Džeks Londons: MĒNESS ieleja

Kad Bilijs paņēma viņas dejas karti un sāka ar Sak­sonu ķircināties, kā jaunieši to mēdz darīt, viņa konsta­tēja, cik pēkšņi radusies šī tīksme. Nekad vēl neviens vī­rietis to nebija tādā veidā ietekmējis. Viņa jutās spiesta sev jautāt: vai tas būtu viņš?

Viņš lieliski dejoja. Meitene par to priecājās, kā priecā­jas laba dejotāja, atradusi labu partneri. Veids, kā viņš pieskaņojās un saplūda ar dejas ritmu, bija taisni bur­vīgs. Nebija ne šaubu, ne vilcināšanās. Saksona paska­tījās uz Bertu, kas «grieza» Mēriju un pastāvīgi sadūrās ar pārējiem dejotājiem, kuru bija saradies jau krietni daudz. Arī slaidais un labi noaugušais Bērts bija tīkams, un viņu uzskatīja par labu dejotāju. Bet Saksonai dejas prieks ar Bertu šķita apšaubāms. Visā jaunekļa būtībā bija kaut kas krampjains. Viņš bija par ātru vai arī gra­sījās tāds kļūt. Likās, it kā viņš vienmēr tiektos iziet no dejas ritma. Tas viss ļoti traucēja, pie viņa nebija rodama atpūta.

«Jūs dejojat kā sapnis,» Bilijs Robertss teica. «Es bieži esmu dzirdējis, ka jūs ļoti labi dejojot.»

«Es tik labprāt dejoju,» viņa atbildēja.

Veids, kā viņa to teica, skaidri rādīja jauneklim, ka meitene labprāt nerunātu, un viņi klusēdami dejoja tālāk; bet Saksona jutās priecīga un lepna par šo uzmanību, ko kā sieviete pilnīgi prata novērtēt. Uzmanība bija reta prece ^ tai sabiedrības daļā, kurai viņa piederēja. Vai tas būtu viņš? Viņa atcerējās Mērijas vārdus: «Es rīt pat ar viņu precētos» un pieķēra sevi pie domām, vai viņa rīt precētu Biliju Robertsu, ja tas viņai jautātu.

Aizvērt acis un sapņot šais rokās, kas tik brīnišķi prata vadīt! Bokseris! Saksona notrīsēja dīvainās trīsās, iedo­mājoties, ko gan teiktu Sāra, ja viņa šai brīdī varētu to redzēt. Bet viņš jau nebūt nebija bokseris, viņš bija va­žonis. ,

Mūzikas ritms pēkšņi mainījās, soļi kļuva garāki, viņa roku spiediens ciešāks, viņš to pacēla un nesa, kaut gan viņas mazās kājas melnajās samta kurpītēs ne brīdi ne­atstāja dejas grīdu. Un tad tikpat pēkšņi viņi atkrita at­pakaļ vecajā ritmā. Viņa ievēroja, ka jauneklis tur viņu gabaliņu no sevis atstatu, lai varētu ieskatīties viņai sejā; tas izskatījās tik komiski, ka abiem bija par to sirsnīgi jāsmejas.

Beidzot mūzikas temps kļuva lēnāks, straujās kustības norima mierīgā lēnā ritmā, un viņi apstājās līdz, ar pēdējo gaistošo skaņu.

«Mēs kā dejotāji esam viens otram taisni kā radīti.»

«Tas bija kā sapnis,» viņa atbildēja.

Viņas balss bija tik klusa, ka tam vajadzēja noliekties, lai dzirdētu, ko viņa saka, un jauneklis pie tam ievēroja meitenes vaigos sārtumu — siltu sārtumu, kas bija ietek­mējis arī viņas acis, tās bija silti mirdzošas un viegli ju­tekliskas. Viņš paņēma meitenes dejas karti un dziļi no­pietns ierakstīja tur savu vārdu, lieliem burtiem šķērsām pāri visai kartei.

«Tā, un tagad tai nav vairs nekādas nozīmes,» viņš iz­aicinoši teica. «Tā jums vairs nav vajadzīga.»

Viņš to saplēsa un aizsvieda.

«Nākošo deju dejosim mēs, Sakson,» Bērts apsveica mei­teni, kad atkal visi bija kopā. «Un tu, Bil, uz nākošo deju vari uzaicināt Mēriju.»

«Nekā nebūs, Bert,» bija atbilde. «Saksona un es atli­kušo dienas daļu norunājām pavadīt kopā.»

«Uzmanies, Sakson,» Mērija pa jokam brīdināja. «Viņš vēl tevi var samīt.»

«Es jau neesmu akls, domāju, ka spēju atšķirt, ja ieraugu kādu labu lietu,» Bilijs galanti teica.

«Un es tāpat,» Saksona piebilda un pa jokam piebalsoja Bilijam.

Mērija šķietami norūpējusies paskatījās uz Saksonu, bet Bērts labsirdīgi teica:.

«Viss, ko es varu teikt, ir tas, ka viņi nav velti šķieduši laiku un ātri sapratušies. Bet vienalga, ja spējat kādu brīdi atrauties viens no otra un būsit vēl dažus lokus izgrie­zuši, Mērija un es, mēs ļoti priecāsimies kopā ar jums ieturēt pusdienas.»

«Taisni tā,» Mērija apstiprināja.

«Nu, diezgan aušoties,» Bilijs smējās un, pagriezis galvu tā, ka varēja ieskatīties Saksonai acīs, turpināja: «Ne­klausieties, ko viņi tur runā. Viņi dusmojas, ka tiem jā­dejo vienam ar otru. Bērts dejo briesmīgi, un Mērija ari nav daudz labāka. Tā, nu jau atkal sākas. Pēc divām de­jām atkal redzēsimies.»

Viņi ieturēja maltīti laukā, koku paēnā, un Saksona ievē­roja, ka Bilijs maksā par viņiem visiem. Viņi pazina dau­dzus jauniešus, kas sēdēja pie blakus galdiņiem, sveicieni un joki lidoja šurp un turp. Bērts bieži atļāvās sev daudz attieksmē pret Mēriju un dažreiz arī lempīgas vaļības, uz­lika savu roku uz viņas rokas, turēja to stingri un vienreiz pat ar varu norāva tai no pirkstiem abus viņas gredzenus un ilgu laiku liedzās tos atdot. Dažreiz, kad viņš tai ap­lika roku, Mērija tūlīt atsvabinājās no viņa skāviena, bet dažbrīd neprotestēja un rūpīgi pūlējās izlikties, it kā ne­maz to nemanītu, kaut gan nevienu ar to nepārliecināja.

Saksona, kas daudz nerunāja, bet visu laiku neuzkrītoši vēroja un pētīja Biliju Robertsu, klusībā domāja, ka viņš to lietu darītu pavisam citādi, ja vispār uz kaut ko tādu ielaistos. Viņš katrā ziņā neaizskartu meiteni rokām, kā to darīja Bērts un daudzi citi. Viņa mēroja acīm Bilija platos plecus. «Kādēļ jūs dēvē par Lielo Bilu?» viņa jau­tāja. «Jūs jau nemaz neesat tik briesmīgi liels.»

«Nē,» viņš piekrita. «Mans garums nav vairāk kā pie­cas pēdas un trīs ceturtdaļas collas. Man šķiet, ka būs vai­nīgs mans svars.»

«Viņa cīņas svars ir simts astoņdesmit,» Bērts iemeta starpā.

«Ak, liecies mierā,» Bilijs ātri ieteicās, un viņa acīs pa­vīdēja netīksmes ēna. «Es neesmu bokseris. Pēdējā pus­gadā ne reizi neesmu uzstājies. Ar to esmu galā. Tas neatmaksājas.»

«Bet tai vakarā, kad uzveici Friskas bokseri, tu nopel­nīji divus simtus,» Bērts lepni iesaucās.

«Rimsties, rimsties, es tev saku. Klausieties, Sakson, jūs pati arī neesat liela auguma, bet lieliski noaugusi, taisni tā, kā tas vajadzīgs, to jūs varat teikt kuram katram, kas jums to jautā. Jūs esat pilnīga un tomēr reizē slaida. Esmu ar mieru derēt, ka varu uzminēt jūsu svaru.»

«Lielākā daļa to saka par augstu,» viņa brīdināja, bet pati klusībā domāja par to, kādēļ gan tas, ka viņš vairs nav bokseris, viņu reizē priecina un skumdina.

«Es nē,» viņš teica. «Es uzminu katru svaru.» Viņš kādu brīdi to pētīdams vēroja, un bija redzams, ka viņa bez­partejiskumam jāizcīna neliela cīņa ar jūsmīgo silto ap­brīnu, ko pauda viņa acis. «Pagaidiet vienu acumirkli.»

Viņš noliecās pie meitenes un palūkoja viņas rokas un muskuļus. Jaunekļa pirksti apskāva viņas delmu, un šis pieskāriens bija ciešs un godīgs, un Saksona pie tam sa­juta vieglas trīsas. No šā lielā zēna dvesa savdabīgs bur­vīgums. Ja Bērts vai kāds cits tādā veidā lūkotu viņas delmu, tas viņu tikai ieērcinātu. Bet šis vīrietis! Vai tas būtu viņš? Viņa atkal sev klusu jautāja, klausoties jau­nekļa spriedumu.

«Jūsu drēbes nesvērs vairāk par sešām mārciņām un seši atņemt no — nu — teiksim simts vienpadsmit — kaila jūs sverat simts piecas mārciņas.»

Viņa pēdējie vārdi lika Mērijai skaļi protestēt.

«Bet klausieties, Bilij Roberts, par tādām lietām taču nemēdz runāt.»

Bilijs nesaprazdams un augošā izbrīnā skatījās uz viņu.

«Par ko?» viņš beidzot teica.

«Te tev nu bija. Tev vajadzētu kaunēties. Skaties, Sak­sona ir gluži samulsusi.»