Džeks Londons: MĒNESS ieleja

Mērijas tumšās acis kvēloja priekā. Steidzīgi pieskrē­jusi draudzenei, viņa to aptvēra rokām un noskūpstīja. Palaidusi Saksonu vaļā, viņa pati dziļi nosarka par savu aušību.

«Tu izskaties lieliski.» viņa iesaucās, it kā sevi atvaino­dama. «Ja es būtu vīrietis, es nevarētu izlaist tevi no ro­kām. Es tevi apēstu, noteikti.»

Roku rokā viņas atstāja dejas grīdu un lēni pastaigājās spožajā saules gaismā. Dziļā priekā abas meitenes mētāja rokas un bagātīgi atalgoja sevi par izciestajām nedēļas mokām. Viņas pārliecās pār lāča sprosta malu, šausminā­jās, skatoties uz svešo vareno viesi, desmit minūtes stā­vēja un smējās mērkaķu būra priekšā. Pēc tam šķērsoja zāles laukumu, pa ceļam apskatot mazu arēnu, kas atradās dabīga amfiteātra ieplakā un kur pēcpusdienā vajadzēja norisināties sacīkstēm un cīņām. Tad abas devās dēku ceļojumā pa parka labirintu un takām, kur pastāvīgi at­klāja jaunus pārsteigumus un brīnumus ēnainu stūrīšu un zaļi krāsotu galdu un solu veidā, no kuriem daudzus jau bija aizņēmušas izbraucēju ģimenes. Nonākušas pie kādas kokiem apaugušas nogāzes, meitenes izklāja laikrakstu un atsēdās zemajā zālē, ko jau bija izdedzinājusi un iz­kaltējusi Kalifornijas saule. Pēc sešu dienu nepārtraukta grūta darba bija patīkami tā sēdēt un nekā nedarīt, bez tam viņām vajadzēja tērzēt par gaidāmajiem deju prie­kiem.

Mērija pļāpāja. «Bērts Vanhops droši vien atnāks. Viņš teica, ka atvedīšot Biliju Robertsu. Viņi to sauc par lielo Bilu. Tas ir liels puisis, bet ļoti veicīgs. Pēc aroda bok­seris, un visas meitenes skrej tam pakaļ. Man no viņa bail. Mutīgs viņš nav, apmēram tāds kā tas lielais lācis, ko pirmīt redzējām. Brrr-rf! Brrr-rf! — taisni tāpat. Pa­tiesību sakot, viņš pēc sava aroda nebūt nav bokseris, bet važonis un arodbiedrību biedrs. Strādā pie Korberlija un Morisona. Bet dažreiz viņš uzstājas biedrībās. Briesmīgi dedzīgs, un tas viņam vienalga, vai notriekt kādu vīru pie zemes, vai ēst. Es nedomāju, ka viņš tev patiks, bet viņš lieliski dejo. Smags, vai zini. Bet pa dejas grīdu tā vien slīd. Raugies, ka dabū ar viņu dejot. Un viņš nav nekāds skopulis. Bet straujš — oho!»

Un sarunas turpinājās. Bet tā bija galvenokārt Mē­rija, kas runāja, un vienmēr viņas valodas noveda pie Berta Vanhopa.

«Jūs abi, redzams, esat ļoti draudzīgi,» Saksona teica.

«Jā, es rīt pat precētos ar viņu, ja tam tā jābūt,» mei­tene dedzīgi iesaucās. Bet pati gluži samulsa un nobāla; viņas sejas izteiksme bija gandrīz skarba bezcerīgā izmi­sumā. «Viņš tikai vēl nekā nav man teicis. Viņš ir …» viņa vilcinājās, bet tad kaislīgi turpināja: «Tu, Sakson, uzmanies, ja viņš grib tev piesmērēties. Tas ir derdzīgs puisis. Bet man vienalga, es viņu apprecētu labāk šodien nekā rīt. Citādi viņš mani neiegūs.» Viņa pavēra muti, lai vēl ko teiktu, bet tikai dziļi jo dziļi nopūtās. «Tā ir dī­vaina pasaule, kur mēs dzīvojam, vai ne? Taisni jāsme­jas. Un katra zvaigzne arī ir pasaule. Es labprāt vēlētos zināt, kur noslēpies Dievs. Bērts Vanhops saka, ka Dieva nemaz neesot. Bet viņš ir briesmīgs — viņš runā briesmī­gas lietas. Kā tu, Sakson, domā, vai Dievs ir, vai nav?»

Saksona paraustīja plecus un smējās.

«Bet, ja darīsim to, ko nevajag, mēs taču par to sa­ņemsim sodu, vai ne?» Mērija neatlaidās. «To viņi visi saka, izņemot Bertu. Viņš saka, ka viņam maza bēda, ko viņš darot, par to viņam tik un tā nekas nebūšot; jo, kad nomiršot, tad būšot beigts un pagalam, un viņš labprāt

gribētu redzēt, kas un kā spētu viņu uzmodināt. Nu, vai viņš nav briesmīgs cilvēks, ko? Bet tas viss ir tik jocīgi. Man dažreiz kļūst bail, kad padomāju, ka Dieva acis visu laiku mani vēro. Kā tu domā, vai viņš zina, ko es nupat šai brīdī teicu? Un kā tu domā, pēc kā viņš īstenībā iz­skatās?»

«Nezinu,» Saksona teica. «Varbūt tikai tā pieņemts do­māt.»

No dejas laukuma līdz viņām atlidoja pirmās valša ska­ņas, un abas meitenes ātri uzšāvās kājās.

«Mēs varētu izgriezt pāris loku, pirms ejam ēst,» bija Mērijas priekšlikums. «Tad jau būs pēcpusdiena, un iera­dīsies zēni. Lielākā daļa no viņiem ir skopuļi — tādēļ tie arī tik vēlu nāk, jo tad nav meitenēm jāizmaksā. Bet Bērts ir kārtīgs puisis, un Bilijs arī. Nāc, taisies ātrāk, Sakson!»

Paviljonā uz dejas grīdas bija tikai daži dejotāji, kad viņas ieradās, un abas meitenes pirmo valsi nodejoja viena ar otru.

«Tur ir Bērts,» Saksona čukstēja, dejojot otru loku.

«Izliecies, it kā viņu neredzētu,» Mērija tāpat čukstot atbildēja. «Dejosim tikai tālāk. Viņi nedrīkst domāt, ka mēs tiem skrējām pakaļ.»

Bet Saksona skaidri redzēja, ka Mērijas vaigi sārtojās un elpa kļuva straujāka.

«Vai tu to otro redzēji?» Mērija jautāja, vadot Saksonu uz dejas grīdas otru galu iepretim estrādei. «Tas ir Bilijs Robertss. Bērts teica, ka viņš būšot. Viņam jāmaksā par tevi un Bertām par mani. Būs skaista diena, gan tu re­dzēsi. Ak Dievs, kaut tikai vēl spēlētu mūzika, kamēr no­nākam līdz viņam galam.»

Un viņas dejoja tālāk, dzenoties pēc kavalieriem un pus­dienām — divas jaunas, svaigas meitenes, kas neapšau­bāmi labi dejoja un bija patīkami pārsteigtas, kad, mūzikai apklustot, atradās sava kārotā mērķa tuvumā.

Bērts un Mērija sauca viens otru vārdos, bet Saksona teica Bertām «mister Vanhop», kaut gan tas viņu nesauca . citādi kā par Saksonu. Viņi visi bija pazīstami savā starpā, atskaitot Saksonu un Biliju Robertsu. Mērija viņus iepa­zīstināja, bet nervozā un paviršā steigā.

«Misters Robertss — mis Brauna. Tā ir mana labākā biedrene. Viņas vārds ir Saksona. Vai nav traki jocīgs vārds?»

«Es domāju, ka tas skan labi,» Bilijs atbildēja, noņēma cepuri un sniedza roku. «Labdien, mis Brauna.»

Viņu rokām saskaroties, Saksona sajuta, ka jaunekļa delnām ir cieta āda, kā jau visiem važoņiem, un tai pašā laikā vienā vienīgā ātrā skatienā ievēroja vēl daudz ko citu. Bet viss, ko viņš redzēja, bija meitenes acis, viņam likās, it kā tās būtu zilas. Tikai vēlāk, dienai ritot, viņš konstatēja, ka tās ir pelēkas. Viņa turpretim tūlīt redzēja jaunekļa acis un redzēja, kādas tās ir — tumši zilas, lie­las un skaistas, ar īpatnu zēnisku izteiksmi. Viņa atrada, ka tās izskatās godīgas, un tās viņai labi patika, tāpat kā viņai patika jaunekļa roka un šīs rokas pieskāriens. Viņai arī bija laiks, kaut tikai īsu brīdi, ievērot īso taisno degunu, gaišo sejas krāsu un stingro īso virslūpu, pirms viņas žiglais skatiens labpatikā apstājās pie viņa labi vei­dotās mutes daiļajām līnijām un sārtajām smaidošajām lūpām, starp kurām vīdēja apskaužami balti zobi. Zēns* liels spēcīgs zēns, viņa domāja; apsveicinoties viņi uzsmai­dīja viens otram, un, rokām raisoties, viņai vēl atlika laika apskatīt arī viņa matus; īsus, cirtainus, ļoti gaišus matus, gandrīz kā blāva zelta, tā viņai šķita, bet tie tomēr bija par gaišu, lai līdzinātos īstam zeltam.

Acu plaksti bija tumši, acis dedzīgas un it kā vieglu plīvuru segtas — tām nebija bērniem īpatnā izbrīnā blen­žošā skatiena; brūnais uzvalks bija pēc mēra darināts, ne gatavs pirkts. Saksona to tūlīt novērtēja un klusībā lēsa, ka tas varētu maksāt mazākais piecdesmit dolāru. Pie viņa nevarēja novērot arī skandināviešu ieceļotāju ne­veiklās tūļības. Taisni otrādi, viņš bija viens no tiem ne­daudzajiem laimīgajiem, kuru muskuļi izstrāvo skaistumu, ko nevar apslāpēt civilizācijas izdomātais apģērbs. Katra viņa kustība bija lokana, apzināta un aplēsta. Bet to viņa neredzēja un arī neizprata. Viss, ko viņa redzēja, bija labi ģērbts vīrietis ar skaistām kustībām un uzvedību. Apval­dīto mieru, kas viņam bija tik savdabīgs, un muskuļu ro­taļu viņa drīzāk izjuta nekā redzēja, un tāpat viņa juta, ka te ir tas, pēc kā tik ilgi ilgojās: atsvabinājums un miers, divkārši tīkams un apsveicams tam, kas sešas die­nas no agra rīta līdz vēlam vakaram gludinājis smalk- veļu. Tāpat kā tai bija tīkams jaunekļa rokas pieskāriens, viņš izraisīja meitenē tikko jaušamu neskaidru tīksmi.