BORISS DJACENKO - SATRAUKUMS ĶĒniŅa IELĀ

— Kā jūs domājat, vai ļausim viņam piedalīties? — Vovka vērsās pie Jāņa un Ļovkas.

Ļovka pamāja.

— Pamēģināsim, — Jānis nolēma.

— Un tagad apspriedīsimies beidzot, kā mēs dibināsim mūsu ordeni, — ierosināja Vovka. — Iesim uz pagrabu vai iesim uz bēniņiem?

— Nāciet taču pie manis, — pēc īsas vilcināšanās ierosināja Ēriks. — Mani vecāki atgriezīsies tikai divos, un mēs būsim dzīvoklī gluži vieni.

— Tas nemaz nebūtu slikti, — Ļovka atteica.

— Bez tam mēs varētu, — Ēriks atkal kādu mirkli cīnījās ar sirdsapziņu, — katrs izsmēķēt pa cigāram, mans tēvs ap­galvo, ka visās apspriedēs tas tenes dzīvību.

— Cigāru? Hm, tas man tik tiešām derētu, — Vovka sacīja. — Bet tai jābūt kādai ārzemju markai, pārējās man ir par vājām.

— Cigāri, kurus smēķē mans tēvs, maksā trīsdesmit santīmu gabalā, tie noteikti ir labi, — Ēriks paskaidroja.

— Vai tagad mēs iesim zagt grāmatas? — Kārlītis atkal pa­vaicāja.

Jānis ievilka gaisu caur zobiem.

— Vai tu gribi dzert zivju eļļu?

Tas līdzēja. Bez raudāšanas Kārlītis ļāva sevi aizvest pie

Annastantes, kas viņu pieskatīja, kad Jānim bija jāiet uz skolu vai jākārto kādas citas darīšanas. Tad visi trīs draugi devās pie Ērika.

Viņa vecāku dzīvoklī bija četras istabas, un kā tās bija iekārtotas! Gaitenī balti lakots drēbju pakaramais ar spoguli, ēdamistabā gandrīz līdz griestiem sniedzās izgreznots trauku skapis, dzīvojamās istabas vienā stūrī stāvēja divi dziļi, ar ādu apvilkti atzveltnes krēsli un kādā citā — īstas klavieres! Taču pats lielākais greznums šajā dzīvojamā istabā, kur Ēriks ieveda savus jaunos draugus, bija milzīga eļļas glezna virs kla­vierēm. Jau platais un krizuļotais zelta rāmis vien bija apbrī­nas vērts, nemaz nerunājot par nāru, liliju vītnēm rotātu, kura, pa pusei izlīdusi no ūdens, pie klints spēlēja arfu. Krastā uz klints sēdēja jauneklis pērlēm izšūtā tērpā, bēdīgs vērās lejup un klausījās arfas spēlē.

— Vai tas ir gleznots ar īstām eļļas krāsām? — Ļovka ap­vaicājās Ērikam, kas bija piegājis pie sava tēva rakstāmgalda, lai paņemtu cigāru kasti.

— Saprotams. Tas vislabāk redzams, ja pavelk pa gleznu ar pirkstu. Eļļas krāsa ir tik bieziem triepieniem klāta, ka ar to varētu uzzīmēt sešas parastas bildes.

— Grāmatu jums arī ir vesels lērums, — piezīmēja Vovka, pametis skatienu uz stikloto ozolkoka skapi.

— Tie visi ir klasiķi zelta vākos, — Ēriks paskaidroja. — Ja esmu kaut ko nogrēkojies, man liek no tiem mācīties dzejoļus.

— Es labāk kļūtu par sētnieku nekā mācītos dzejoļus, — pil­nīgā pārliecībā atteica Vovka. Starp rādītājpirkstu un vidējo pirkstu viņš nevērīgi turēja cigāru. — Vai uguns kādam ir?

Ēriks pakalpīgi atnesa sērkociņus, un Vovka centās aizkūpi­nāt cigāru, taču no tā nekas neiznāca.

— Nevelkas, — viņš secināja, saraucis pieri. — Laikam būs mitrs.

— Tev vienā galā jānokož, — Ēriks viņu pamācīja, — citādi jau nemaz nevar vilkties.

— Ak tā, es neievēroju, ka šis cigārs vēl nav gatavs smē­ķēšanai, — Vovka izmeta it kā starp citu un lietpratīgu seju aizkūpināja resno cigāru.

To pašu darīja arī viņa draugi. Tikai Ēriks cigāru neņēma. Viņam esot vārgas plaušas, viņš paskaidroja.

Pārējiem nebija vārgas plaušas, un cigāru zilais dūmu mā­konis radīja viņos pacilātu noskaņu.

— Jā, puiša cilvēkam tik tiešām vislielākais jaunums ir pā­rāk naudīgi vecāki. Tad viņš vispār neko vairs nedrīkst, — sa­cīja Ļovka, kas parasti netiecās pēc pārspīlējumiem.

Ēriks nopūtās.

— Es jau vienreiz aizlaidos. Bet, tā kā mani pieveica neizsa­kāms izsalkums, man nācās atgriezties mājās un pamātei visu izstāstīt. Kopš tās reizes man vienmēr liek vingrināties klavier­spēlē.

— Ko-o? Tev jāvingrinās klavierspēlē? — Tādu sodu nespēja pat Ļovka aptvert.

— Jā, tik ilgi, kamēr man galvā viss sagriežas.

— Kaut kas nedzirdēts, — Vovka sašuta. — Arī mana mamma prot itin labi noskaisties, bet piespiest mani spēlēt kla­vieres, kaut arī mums to nav, — to viņa nespētu. Tam jau vairs nav nekāda sakara ar audzināšanu, tā ir visīstākā bērnu spī­dzināšana, kur būtu jāiejaucas policijai.

— Taču tā neiejaucas, jo pret manu pamāti nenostāsies ne­viens, pat tēvs ne, — Ēriks žēlojās.

— Nejaujies gan šādām pārestībām! — Jānis pamācīja.

— Un vairāk drosmes! — Vovka centās izpūst dūmu riņķus. — Vārgas plaušas! īsts sazvērnieks bez cigāra vai pīpes ne­maz nav iedomājams.

— Ja jūs tā uzskatāt, es esmu gatavs arī ievilkt kādu dūmu. — Ēriks nelabprāt iebrauca roku cigāru kastē.

— Bet tas būtu tikai pirmais solis. — Vovka pasniedza viņam uguni.

— Nav jau uzreiz jāmūk prom no mājām vai jāpastrādā kāda cita dullība. — Ļovka stīvi blenza uz nāru. Viņa šūpojās pa viļņiem augšā—lejā, it kā tie nebūtu tikai uzzīmēti.

— Bet kas tad man jādara? — Ēriks dziļi ievilka elpu. Lai pierādītu savu apņēmību un drosmi, viņš bija ierāvis vairākus dūmus, un tas nebija palicis bez sekām.

— Kas tev jādara? — Jānis pievēra acis, izskatījās, ka viņš sevišķi saspringti domātu. Kaut arī zēns ērti sēdēja atzveltnes krēslā, viņam bija piemeties kaut kas līdzīgs jūras slimībai. — Pats galvenais — tev jāpaliek stingram un nelokāmam.

— Un ar visu sparu jāsace|as pret savu likteni. — Vovka, lai apstiprinātu savus vārdus, gribēja savilkt pirkstus dūrēs, taču sajuta neparastu nespēku.

— Ja pret tevi izturas netaisni, saki tikai jā vai nē un ne vārda vairāk, — Ļovka stīvu mēli deva padomu. Viņš savu cigāru jau bija nolicis pelnutraukā.

— Katrā ziņā tagad tev jāizšķiras par dzīvību vai nāvi. — Vovka, kas jutās pavisam apdullis, stiepa pauzes starp vārdiem, kā gribēdams piešķirt savai runai sevišķu svaru. — Jo to tu liec aiz auss: memmīšiem bez savas gribas pie mums nav ko meklēt.

— Tā tas ir. — Nožagojās Jānis.

Ēriks bāls un nosvīdušu pieri pamāja. Tikai ar pūlēm viņš izdabūja dažus vārdus:

— Es … vairs … nesamierināšos.

— Kas tev lēcies? — Vovka nespēja noturēties, neizrādījis savu pārākumu. — Vai tev būtu sameties slikti no tā nieka

cigāra?

— Es… es neesmu radis, — Ēriks rīstīdamies sacīja. — Bet ar laiku es pieradīšu, un tagad… man no slāpēm… rīkle gluži izkaltusi. — Viņš metās pie durvīm un prom bija.

— Nabadziņš. — Vovka savilka stīvos lūpu kaktiņus šķībā smīnā. — Nespēj turēt. Jūs abi, — viņš pašķielēja uz Jāni un Ļovku, — jūs arī izskatāties gluži bāli.

— Mēs bāli, bet tu zaļš, — Jānis nepalika atbildi parādā.

— Es zaļš? — Vovka likās izbrīnīts. — Jāsmejas. Ja es tikai gribētu, es varētu katru dienu tukšā dūšā izsmēķēt vienu havanieti, un man nemaz nepaliktu slikti.

Ļovku, kurš bija tuvu vemšanai, aizkaitināja šī izlikšanās.

— It kā tu nebūtu zaļš kā lapu uts! Bet, ja tev nav nemaz slikti, tad smēķē vēl, — viņš kūdīja.

— Skaidrs, ka es varu vēl smēķēt. — Vovka ar pārcilvēcisku piespiešanos ievilka vēl vienu dūmu. — Bet tu — tu tik tikko spēj ievilkt elpu.

— Skaties vien, ka tev pašam nav grūtības ar elpas ievilk­šanu. — Tālāk Ļovka netika. Arī viņš metās uz durvju pusi.

— Jā, ar šitādiem zaļknābjiem īstam vīram nav ko iesākt, — Vovka sacīja. Viņš nespēja vien beigt lielīties.