekstus un maltus kukurūzas graudus, un tad devās apskatīt dejas grīdu. Saksona apskāva iedo­mātu dejas partneri un nodejoja vairākus lokus. Mērija plaukšķināja rokas.

«Ak Dievs!» viņa iesaucās. «Tu esi taisni lieliska. Un cik tev brīnišķas zeķes!»

Saksona apmierināta smaidīja un pastiepa uz priekšu kāju — viņai bija kājās mazas samta kurpītes ar augstiem papēžiem — pacēla drusku šauros melnos svārkus un pa­rādīja skaistas potītes un maigi apaļu stilbu; baltā miesa mirdzēja caur plānām melnām zīda zeķēm, kas maksāja piecdesmit centu pārī. Viņa bija slaida, ne liela, bet sie­višķīgi apaļām formām. Uz baltās blūzes viņa valkāja lētu mežģīņu kruzuli un tur iespraustu adatu ar imitētu ko­ralli; pār blūzi bija uzvilkta maza jauka žakete un rokās neīstas ādas cimdi. Bet īstas, grieznēm nededzinātas bija matu cirtas, kas spraucās laukā no mazas koķetas melna samta cepures malām un aizēnoja viņas acis.