Džeks Londons: MĒNESS ieleja

Bērts no prieka kauca, bet Mērija ārkārtīgās bailēs tam cieši pieķērās. Cīnītājus, kas bija vistuvāk virvei, nogāza zemē un mina kājām. Gaisā sacēlās putekļu mākoņi, un visās malās bija dzirdami spalgi un nevarīgi kliedzieni un kaucieni, tie bija satracinātie vīrieši un sievietes, kas nevarēja piedalīties kaujā.

«Traka lieta, traka lieta,» Bilijs atkal un atkal murmi­nāja; un, kaut arī viņš redzēja visu, kas notiek, viņš to­mēr aukstasinīgi un droši ar draudzīgā īra palīdzību arās caur drūzmu un izveda Saksonu no kaušļu bara.

Beidzot izcēlās katastrofa. Zaudētāju komandu un visus tās labprātīgos palīgus pēkšņā rāvienā pārvilka pretējā pusē, un tai pašā acumirklī arēnu appludināja pūlis, un viss izgaisa cīnītāju jūklī.

Izvedis Saksonu no burzmas un atstājis to īra apsar­dzībā, Bilijs metās atpakaļ drūzmā. Pēc dažām minūtēm viņš atgriezās, vezdams pazudušo pāri — Bertu, kas bija dabūjis belzienu pa ausi un asiņoja, bet starojošā omā, un saņurcīto un histērisko Mēriju.

«Tas nav nekāds sports,» viņa atkal un atkal atkārtoja. «Tas ir skandāls, netīrs skandāls.»

«Taisīsimies, ka tiekam no šejienes projām, tas vēl ir tikai sākums,» Bilijs teica.

«Nē, pagaidi drusku,» Bērts lūdza. «Tas ir savus asto­ņus dolārus vērts. Vienalga, cik tas maksātu, dārgi tas nav. Tik daudz asiņainu degunu un zilu acu nedabū redzēt pat veselā mēnesī.»

«Labi, ej atpakaļ un papriecājies,» Bilijs teica. «Es aiz­vedīšu meitenes uzkalnā. No turienes labi varēsim visu redzēt. Bet es daudz nedodu par tavu labo izskatu, ja tevi notvers īri.»

Pārsteidzoši īsā laikā viss tracis jau bija norimis, jo bla­kus arēnai no tiesneša paaugstinājuma ziņotājs kliedza, ka tagad sāksies sacīkšu skrējiens zēniem. Bērts, saīdzis un neapmierināts, pievienojās Bilijam un abām meitenēm, kas no uzkalna raudzījās lejā arēnā.

Bija zēnu skriešanās un meiteņu skriešanās, skriešanās jaunām sievietēm un vecām sievietēm, resniem vīriešiem un resnām sievietēm, skriešanās ar maisu un skriešanās uz trim kājām, un sacīkšu dalībnieki joņoja pa nelielo arē­nas skrejceļu, bet viņu palīgi kliedza kā ārprātīgi. Virves vilkšana jau bija aizmirsta. Visur bija jūtama laba oma.

Pieci jauni vīrieši nostājās pie starta, noliecās tā, ka roku pirkstgali skāra zemi, un tādā stāvoklī gaidīja star­tera revolvera šāvienu. Trijiem bija kājās zeķes, bet abiem pārējiem dzeloņotas skrejkurpes.

«Skriešanās jaunekļiem,» Bērts skaļā balsī lasīja pro­grammu. «Un tikai viena godalga — divdesmit pieci do­lāri. Skaties to sarkanmataino ar dzeloņiem — to tur, kas stāv pēdējais ārmalā. Sanfrancisko liek uz to. Tas ir favo­rīts, uz viņu daudz liks.»

«Kā tu domā, kas uzvarēs?» Mērija griezās pie Bilija kā lietpratēja sporta lietās.

«Kā es to varu pateikt?» viņš atbildēja. «Neesmu ne­vienu no viņiem agrāk redzējis. Man viņi visi šķiet labi. Un labākais no viņiem uzvarēs, tas ir viss.»

Atskanēja starta šāviens, un pieci skrējēji aizdrāzās. Trīs no viņiem palika iepakaļ jau pie starta. Sarkanmatai­nais izvirzījās vadībā, bet tam cieši blakus turējās meln­matains jauns puisis, un bija skaidrs, ka sacīkstes nori­sināsies starp šiem abiem. Pusceļā melnmatainais pēkšņā izrāvienā pārņēma iniciatīvu, un bija redzams, ka viņš šo tempu nodomājis ieturēt līdz galam. Viņš aizgāja priekšā desmit pēdu, un sarkanmatainais netika tam ne par collu tuvāk.

«Tas puisis ir ko vērts,» Bilijs paskaidroja. «Un viņš pie tam neizlieto visus spēkus, bet sarkanmatainais būs drīz gatavs.»

Kad melnmatainais sasniedza mērķi, viņš vēl arvien bija desmit pēdu sarkanmatim priekšā; atskanēja mežonīgi ga­viļu saucieni. Bet pēkšņi bija dzirdami arī svilpieni un kau­cieni. Bērts kūsāja sajūsmā.

«Oi, oi, oi,» viņš tikko varēja parunāt. «Nu, vai Friska netrako? Tūlīt sāks uguņot, uzmanieties tikai. Skatieties, viņi ceļ iebildumus. Tiesnesis atsakās izmaksāt uzvarētā­jam naudu. Un ap viņu salasās visa banda. O! O! 01 Ne­esmu tik labi uzjautrinājies, kopš mana vecā lēdija sa­lauza kāju.»

«Kādēļ viņi negrib tam maksāt, Bilij?» Saksona jau­tāja. «Viņš taču uzvarēja.»

«Friskas partija apgalvo, ka viņš esot profesionālis,» Bilijs paskaidroja. «Viņi strīdas par to. Bet tas nav tais­nība. Viņi visi skrien naudas dēļ, tātad visi ir profesio­nāļi.»

Pūlis viļņoja, strīdējās un auroja. Tas viss notika šķī­rējtiesneša paaugstinājuma priekšā. Tiesneša sēdeklis bija rahītiska divstāvu tribīne ar vaļēju virsējo platformu, kur tiesneši žestikulēdami strīdējās tikpat dedzīgi kā pūlis lejā.

«Tagad sāksies!» Bērts auroja. «Ak tu bandīts!»

Melnmatainais skrējējs, savu biedru atbalstīts, uzkāpa pa ārējām kāpnēm pie tiesnešiem.

«Godalgu piespriedējs ir viņa pusē,» Bilijs teica. «Ska­tieties, viņš dod tam naudu, arī daži tiesneši stāv par viņu, citi turpretim protestē. Un, lūk, kur rāpjas augšā pretējās komandas piekritēji — sarkanmatainā biedri.»

Bilijs pievērsās Saksonai un mierinādams smaidīja. «Labi, ka šoreiz neesam tur vidū. Nākošā minūtē tur lejā sāksies pamatīgs kautiņš.»

«Tiesneši mēģina viņu pierunāt atdot naudu,» Bērts pa­skaidroja. «Un, ja viņš to nedarīs, otra banda viņam to atņems. Skatieties! Tagad viņi tam grib atņemt naudu!»

Augstu pāri galvai uzvarētājs turēja papīra vīstoklīti ar divdesmit pieciem sudraba dolāriem. Viņa biedri to bija ielenkuši un pleciem atspieda tos, kas tam gribēja atņemt naudu. Sist vēl nesita, bet juceklis palielinājās, viegli celtā tribīne grīļojās un šūpojās. No pūļa lejā at­skanēja saucieni: «Dod atpakaļ naudu, tu suns!» — «Turi to cieti, Tim!» — «Tu godīgi uzvarēji, Timij!» — «Dod atpakaļ, tu riebīgais laupītāj!» Nekrietni ķengājumi, kā arī draudzīgi padomi bira pār uzvarētāju.

Troksnis kļuva arvien trakāks. Tima biedri cīnījās, lai noturētu viņu augšā, un jaunekļa roka, kas turēja iegūto naudas balvu, bija pastāvīgi izstiepta gaisā, jo to nemi­tīgi tvarstīja daudzas rokas. Reiz, kaut arī tikai vienu mir­kli, viņa roku norāva lejā. Atkal roka pacēlās. Bet papīrs jau bija pārplēsts, un Tims, saņēmis pēdējos spēkus, svieda naudas gabalus kā sudraba šalti lejā pāri pūļa gal­vām. Ilgāku laiku visi strīdējās un bārās.

«Es vēlētos, kaut viņi reiz beigtu un mēs varētu iet at­pakaļ dejot,» žēlojās Mērija. «Tā nav nekāda izprieca.»

Gausi un ar lielām pūlēm beidzot bija atbrīvota ties­neša tribīne; kāds ziņotājs nostājās pie tribīnes malas un izstiepa rokas, lai apklusinātu pūli. Niknie kliedzieni lēni norima.

«Tiesneši nolēmuši,» viņš ziņoja, «ka šī diena veltīta biedriskumam un brālībai…»

«Klausieties! Klausieties!» Daudzi aukstasinīgākie ap­laudēja. «Tā ir lieta!» — «Nevajag kauties un dusmo­ties!»

«Un tādēļ,» ziņotājs turpināja, kad saucieni norima, «tiesneši nolēma izsolīt jaunu godalgu divdesmit piecu dolāru apmērā un vēlreiz sarīkot skriešanos.»

«Un Tims?» daudzas balsis auroja. «Un kā ar Timu?» — «Viņš ir aplaupīts!» — «Tiesneši ir blēži!»

Atkal ziņotājs izstiepa rokas, un troksnis norima.

«Lai nodibinātu mieru un kārtību, tiesneši nolēma, ka Timotejs Makmanuss arī var piedalīties skrējienā. Ja viņš uzvarēs, nauda piederēs viņam.»

«Nu, vai nav aplami?» Bilijs saīdzis murmināja. «Ja Tims tagad ir pieņemams, tad arī pirmoreiz viņš tāds bija. Un, ja viņš bija pieņemams pirmoreiz, tad nauda pieder viņam.»