Džeks Londons - MĒNESS ieleja

«Sarkanmatainais šoreiz lēks vai gaisā, lai uzvarētu,» Bērts gavilēja.

«Un tāpat arī Tims,» Bilijs teica. «Vari būt pārlieci­nāts, ka viņš tagad ir nikns un šoreiz liks lietā visus spē­kus, ko pirmoreiz nedarīja.»

Pagāja kāda ceturtdaļstunda, kamēr arēnu atbrīvoja no publikas, un šoreiz pie starta nostājās tikai Tims un sar- kanmatis. Pārējie trīs skrējēji sacīkstēs vairs nepiedalījās.

Atskanot revolvera šāvienam, Tims jau ar vienu lēcienu bija veselu jardu sarkanmatim priekšā.

«O jā, es domāju gan, ka viņš ir profesionālis, tas ir skaidrs,» Bilijs piezīmēja. «Skatieties, ko viņš spēj!»

Tims izvirzījās un bija sarkancekulainajam jau piecdes­mit pēdu priekšā. Pilnā sparā skriedams, viņš tuvojās gala mērķim — tieši zem tās nogāzes, kur augšā stāvēja Bilijs ar savējiem — kad pēkšņi notika kaut kas gluži neticams un neiedomājams. Cieši klāt arēnai stāvēja kāds jauns cilvēks, un tam bija rokā tievs niedras spieķis. Viņš, re­dzams, nepiederēja svētku dalībniekiem, jo nekas viņa ārienē neliecināja, ka viņš būtu no strādniekiem. Bērts vē­lāk apgalvoja, ka tas esot izskatījies pēc deju skolotāja, bet Bilijs viņu nosauca par dendiju.

Bet šis jaunais cilvēks k]uva par Timoteja Makmanusa likteni; jo, kad Tims skrēja tam garām, svešais acīmredzot pilnīgi apzināti iegrūda tam starp kājām spieķi. Tims uz­lidoja gaisā, apmeta kūleni un ar seju iekrita skrejceļa putekļos.

īsu mirkli visi it kā aizturēja elpu, un valdīja dziļš klu­sums. Šķita, ka arī jaunais cilvēks pats no sava darba pār­vērties akmenī. Tāpat viņam, kā skatītājiem bija vajadzīgs laiks, lai apjēgtu un saprastu, ko viņš izdarījis. Skatītāji atjēdzās pirmie, un no tūkstoš rīklēm atskanēja mežonī­gais īru kauciens. Vētras centrs tagad bija pārsviedies pie jaunā vīrieša ar niedras spieķi. Tiklīdz atskanēja kaucieni, jaunais cilvēks apsviedās un devās pa nogāzi augšup.

«Tam pakaļ! Tam pakaļ!» Bērts kā apsēsts kliedza un vicināja cepuri. «Tu man briesmīgi patīc! Kas to būtu do­mājis? Kas to būtu domājis? Sakiet! — Vai kāds to do­māja? Kas to būtu iedomājies!»

«Jā! Tas arī ir labs skrējējs!» Bilijs apbrīnodams teica. «Bet kādēļ viņš to darīja? Viņš taču nav mūrnieks.»

Draudīgu rēcienu pavadīts, vainīgais kā nobijies trusī­tis drāzās pa nogāzi augšup, sasniedza koku puduri un vienā acumirklī pazuda kokos. Viņam pa pēdām sekoja simtiem asinskāru atriebēju.

«2ēl tikai, ka viņš vairs nedabū redzēt, kas te notiks,» Bilijs teica. «Un tagad, lūk, sāksies.»

Bērts bija gluži kā negudrs. Viņš lēkāja un klaigāja bez apstājas.

«Skatieties tikai! Skatieties tikai! Skatieties tikai!»

Oklendieši bija dziļi sašutuši. Jau otrreiz viņu favorītam atņem uzvaras laurus. Tas bez šaubām ir Sanfrancisko komandas jauns triks. Un Oklenda sažņaudza varenās brū­nās dūres un pacēla tās pret Sanfrancisko, prasot atmaksu. Bet arī Sanfrancisko, kam bija tīra sirdsapziņa, vēlējās izšķirt šo lietu. Pieci tūkstoši dedzīgi metās cīņā. Tiem pievienojās sievietes. Viss amfiteātris bija kaujas dārdu pilns. Tur bruka virsū, atkāpās, atkal uzbruka un bēga. Vājāko cīnītāju grupas atspieda vairāk uz nogāzi. Nedau­dzie kārtības sargi, ko parka pārvalde bija sarīkojuma gadījumā pieņēmusi, bez žēlastības saņēma belzienus no abu komandu piekritējiem.

«Neviens nav kārtības sargu draugs,» Bērts smējās, spiezdams kabatas lakatiņu pie auss, kas vēl arvien asi­ņoja no dabūtā belziena.

Aiz viņa krūmos bija dzirdami brikšķi, un Bērts atlēca sāņus, atbrīvojot vietu diviem cīnītājiem, kas cieši savi- jušies, sirsnīgi viens otru dūrējot, vēlās pa nogāzi lejup. Viņiem spiegdama sekoja sieviete, kas bēra sitienus kā krusu uz vienu no vīriem, kas, jādomā, nepiederēja viņas klanam.

Augšā uz tribīnes stāvēja tiesneši un varonīgi turējās pret uzbrucējiem, līdz grīļīgā celtne sazvēlās un sabruka.

«Ko tā sieviete tur dara?» jautāja Saksona un rādīja uz kādu gados vecāku sievieti, kas sēdēja uz paugura zem viņiem un pašreiz noāva no vienas savas kājas pamatīga apmēra kurpi.

«Viņa taisās peldēt,» ņirgājās Bērts, kad kurpei sekoja arī zeķe.

Kā sastinguši viņi vēroja sievieti. Kurpi atkal uzvilka basajā kājā; sieviete pacēla dūres lieluma akmeni, iebāza to zeķē un, vicinādama šo mūžseno briesmīgo ieroci, devās tuvākā cīnītāju barā.

«O! — O! — O!» Bērts katru reizi iekliedzās, kad sie­viete laida savu ieroci darbā. «He, vecā asinskārā bestija, uzmanies! Tagad tu dabūsi! O! O! Vai jūs redzējāt? Urrā vecajai lēdijai! Skatieties, kā viņa raujas! Uzmanīgāk, vecā dāma!… Ā, ā, ā!»

Bērts apklusa, nožēlās redzēdams, kā sievieti pēkšņi no muguras satver aiz matiem kāda cita amazone un trakā ātrumā griež apkārt.

Velti Mērija bija pieķērusies Bertām pie rokas, raustīja un purināja to, pie tam skaļi protestēdama.

«Vai tu nevarētu būt prātīgāks? Tas ir briesmīgil Es tev saku, ka tas ir briesmīgi!»

Bet tas ne mazākā mērā neietekmēja Bertu.

«Uz priekšu, vecā dāma!» viņš uzmudinādams kliedza. «Tu uzvarēsi! Es deru uz tevi katrā laikā! Tagad tev ir izdevība! Tā! O! Ak tu velns! Trāpīja! Trāpīja!»

«Tas ir trakākais, ko jebkad esmu piedzīvojis,» Bilijs teica Saksonai. «To var tikai īri. Bet kādēļ tas dendijs to darīja? To nekādi nevaru saprast. Viņš nebija mūrnieks — pat ne strādnieks — tas bija īsts lellītis, kas še nepazina nevienas dzīvas dvēseles. Bet, ja viņam bija nodoms sacelt traci, tad tas pilnīgi izdevies. Skatieties vien. Nu tie kau­jas visās malās.»

Pēkšņi viņš sāka smieties, smējās tik sirsnīgi, ka asaras sāka ritēt pa vaigiem.

«Kas ir?» jautāja Saksona, baidīdamās palaist kaut ko garām.

«Tas ir dendijs,» Bilijs tikko spēja no smiekliem paru­nāt. «Kādēļ viņš to darīja? To es nekādi nevaru izdomāt. Ko viņš gribēja panākt, to darīdams?»

Atkal brakšķēja krūmi, un šoreiz uz skatuves parādījās divas sievietes, viena bēga, otra tai dzinās pakaļ. Un, pirms viņi apjēdza, kas notiek, miermīlīgā grupa jau bija ievilkta kautiņā, kas plosījās ja ne arī pa visu pasauli, taču pa Viselparka lielāko daļu.

Bēdzēja mēģināja izvairīties, metot līkumu ap kādu solu, bet paklupa, un vajātāja būtu viņu sagūstījusi, ja tā, mē­ģinot noturēt līdzsvaru, nesatvertu Mērijas roku un neie­grūstu meiteni savai ienaidniecei tieši rokās. Tā, liela auguma sieviete, pārprata situāciju, satvēra ar vienu roku Mēriju aiz matiem un pacēla otru roku sitienam. Bet, pirms viņa paguva iesist, Bilijs bija satvēris viņas roku locītavas.

«Mierā, vecā dāma, lai tas paliek,» viņš nomierinādams teica. «Jūs esat pārskatījusies. Viņa nekā nedarīja.»

Bet tagad sieviete rīkojās pavisam dīvaini. Neizrādot ne mazāko pretestību, bet vēl arvien turot meiteni aiz ma­tiem, viņa sāka mierīgi kliegt, šie kliedzieni bija riebīgi, tur izpaudās šausmas un bailes. Bet sejā sievietei nebija ne šausmu, ne baiļu. Viņa raudzījās uz Biliju saltām pē­tošām acīm, it kā gribētu redzēt, kā tas viņu ietekmēs. Vi­ņas kliedzieni bija tikai signāls viņas klanam steigties palīgā.

«A! Vai laidīsi vaļā, vecais kara zirgs!» Bērts kliedza, satvēris viņu aiz pleca, un purināja to, velti mēģinādams atsvabināt Mēriju.

Sekas bija tādas, ka viņi visi četri mētājās uz priekšu un atpakaļ, bet sieviete tikmēr mierīgi turpināja kliegt. Viņas kliegšanā izpaudās gaviles, kad krūmos no jauna atskanēja brīkšķi.