Džeks Londons - MĒNESS ieleja

Saksona redzēja, ka Bilija mierīgajās acīs iegailējas cieta tērauda mirdza, un viņa ievēroja, ka viņš ciešāk satver kliedzējas roku locītavas. Sieviete palaida Mērijas matus, un viņu aizgrūda prom. Bet tai pašā mirklī bija klāt pir­mais vīrs, kas varēja stāties viņas vietā. Viņš nemaz ne­pūlējās jautāt, kas te notiek. Viņam pietika ar to, ka sie­viete atlec no Bilija un izgrūž griezīgus sāpju kliedzie­nus — sāpes pa lielākai daļai gan bija tikai izlikšanās.

«Tas ir pārpratums,» Bilijs ātri steidzās paskaidrot. «Mēs tikai aizstāvējāmies …»īrs atvēzējās. Bilijs aši noliecās un pēkšņi pārtrauca atvainoties, bet, kad uzbrucēja dūre smagi kā kalēja āmurs nožvīkstēja pāri viņa galvai, viņš ar savu kreiso roku trieca tam pa zodu. Resnais īrs nogāzās uz sāniem un palika ķepurojoties nogāzes malā. Viņš mēģināja uzraus­ties kājās, bet nebija vēl atguvis līdzsvaru, kad viņu jau ķēra Berta dūre, un šoreiz viņš nošļūca uz visām četrām lejā pa slīpo nogāzi, kas bija slidena, jo to klāja īsa sausa zāle.

«Tas jums, mana vecā lēdija!» Bērts iesaucās un palī­dzēja arī kareiviskajai sievietei noripot pa nogāzi lejup. No krūmiem iznāca vēl trīs vīri.

Bet Bilijs tikmēr bija novietojis Saksonu drošībā aiz galda, kur izbraucēji mēdza ieturēt maltītes. Arī Mērijai, kas paniskās bailēs grasījās ķerties tam klāt un turēties pie viņa, Bilijs lika nostāties aiz galda pie Saksonas.

Bērts taisni kūsāja cīņas priekā; viņa melnās acis me­žonīgi liesmoja, un tumšajā sejā kvēloja karsto asiņu viļņi.

«Nāciet šurp, jūs mīkstčauļi!» viņš spiedza. «Arvien tu­vāk uz priekšu, nožēlojamās vardes! Parunāsimies par Getisburgu. Mēs jums visiem rādīsim, ka amerikāņi vēl nav izmiruši.»

«Aizver muti — mēs nevaram sākt cīņu, ja pie mums ir meitenes,» Bilijs neapmierināts rūca, vēl arvien stāvēdams pie galda, aiz kura bija meitenes. Viņš pagriezās pret tri­jiem palīgiem, kas izbrīnā neredzēja šeit neviena, kam būtu vajadzīga viņu palīdzība. «Ejiet vien tālāk! Mēs ne­vēlamies plēsties. Jūs maldāties, domādami, ka meklējam ķīviņu. Mēs nevēlamies cīnīties — sapratāt?»

Viņi vēl arvien gudroja, ko darīt, un varbūt Bilijam būtu laimējies novērst jaunu kautiņu, ja vīrs, kas pirmīt bija nošļūcis pa nogāzi lejā, šai kritiskajā brīdī, uz rokām un ceļiem šļūkdams, atkal neuzraustos augšā un neparā­dītu savu asiņaino seju. Bērts atkal atvēzējās un notrieca to otrreiz pa nogāzi lejā, bet pārējie trīs kaukdami metās virsū Bilijam, kas dūrēja, mainīja stāvokli, noliecās un atkal trešoreiz dūrēja. Viņa sitieni bija labi tēmēti un cieti. Viņš tos izdalīja apdomīgi, lietpratīgi un no visa spēka.

Saksona vēroja jaunekļa acis un daudz mācījās no tā, ko tur redzēja. Viņa gan baidījās, bet tomēr asi un skaidri vēroja un redzēja, ka bija izgaisuši acu bezdibeņi, kur pirmīt mainījās gaisma ar ēnām. Viņa skatienā bija tikai virsma, cieta, skaidra, gandrīz sastingusi virsma, un tās būtu gandrīz bez izteiksmes, ja tur nevīdētu dziļa nopiet­nība. Berta acīs liesmoja ārprāts; īru acis bija mežonīgas un nopietnas, tomēr ne gluži nopietnas. Tajās bija jautrs, pārgalvīgs mirdzums, it kā šis kautiņš viņiem sagādātu prieku. Bet Bilija acīs tas nebija joks. Likās, ka viņš da­rītu darbu, kas tam noteikti jādara un ko viņš apņēmies pamatīgi padarīt.

Arī viņa sejā bija tā pati nejūtīgā izteiksme, un meite­nei šķita, ka tai nav nekā kopēja ar to seju, ko viņa šo­dien visu laiku redzējusi. Viss zēniskais no tās bija iz­gaisis. Sī seja bija gandrīz baigi nobriedusi, mūžīgi veca un reizē arī mūžīgi jauna. Tur nebija dusmu, arī nežēlī­bas ne. Tā bija sastingusi gluži tādā pašā veidā kā acis. Viņai ienāca prātā kaut kas no tām brīnišķīgajām teikām, ko tai bija stāstījusi māte par senajiem sakšiem, un viņš tai šķita viens no tiem. Viņa gara acīm redzēja garu melnu laivu, kuras priekšgals ir kā plēsīga putna knābis, redzēja lielus puskailus vīrus spārnotām bruņu cepurēm galvā — un viena šī vīra seja tik ļoti līdzinājās Bilija sejai. To viņa neapzinājās. Viņa redzēja un juta kā sapnī, nedo­mājot un neapzinoties. Tai pašā acumirklī viņa atviegloti uzelpoja, jo kaujas troksnis bija norimis. Tas bija ildzis tikai nedaudzas sekundes, Bērts lēkāja nogāzes malā un ņirgājās par uzvarētajiem, kas nevarīgi gulēja lejā. Bet tagad Bilijs pārņēma vadību savās rokās.

«Nāciet, meitenes,» viņš pavēlēja. «Atjēdzies, Bert. Mums jātiek no šejienes projām. Mēs nevaram cīnīties pret ve­selu armiju.»

Viņš vadīja atkāpšanos; Saksonu Bilijs bija paņēmis zem rokas, un Bērts, kas vēl arvien nerimās gavilēt un smieties, abi ar Mēriju tam sekoja. Mērija bija briesmīgi sašutusi, bet viņa protestēja nedzirdīgām ausīm.

«Nu, tas drīz beigsies,» Bilijs smiedamies teica Sakso­nai. «Es viņus pazīstu. Tāds kautiņš sagādā tiem vislie­lāko uzjautrinājumu. Un šīs dienas jandāliņš ir visu svētku vainags. Nu, ko es teicu? — Paraugieties tur uz to galdu.»

Bars sieviešu un vīriešu izspūrušiem matiem un saņurcī­tām drēbēm, smagi elpodami, draudzīgi kratīja viens ot­ram rokas.

«Nāciet, iesim tagad dejot,» teica Mērija un virzīja vi­sus uz dejas grīdas pusi.

Pa visu parku kareivīgie mūrnieki spieda viens otram rokas, un bāri drīz vien pildījās izslāpušiem cilvēkiem.

Saksona gāja cieši blakus Bilijam. Viņa lepojās ar to.

«Jūs esat drosmīgs,» viņa teica.

«Tas ir tas pats, kas zīdainim atņemt zīžamo,» viņš iz­vairīgi teica. «Viņi jau tikai dūrējās. Par boksu tiem nav ne jausmas. Tā, ziniet, nav nekāda cīņa.» Ar mazliet raižu pilnu zēnisku skatienu viņš apskatīja savas nobrāztās ro­kas. «Un ar tādām man rīt jābrauc,» viņš teica. «Tas ne­būs nekāds joks, kad tās sapamps.»

Pulksten astoņos Alvista kapela spēlēja «Home, sweet Home», un, sekojot laužu straumei, viņi visi četri pa vakara mijkrēsli devās uz pikniku vilcienu, kur tiem laimējās da­būt divus brīvus solus vienu otram pretim. Kad visi soli, ejas un platformas bija stāvgrūdām pilni ar jautrajiem sa­rīkojuma dalībniekiem, vilciens sāka kustēties. Brauciens bija īss, jo vajadzēja tikai veikt attālumu, kas šķīra priekš­pilsētu no Oklendas. Vagonā dziedāja, pie tam divas dzies­mas vienā un tai pašā laikā, un Bērts, atspiedis galvu pie Mērijas pleca, un Mērija, apvijusi roku ap viņa plecu, uzsāka «Pie Vabaša krastiem». Viņš nodziedāja dziesmu no sākuma līdz beigām un nejāva sevi traucēt mežonīga­jam troksnim, ko sācēla divas ģenerālkaujas turpat viņu tuvumā, viena norisa uz blakus platformas, otra viņu va­gonā, tikai pretējā galā. Sievietēm kliedzot, logu stikliem plīstot, traci izbeidza divi policisti.

Bilijs dziedāja kādu garu un skumju kovboju dziesmu, un katrs pants nobeidzās ar refrēnu: «Apbediet mani vien­tuļā prērijā.»

«To jūs nekad neesat dzirdējusi; šo dziesmu mēdza dzie­dāt mans tēvs,» Bilijs teica Saksonai, kas priecājās, kad viņš bija beidzis.

Meitene bija atklājusi viņā pirmo trūkumu. Viņam ne­bija muzikālās dzirdes. No sākuma līdz beigām viņš bija dziedājis nepareizi.

«Es nedziedu bieži,» viņš vēl piebilda.

«Par to jūs varat būt pārliecināta,» Bērts iesaucās. «Biedri viņu vienkārši nosistu, ja viņš to darītu.»

«Viņi visi smejas par manu dziedāšanu,» Bilijs žēlojās Saksonai. «Sakiet vaļsirdīgi, vai jūs domājat, ka tā tik briesmīga?»