Džeks Londons: MĒNESS ieleja

«Tas nav tiesa,» Saksona protestēja.

«Un, ja tā turpināsies, Mērij, tu mani beigu beigās arī samulsināsi,» Bilijs rūca. «Es izšķiru vēl gluži labi, kas klājas, kas ne. Nav tik svarīgi tas, ko saka, kā tas, ko domā, un es domāju tā, kā nākas, un to Saksona gluži labi zina. Un viņa un es, mēs nedomājam par to, par ko tu domā.»

«Oho, oho!» Mērija iesaucās. «Tu paliec arvien ļaunāks. Es nekad nedomāju par kaut ko tādu.»

«Cst, Mērij! Lēnāk!» Bērts viņu klusināja. «Tu sāc iet neceļus. Bilijs tādus numurus nekad nepalaiž.»

«Nevajag būt tik rupjam,» viņa turpināja.

«Nu, nu, Mērij, esi tik laba un beidz pļāpāt muļķības,» Bilijs viņu atvairīja un atkal pievērsās Saksonai. «Nu, vai uzminēju?»

«Simts desmit,» viņa atbildēja un piesardzīgi paraudzī­jās uz Mēriju. «Simts desmit ar drēbēm.»

Bilijs sāka sirsnīgi smieties, un Bērts viņam piebiedro­jās.

«Un man tas vienalga,» Mērija protestēja. «Jūs abi esat riebīgi, un tu arī, Sakson. Nekad nebūtu no tevis to gai­dījusi.»

«Nu klausies, bērniņ,» Bērts mierinādams teica un klusu aplika tai roku.

Bet Mērija jau bija iejutusies savā mākslīgi radītajā sašutumā un nikni atgrūda viņa roku. Bet, baidoties savu pielūdzēju aizvainot, viņa to tūlīt sāka visādi ķircināt un tā arī pati atguva labo omu. Viņš atkal drīkstēja tai ap­likt roku, un viņi abi, sakļāvuši galvas cieši kopā, čukstus sarunājās.

Bilijs uzsāka klusu sarunu ar Saksonu.

«Bet vai zināt, jums ir gan jocīgs vārds. Nekad neesmu tādu dzirdējis. Bet tas skan labi. Man tas patīk.»

«To man izmeklējusi māte. Viņai bija laba izglītība, un tā pazina daudz svešvārdu. Viņa pastāvīgi lasīja grāma­tas, gandrīz līdz savai nāves stundai. Arī rakstīja daudz. Man ir daži viņas dzejoji, kas iespiesti kādā no Sanžozē laikrakstiem. Ziniet, bijusi tāda tauta sakši — viņa man daudz stāstīja par tiem, kad vēl biju maza meitene. Me­žonīgi vīri, tādi kā indiāņi, bet tikai baltie. Zilām acīm un gaišiem matiem, vareni karotāji.»

Viņai runājot, Bilijs svinīgi nopietni klausījās, un viņa acis neatlaidīgi vēroja Saksonu.

«Nekad neesmu par tiem dzirdējis,» viņš atzinās. «Vai viņi dzīvojuši kaut kur še tuvumā?»

Saksona smējās.

«Nē. Viņi dzīvoja Anglijā. Tie bija pirmie angļi, un jūs

taču zināt, ka amerikāņi cēlušies no angļiem. Mēs esam sakši, jūs un es, un Mērija, un Bērts, un visi amerikāņi, kas ir īsti amerikāņi, ziniet, ne itālieši, japāņi un citi tam­līdzīgi.»

«Mani piederīgie jau sen dzīvo Amerikā,» Bilijs domīgi teica. «Vismaz manas mātes ģimene. Jau pirms vairāk nekā simts gadiem tā apmetusies Menā.»

«Un mans tēvs arī bija no Menas,» viņa, priecīgi iesauk­damās, pārtrauca. «Mana māte ir no Ohaio jeb no tās vie­tas, kur tagad atrodas Ohaio. Kas bija jūsu tēvs?»

«Nezinu,» Bilijs paraustīja plecus. «Viņš pats arī to ne­zināja. Un arī cits neviens to nezināja. Bet viņš tomēr bija amerikānis; amerikānis caur un cauri, par to jūs va­rat būt droša.»

«Robertss ir vecs amerikāņu ģimenes vārds,» Saksona apliecināja. «Pašreiz ir kāds slavens angļu ģenerālis, kura ģimenes vārds arī ir Robertss. To es lasīju laikrakstā.»

«Jā, bet mans tēvs nebija Robertss. Viņš savu uzvārdu nekad nebija dzirdējis. Tas bijis kāds zeltracis Robertss, kas viņu pēc tam adoptējis. Redziet, lieta tāda. Toreiz, kad viņiem nācies cīnīties ar Modestas indiāņiem, tur bijis arī daudz zeltraču un kolonistu. Robertss bijis šāda korpusa vadonis, un reiz pēc cīņas tie saņēmuši gūstā daudz in­diāņu sieviešu, bērnu un zīdaiņu. Un viens no šiem bērniem bijis mans tēvs. Viņi domājuši, ka tas apmēram piecus gadus vecs. Viņš runājis tikai indiāniski.»

Saksona sasita plaukstas, un tai staroja acis. «Viņš sa­gūstīts kādā indiāņu uzbrukumā?»

«Tā viņi to izskaidroja,» Bilijs pamāja. «Viņi dzirdējuši par kādu Oregonas kolonistu ratu karavānu, ko pirms čet­riem gadiem iznīcinājuši Modestas indiāņi. Robertss viņu adoptējis, un tādēļ nezinu viņa īsto ģimenes vārdu. Bet par to varat būt droša, ka viņš piedalījās lielajā prērijas pārgājienā.»

«Mans tēvs arī,» Saksona lepni teica.

«Un mana māte arī,» Bilijs piemetināja, pie kam viņa balsī skanēja lepnums. «Viņa pat agrā jaunībā devās pāri prērijai, jo piedzima ceļā pie Platas kādos ratos.»

«Jā, un arī mana māte!» Saksona teica. «Viņa bija as­toņus gadus veca un lielāko daļu ceļa nogāja kājām, jo vērši bija sākuši nobeigties.»

Bilijs izstiepa roku.

«Dod to šurp, bērniņ,» viņš teica. «Iznāk tā, it kā mēs būtu veci draugi, mūsu ģimenes ir vienas izcelsmes ļau­dis.»

Starojošām acīm Saksona sniedza viņam roku, un viņš to nopietni satvēra.

«Vai tas nav brīnišķi?» viņa murmināja. «Mēs abi esam cēlušies no senām Amerikas ieceļotāju ģimenēm. Un. ja jūs nepiederat sakšiem, tad tādu vispār nav bijis — jūsu mati, jūsu acis, jūsu āda, viss. Un jūs esat arī cīnītājs.»

«Man šķiet, ka mūsu senči visi gribot negribot bijuši cīnītāji, jo citādi viņi nebūtu varējuši dzīvot.»

«Par ko jūs tik nopietni runājat?» Mērija pēkšņi iejau­cās viņu sarunā.

«Skaties, cik viņi ātri sadraudzējušies, un pie tam tik īsā laikā,» Bērts labsirdīgi jokoja. «Varētu gandrīz do­māt, ka viņi vismaz nedēļu pazīstami.»

«0, mēs pazīstamies jau daudz ilgāk,» Saksona teica. «Mēs vēl nebijām nemaz dzimuši, kad mūsu vecāki kopīgi šķērsoja prēriju.»

«Bet jūsējie gaidīja, kamēr iekārtos dzelzceļu un apkaus visus indiāņus, tikai tad tie saņēma drosmi un devās uz Kaliforniju,» Bilijs smējās. «Mēs, zini, esam īstie, piede­ram pirmajiem celmlaužiem, Saksona un es, ja kāds tev vīzdegunīgi gribētu to jautāt.»

«Nu, es nezinu,» Mērija, gribēdama palielīties, teica. «Mans tēvs atpalika tikai tādēļ, lai piedalītos karā. Viņš bija bundzinieks. Lūk, kādēļ viņš šeit Kalifornijā ieradās tik vēlu.»

«Arī mans tēvs atgriezās, lai piedalītos karā,» Saksona teica.

«Un mans arī,» piebilda Bilijs.

Viņi līksmi raudzījās viens uz otru; bija atrasts jauns kopēju interešu punkts.

«Nu labi, bet tagad viņi visi miruši, vai ne?» Bērts drūmi iesaistījās sarunā. «Nav taču nekādas starpības, vai mirst kara laukā, vai nabagmājā. Galvenais ir tas, ka beigts. Manis dēļ mans tēvs varētu būt arī pakārts. Paies tūkstoš gadu, un nevienam tas vairs nebūs svarīgi. Sī lielīšanās ar senčiem mani nogurdina. Un bez tam mans tēvs nemaz nevarētu piedalīties karā, jo viņš piedzima di­vus gadus pēc tam, kad karš jau bija beidzies. Bet divus manus tēvočus nogalināja pie Getisburgas. Man liekas, ka pietiek.»

«Gluži manas domas,» Mērija apstiprināja.

Berta roka atkal zagās ap Mērijas vidukli.

«Bet mēs esam šeit vai neesam?» viņš teica. «Tas ir galvenais. Mirušie ir miruši, un tādi arī paliks.»

Mērija uzlika tam roku uz mutes un rāja viņa bezdie­vību, bet Bērts noskūpstīja viņas delnu un pielieca galvu tuvāk viņas sejai.

Jautrais troksnis un trauku šķindoņa arvien pieauga, jo pusdienotāju bija salasījies jau krietni daudz. Sur tur at­skanēja pa aprautai dziesmai. Vīriešu rupjie smiekli jau­cās ar meiteņu spalgajām balsīm, kad abu dzimumu jau­nieši uzsāka savu mūžīgo ķircināšanos un ķīviņu. Daudzi vīrieši jau atradās alkohola reibumā. Pie kāda galda ne­tālu no viņiem dažas meitenes sāka uzrunāt Biliju, un Saksona, kas jau stipri vien bija iejutusies īpašnieka lomā, greizsirdīgi vēroja, ka viņš ir augstākā mērā kārota per­sona.