BORISS DJACENKO - SATRAUKUMS ĶĒniŅa IELĀ

«Mironis» Vovka grīļodamies slējās kājās. Puns baloža olas lielumā greznoja viņa pieri, sāpes galvā joprojām neļāva īsti: aptvert, kas apkārt notiek. Tāpēc Vovka nemanīja, ka, izdzirdis-

sievu klaigas, vārtos kā pēc trauksmes signāla bija uzradies- viņa niknākais ienaidnieks, ūsainais kārtībnieks. Un, pirms vē! apstulbušais Vovka paguva attapties, tas viņu satvēra pie rokas.

— Tā, nu tu esi manos nagos, blēdi! — Grūstīdams un dun­kādams kārtībnieks dzina Vovku atpakaļ uz vārtiem. Piestei­dzās arī vēršu slakteris Bulduris, un šoreiz Vovkam vairs ne­bija nekāda glābiņa.

Savā izmisumā viņš, kā palīdzību meklēdams, skatījās ap­kārt, taču ieraudzīja vienīgi veco, vārgo Cīruli.

— Ko tad zēns nodarījis? — apvaicājās Cīrulis, kuram sma­gais stāvoklis, kādā atradās Vovka, nebija palicis nemanīts.

Bulduris izlikās nedzirdējis jautājumu. Viņš vicināja spal­vainās dūres un rēca:

— Sito es nozilināšu tā, ka viņš vairs nespēs ielīst nevienā zārkā, šmurgulis tāds!

— Ko tad zēns jums nodarījis? — Cīrulis atkārtoja savu jautājumu bargākā tonī. Viņš bija kādreizējais tiesas ierēdnis un dzīvoja slimīgās iedomās, ka viņam vienmēr un visur jāie­stājas par taisnību.

Vovka pat neiedrošinājās elpot, taču viņa vislielākās bailes izrādījās nepamatotas. To, ka pazudusi dziesmu grāmata, Bul­duris vēl nebija atklājis.

— Ko šitas lempis pastrādājis? — Bulduris kliedza. — Viņš maldinājis policistu ar visnekrietnākajiem meliem, viņš mīdījis kājām manu labo slavu.

— Es tikai pateicu, ka viņš, miesnieks, pagrabā kaut ko ir apracis, — Vovka saņēma drosmi. — Un tā arī ir taisnība, es varu jums visu smalki izstāstīt, Cīru]a kungs.

— Seit tu neko nestāstīsi, mēs tevi iespundēsim, — urkšķīgā balsi iebrēcās policists. Tomēr viņa dusmas likās ievērojami pierimušas. Viņš zināja, ka Cīrulis, visā rajonā pazīstams kā «mūžīgais advokāts», pie katras izdevības ierosināja prāvu. Viņš iesniedza sūdzības pret namsaimnieku, pret pilsētas valdes sanitāro dienestu, pret rupjiem ormaņiem. Ķēniņa ielas ļaudis šim virām tālab meta apkārt lielu līkumu, zobojās par viņu, bet arī baidījās.

— Es varu jums visu izstāstīt, — Vovka atkārtoja, — es varu visu pierādīt.

Kārtībnieks savilka draudošu seju, taču ar to viņš Vovku ■vairs nespēja iebaidīt.

— Ko tu vari pierādīt? — Salīkušais Cīrulis iztaisnojās.

— Es un mans draugs Ļovka — mēs runājām par to, ka miesnieks savā pagrabā kaut ko apracis, — Vovka viņu ap­gaismoja. — Tad policista kungs mani satvēra aiz apkakles.

— Tā nu gan nebija, — Vurgks protestēja.

— Tieši tā bija. Un tad jūs man jautājāt, ko Bulduris pa­grabā apracis, un es sacīju: maisu ar kauliem.

— Ak tu melkulis, — miesnieks protestēja.

— Neesmu nekāds melkulis, — Vovka iebilda. Cīruļa sejas izteiksme un acis, kas kļuva arvien lielākas, nostiprināja zēnā pašpārliecinātību. — Izdzirdējis par kauliem, kārtībnieka kungs sacīja, ka man tūliņ esot ar viņu jāiet uz pagrabu. Viņš do­māja, ka Bulduris sacirtis gabalos un slepus tur apracis savas sievas mīļāko.

— Ikviens vārds, ko runā šis zeņķis, ir meli, nelietīgi meli, — miesnieks iebrēcās.

— Tas, ko es saku, ir vistīrākā patiesība, — Vovka aizstāvē­jās. — Lūdzu, ikviens var iet Buldura pagrabā paskatīties, tur vēl tagad ir aprakti kauli. Vienu kārtībnieks iebāza portfelī un aizskrēja ar to pie Buldura. Es varu apzvērēt.

— Uz iecirkni šo bezkaunīgo puiku! Viņš jāietupina cietumā pie maizes un ūdens! — Slakteris vairs tik tikko spēja paelpot.

— Esiet bez bažām, šito mēs izārstēsim — uz to pamatī­gāko. — Policists gribēja vilkt Vovku projām, taču Cīrulis aiz­šķērsoja viņam ceļu.

— Atļaujiet zēnam izteikties līdz galam, — viņš uzkliedza kārtībniekam. — Citādi es būšu spiests pret jums iesniegt du- bultapsūdzību. Tātad — kas notika tālāk ar kauliem?

— Policists uzlika kaulu uz galda, — Vovka turpināja, — un bjāva, ka tas esot cilvēka kauls, bet Bulduris kliedza, ka kār­tībnieks esot stulbenis uniformā, kārtībnieks savukārt brēca, ka viņš zinot, ka Bulduris taisot žāvētās desas no vieniem vie­nīgiem atkritumiem, bet Bulduris atbildēja, ka viņš esot kār­tībniekam vienmēr grūdis šņabi, naudu un gaļu, kārtībnieks draudēja, ka viņš Bulduri par slepkavību nogādāšot pārmācības namā, Bulduris kliedza, ka šis kauls esot no trihīnu cūkas. Un tad viņi abi sadomāja mani apklusināt, bet es ielīdu zārkā, un tagad, lūdzu, viņi grib mani iespundēt, taču es palieku uzticīgs patiesībai, — Vovka nobeidza, k|uvis gluži vārgs no milzīgā patiesības daudzuma.

Bulduris un Vurgks nejuta vairs ne mazāko vēlēšanos nodar­boties ar Vovku. Kārtībnieks apgalvoja, ka viņam jāsteidzoties uz iecirkni, un aizlaidās. Buldurim pēkšņi bija uzradušās darī­šanas gaļas veikalā.

Vārtu ejā palika Vovka un Cīrulis. Taču arī Vovka negribēja ielaisties ar tiesas vīriem. Viņš izgudroja kādu slimu tēvoci, kurš viņam jākopjot.

Pēc neilga brītiņa zēns jau bija grāmatu sietuvē. Zvaigznīte un Ļovka, kas viņu tur gaidīja, visu laiku bija sēdējuši kā uz karstām oglēm. Kad Vovka bija attēlojis savus briesmīgos pie­dzīvojumus, viņš izvilka nolaupīto grāmatu. Mākslīgā āda ne­bija ar nazi no vāka kartona atdalāma, un tāpēc Zvaigznīte ierosināja sējumu atmiekšķēt karstā ūdenī.

Vovka no uztraukuma nespēja ne sēdēt, ne stāvēt, ne klusēt, ne turēt mēli aiz zobiem — tik liela bija viņa vēlēšanās redzēt atalgojumu par visām pūlēm un briesmām, ko viņš bija pārdzī­vojis. Taču zem atlīmētās mākslīgās ādas parādījās tikai slap­jas papīra driskas. No cerētās naudas nebija ne miņas.

— Nekā, — Vovka nomāktā balsī secināja, bet tad viņa balss saites saspringa. — Mums nekas cits neatliek kā iegūt pārējās grāmatas.

— Un kā? — Ļovka vaicāja. — Vai tu domā ielauzties pie visiem pārējiem tāpat kā pie Buldura?

— Kāpēc ne? Kur jācīnās par taisnību, tur ir pieļaujama ari ielaušanās.

— Un ja nu tevi iespundē pārmācības namā? — Zvaigznīte baiļojās.

— Mani nevar tik viegli iespundēt. — Vovkas pašpārliecinā­tība kāpa uz augšu kā barometrs labā laikā. — Ja mani pieķers, es izlikšos tik dumjš, ka nevienam ne prātā nenāks, ka es daru ko nelikumīgu. Bet tagad man laiks uz mājām. Drīz pārnāks mamma, un, ja es nebūšu mājās, viņa rāsies. Visu pārējo mēs sarunāsim rīt.

Arī Ļovkam bija laiks iet. Zvaigznīte pavadīja abus draugus ārā pagalmā.

— Dzīvo sveika un atceries, ko tu man zvērēji! — Vovka vi­ņai pačukstēja.

— Es to atcerēšos mūžīgi, — Zvaigznīte čukstus atbildēja.

— Ja tev vajadzīga palīdzība, pasaki man, — Ļovka viņu pamudināja. — Man krājkasītē ir pieci lati, es savam tētim uz dzimšanas dienu gribu nopirkt kreklu un kaklasaiti ar zaļiem punktiņiem. Bet, ja tev klātos pavisam slikti, mans tētis iztiktu ari bez kaklasaites ar zaļajiem punktiņiem.

Vovka dzīvoja ar savu māti sētas mājā ceturtajā stāvā. Kāpņu telpā dvakoja ēdienu atliekas un mazmājiņas, pakāpieni bija nodeldēti un lipa no netīrumiem, kāpņu telpas logi bija pa daļai izdauzīti un aiznagloti ar kartonu. Aiz tumšo un mitro dzīvokļu durvīm bija dzirdama lamāšanās, bērnu spieg­šana, piedzērušo klaigas. Būdams jauns un dzīvespriecīgs, Vovka vēl spēja šai posta pasaulei skatīties pāri. Viņš svilpoja kādu modes dziesmiņu un steidzās pa trim pakāpieniem uzreiz pa trepēm augšā.