Džeks Londons: MĒNESS ieleja

«Vai viņas nav riebīgas?» Mērija ļāva vaļu savam īgnu­mam. «Viņas krīt uz nerviem. Es zinu, kas tās ir. Neviena kārtīga meitene ar tām nedraudzēsies. Paklausieties, ko viņas saka!»

«O Bil!» iesaucās viena no viņām, skaista jauna tumš­mataina meitene. «Ceru, ka nebūsit mani aizmirsis, Bil?»

«Ak jūs, cālīt,» viņš galanti atsaucās.

Saksona sevi mierināja ar to, ka manīja Bilija netīksmi, un viņai radās dziļš riebums pret tumšmataino meiteni.

«Vai dejosit?» meitene atkal sauca.

«Varbūt,» viņš atbildēja un tūlīt pievērsās Saksonai. «Vai zināt, mums, vecajiem amerikāņiem, patiesību sakot, vajadzētu turēties kopā. Kā jūs domājat? Mūsējo vairs nav daudz. Zeme pilna visādiem svešiniekiem.»

Viņš turpināja runāt klusā sirsnīgā balsī, pieliekdams galvu tuvu viņas galvai, it kā rādītu pārējām meitenēm, ka aizņemts.

Viņiem iepretim pie nākošā galda sēdošais jaunais vīrie­tis bija pamanījis Saksonu. Tas bija uzcirties kā īsts slaists, un visa viņa sabiedrība, kā vīrieši, tā sievietes, bija netīkama.

«Ei, tu tur!» viņš kliedza. «Tu ar tām samta kurpēm. Ko tu domā par mums abiem?»

Meitene blakus mēģināja to apklusināt, apskāva tam rokas ap kaklu un, kaut gandrīz nosmacēja to skūpstiem, dzirdēja to murminām:

«Es tev saku, viņa ir lieliska, un tu tūlīt redzēsi, ka es pieiešu pie viņas un noņemšu tam plikadīdam.»

«Bečertaunas klaidoņi,» Mērija nicīgi teica.

Saksonas acis sastapās ar meitenes stingo skatienu un lasīja tur naidu un sarūgtinājumu, bet Bilija acu dzīlēs viņa pamanīja gruzdam dusmas. Viņa acis vērtās saīgu­šas un reizē arī skaistākas nekā jebkad agrāk, tā Sakso­nai likās. Tuvojās negaiss. Zilajās acu dzīlēs mainījās gaisma un ēnas, un meitenei šķita, it kā tās būtu neizdi­bināmi atvari. Viņš vairs nerunāja un arī nepūlējās to darīt.

«Tikai necel traci,» Bērts mierināja. «Viņi nāk no līča otras puses un nezina, kas tu esi, tas ir viss.»

Bērts ātri piecēlās, piegāja pie kaimiņu galda, pačuk­stēja tiem dažus vārdus un atkal atgriezās. Visu sejas pie­vērsās Bilijam. Apvainotājs pēkšņi piecēlās kājās, pastūma sāņus meiteni, kas izstiepa roku, lai viņu atturētu, un tu­vojās viņu galdam. Tas bija liels spēcīgs vīrietis, cietu ļaunu seju un niknām acīm. Bet viņš bija uzvarēts.

«Tātad tu esi Lielais Bils Robertss,» viņš aizsmakušā balsī teica un žagodamies atspiedās uz viņu galda. «No­ņemu tavā priekšā cepuri. Es atvainojos. Apbrīnoju tavu gaumi attieksmē uz brunčiem, un tas ir kompliments, to es tev varu teikt. Bet es nezināju, kas tu tāds esi. Ja būtu zinājis, ka esi Bils Robertss, es nebūtu ne iepīkstējies. Sa­proti? Vēlreiz atvainojos. še mana roka.»

«Lai paliek, aizmirsīsim to,» strupi teica Bilijs un drūmi sarauktu pieri sniedza otram roku, aizgrūzdams pie tam svešo ar krietnu grūdienu atpakaļ pie viņa galda. Sakso­nas acis bija plaši ieplestas. Seit bija sargs, patvērums, vīrietis, no kā baidījās bečertaunieši, izdzirduši viņa vārdu vien.

Pēc maltītes bija vēl divas dejas, un tad mūzikas ka­pela rādīja ceļu uz arēnu, kur vajadzēja sākties sacīkstēm. Dejotāji gāja līdzi, un arī ēdāji cēlās no visiem galdiem un pievienojās gājienam. Pieci tūkstoši skatītāju pildīja zālaino amfiteātra nogāzi un spiedās tuvāk arēnai. Tur pašreiz lasījās vīri, kam bija jāvelk virve. Bija pieteikti Oklendas un Sanfrancisko mūrnieki. Izvēlētie sacīkšu da­lībnieki smagām, platām kustībām nostājās pie virves. Viņi iemina ar zābaku papēžiem caurumus mīkstajā zemē un notriepa ar zemēm rokas, to viņi darīja smiedamies un jo­kodamies un sasaucoties ar skatītāju pūli. Kārtības sargi mēģināja atspiest paziņu, radu un draugu baru tālāk no arēnas. Ķeltu asinis kūsāja, ķeltu partijas gars jau sāka cilāt galvu. Gaisā virda urrā kliedzieni un bezgalīgi daudz labu padomu, brīdinājumu un draudu. Daudzi pameta paši savus partijas biedrus un pārgāja ienaidnieka pusē, lai uzraudzītu, vai tur nedara blēdības. Starp šiem uzbāzīga­jiem palīgiem bija tikpat daudz sieviešu kā vīriešu. Dau­dzās kājas, mīņājot un stampājot zemi, sacēla veselus pu­tekļu mākoņus, Mērija rīstījās, klepoja un lūdza Bertu, lai palīdz viņai izkļūt no drūzmas. Bet šķita, ka izredzes uz kautiņu atraisījušas Bertā vai pašu velnu, un viņam nebija citu domu, kā vienīgi virzīties uz priekšu. Saksona pieķērās Bilijam, kas viņai apdomīgi un metodiski ar el­koņiem atbrīvoja ceļu.

«Te nav vieta meitenēm,» viņš rūca un māksloti vienal­dzīgi raudzījās uz viņu, dodams pie tam ar elkoni krietnu dunku sānos kādam īram, kas tūlīt pagrieza ceļu.

«Tiklīdz viņi sāks vilkt, tā arī sāksies. Ļaudis pārāk daudz dzēruši, un jūs droši vien zināt, ka tur, kur sala­sās krietnie īri, vienmēr iznāk kautiņš.»

Saksona nepavisam neiederējās šo sieviešu un vīriešu sabiedrībā. Visiem bija tik smagi locekļi, bet viņa izska­tījās maza un bērnišķa, smalka un nevarīga kā citas pa­saules būtne. Bet viņu sargāja Bilija spēcīgais ķermenis un cietie muskuļi. Atkal un atkal viņš raudzījās daudzo sieviešu sejās ap viņiem, lai tad pievērstos viņas sejai un uzmanīgi pētītu to, un viņa ļoti labi saprata, ka jauneklis izdara salīdzinājumus.

Te soļu divpadsmit no viņiem izcēlās strīds; bija dzir­dami skaļi saucieni un troksnis, kas satrauca un lika no­līgoties visam skatītāju baram. Kāds resns vīrs, ko drūzma pagrūda sāņus, strauji uzgrūdās Saksonai un piespieda viņu cieši klāt Bilijam, kas satvēra vīra plecus un deva tam krietnu grūdienu, bet tas nebija tik miermīlīgs kā daž­kārt. Upuris neviļus ierūcās un pievērsa viņiem seju — tā nepārprotami bija īra seja, saulē sarkanbrūni iedegusi un dusmās zvērojošām acīm.

«Ko tas nozīmē?» viņš šņāca.

«Vai tu nevari taisīties, ka tiec tālāk?» bija Bilija at­bilde, un to pavadīja jauns iespaidīgs belziens.

īrs atkal ierūcās un par jaunu mēģināja pagriezties, bet stāvi, kas to spieda no abām pusēm, turēja viņu kā spai­lēs.

«Es tev tūlīt došu pa purnu,» īrs solīja dusmu aiz­žņaugtā balsī.

Bet tai pašā mirklī viņa paša seja saņēma pamatīgu belzienu. Viņa mute vairs nešņāca, un niknajās acīs at- plaiksnīja labsirdīga izteiksme.

«Tikai tagad redzu, kas tu esi. Es redzēju, kā tu piekāvi briesmīgo zviedru, kaut arī tevi apkrāpa un nepiešķīra uzvaru.»

«Nē, to tu gan nedarīji,» Bilijs jautri teica. «Tu to va­karu redzēji, kā mani krietni piepēra. Spriedums bija pa­reizs.»

Irs taisni staroja. Viņš bija mēģinājis pateikt kompli­mentu ar meliem, bet tas, ka to noraidīja, tikai palielināja viņa apbrīnu un cieņu.

«Nu jā, tas bija gan krietns pēriens,» viņš piekrita. «Bet tu turējies kā vesels bars meža kaķu. Tiklīdz varēšu at­brīvot roku, es tev paspiedīšu ķepu un palīdzēšu buksēt jauno dāmu.»

Sacīkšu vadītājs, kas bija velti pūlējies atvairīt pūli, tagad atmeta šo nodomu, izšāva pistoli, un nu sākās vir­ves vilkšana. Bet tai pašā acumirklī likās, ka būtu pa­sprukuši visi pekles gari. Vīrieši vilka un rāva virvi, līdz viņu sejas no lielas piepūles kļuva zilsarkanas un locekļi brikšķēja. Virve bija jauna, un, kad tiem paslīdēja rokas, piesteidzās viņu sievas un meitas pilnām saujām zemes, lai ietrieptu vilcēju rokas un virvi, jo pēc tam tie varēs labāk pieķerties.

Kāda liela auguma sieva, cīņas gara iedvesmota, sa­tvēra virvi un vilka kopā ar vīru, skaļiem saucieniem to vēl pamudinādama. Pretējās komandas uzraugs, pilnā kaklā bļaudams, vilka viņu nost, bet tai pašā acumirklī kā sitiena ķerts vērsis nogāzās no kājām, jo kāds sievie­tes komandas biedrs tam bija iezvēlis pa galvu. Bet ari viņu pašu tūlīt notrieca no kājām, un spēcīgiem musku­ļiem apbalvotas sievas tagad cīnījās blakus saviem vī­riem. Velti protestēja, kratīja dūres un kliedza tiesnesis un uzraugi. Vīrieši un sievietes juku jukām pielēca pie virves un palīdzēja vilkt. Te nebija vairs komanda pret komandu, bet visa Oklenda pret visu Sanfrancisko vispā­rējā jautrā cīņā. Roka pakaļ rokai cīņas sajūsmā pūlējās satvert virvi. Un tās rokas, kam neizdevās piekļūt virvei, pārvērtās par veseriem, kas dauzīja degunus uzraugiem, ja tie mēģināja atraut nelūgtos palīgus no virves.