BORISS DJACENKO - SATRAUKUMS ĶĒniŅa IELĀ

— Erik, vai tu dzirdi, ko māte teica?

— Jā.

— Tad ēd!

— Nē, tumi es neēdīšu, es nevaru.

— Te tev nu bija. Tagad tu redzi, kur novedusi tava mūžīgā piekāpība.

— Erik, vai nu tu tūliņ ēdīsi, vai es palikšu ne pa jokam dusmīgs.

— Es nevaru, man jau tagad vēderā viss griežas. — Ēriks sa­vilka grimasi, lai parādītu, kā viņam vēderā griežas.

Pamāte ar traģisku skatienu palūkojās uz tēvu, tad sacīja:

— Lūdzu, es vairs neteikšu ne vārda.

— Erik, es brīdinu pēdējo reizi, tūliņ ēd savu tumi!

. — Kāpēc man vienmēr jāēd tās tumes? Lai pati ēd, ja viņa? tik loti garšo.

Pamāte šausmās iepleta acis.

— Tātad es Ērikam jau esmu «viņa»! Dienu un nakti es no­pūlos, lai viņš k]ūtu par pieklājīgu, labi audzinātu cilvēku, un tā ir pateicība? Es esmu «viņa»! Viņš iedrošinās mani saukt par «viņu».

— Ja es tev esmu «viņš», kāpēc tu man nevari būt «viņa»? —

Ēriks kļuva arvien pārdrošāks.

Taču zēns bija aizgājis solīti par tālu. Tā kā pamāte grasījās •krist nemaņā, tēvam neatlika nekas cits kā sadot dumpiniekam pa ausi un ieslēgt viņu mantu kambarī. Tur viņam vajadzēja par sodu iemācīties no galvas odu no kāda klasiķu sējuma zelta vākos.

Ēriks, zupas kaujas uzvarētājs, nozvērējās nemācīties ne rin­diņas, kaut arī viņam mantu kambarī būtu jāpavada visa diena. Viņš atkal atcerējās savus jaunos draugus un ticēja, ka tie no­vērtēs viņa nelokāmību; tas deva spēku un drosmi.

Pagāja aptuveni stunda. Tad kļuva dzirdami soļi, un Ēriks saklausīja tēva balsi, kas jautāja, vai dēls esot dzejoli iemācī­jies. Kad Ēriks pateica, ka ne, viņš dzirdēja tikai tēvu nokrem- šķināmies, un tad soļi attālinājās.

Pagāja otra stunda. Aiz durvīm uzradās pamāte.

— Vai tagad tu esi dzejoli iemācījies?

— Nē.

— Nē?

— Nē, jo es neko nevaru atcerēties.

— Nu, tad tu paliksi iespundēts, kamēr varēsi atcerēties, — viņa nolēma.

Atkal pagāja stunda, taču šoreiz neviens neatnāca. Ēriks klausījās pie durvīm, tomēr gaitenī nebija dzirdama nekāda •kustība. Viņš paošņājās. Cauri aizslēgtajām durvīm zēnam de­gunā iecirtās smarža, kas drīz vien kļuva par īstām mocībām. Pamāte virtuvē gatavoja sulīgu cepeti, un, tā kā Ēriks kopš vakardienas pusdienām nekā nebija ēdis, jau iedomājoties vien par šo cepeti, zēnam mutē saskrēja siekalas. Viņš arvien biežāk -skatījās uz zelta sējumu — vai tomēr nevajadzētu iemācīties dzejoli? Tad viņš atkal izdzirdēja pamātes balsi:

— Vai tagad tu vari noskaitīt dzejoli?

— N … n … nē.

Klusums. Tad soļi attālinājās.

Ērika stāvoklis kļuva izmisuma pilns.

Svilpiens, kas atskanēja no pagalma, lika viņam pielēkt kā­jās. Zēns žigli paņēma no kakta spaini, apgāza to ar dibenu

uz augšu un, pakāpies kā uz ķeblīša, paskatījās laukā pa šauro, augsto logu. Svilpējs bija Vovka. Ēriks deva viņam zīmi, lai brīdi pagaida. Pusminūti vēlāk pa logu izlidoja salocīts papīra gabaliņš. Vovka atlocīja to va]ā un izlasīja: «Esmu par sacel­šanos iespundēts. Mirstu badā. Pagādājiet, lūdzu, kaut ko ēdamu. Jūsu Ēriks Upītis.»

Neilgi pēc tam mantu kambarī ielidoja auklas kamols. Ēriks nolaida auklu pa logu lejā, un Vovka piestiprināja pie tā vecu iepirkumu tīkliņu, kurā bija dažas sviestmaizītes un pudele aukstas tējas. Pavadvēstulītē bija rakstīts: «Ērikam Upītim. Pilnīgi slepeni. Pēc lasīšanas nekavējoties iznīcināt. Mēs svei­cam tevi un novēlam drosmi tālākajā cīņā! Vovka A.»

Izsalcis kā vilks Ēriks notiesāja sviestmaizītes, tad ar mazāku apetīti — zīmīti. So saldo ēdienu viņš noskaloja lejā ar malku tējas. Tā, lai tagad nāk viņa apspiedēji; viņš bija apbruņots pret viņu varu tāpat kā pret viņu cepeša pavedinošajām smar­žām.

Atnāca tēvs.

— Vai beidzot esi iemācījies?

— Nē, — atbilde no mantu kambara skanēja daudz iecirtī- gāk nekā pirms stundas.

— Erik, ja tu tā turpināsi, tu pārnakšņosi mantu kambarī.

— Lūdzu.

īsa nopūta — durvis atvērās, un ienāca tēvs.

— Tātad tu esi nodomājis šeit pavadīt visu nakti? — Viņš pūlējās izrādīt bardzību.

— Ko es sliktu esmu izdarījis? — viņa atvase tiepās. — Kā­pēc man būtu par varītēm jārij šitās tumes? Tikai tāpēc, lai pamāte man varētu uzspiest savu gribu.

— Bet viņa taču vēl tev to labāko.

— Man labāko! Man trūkst četras mārciņas no svara, un man nedod neko ēst un tikai jākaļ paurī pantiņi un jāklimperē klavieres. Bet to, kas man patiešām nāktu par labu, es nekad nedrīkstu. Iet pagalmā svaigā gaisā es nedrīkstu, ar citiem zē­niem spēlēties es nedrīkstu, peldēties arī nedrīkstu, nekā es nedrīkstu.

Ērika daiļrunība atstāja uz tēvu zināmu iespaidu. Otrās sie­vas ietiepība lika ciest arī viņam.

— Un ne jau tikai man tiek viss aizliegts, — ieslodzītais mu­sināja. — Tu jau arī neko vairs nedrīksti. Viņai nepatīk, ja tu svētdienās gribi ilgāk pagulēt, viņai nepatīk, ja tu kādreiz gribi aiziet uz zirgu skriešanās sacensībām, viņai nepatīk, ja tu čī­bās ej sagaidīt viesus. Nekas viņai nepatīk.

— Erik, šādas runas es necietīšu, — Upīštēvs aizrādīja dē­lam; taču tūliņ pēc tam viņam no krūtīm izlauzās nopūta un pretēji visiem pedagoģijas likumiem viņš piekrita:

— Nu jā, reizēm viņa ir mazlietiņ īpatnēja. Bet tādam zeņ­ķim, kāds esi tu, tik un tā jāklausa.

— Mazlietiņ īpatnēja, — Ēriks norūca. — Tāpēc, ka viņas māte ir mācītāja meita un viņas pirmais vīrs bijis bazūnes pū­tējs, mums vajadzēs būt pateicīgiem par to vien, ka viņa uz mums paskatās. To sauc par tirāniju.

Pēc pamātes izturēšanās šķita, ka viņam taisnība. Vīra ilgā prombūtne bija radījusi kundzē aizdomas, un viņa nāca skatī­ties, vai viss ir, kā vajag. Ar skatīšanos vien nepietika. Ja Ēriks bija notiesātais, kas ieslodzīts mantu kambarī, tad Upīštēvs ta­gad kļuva par apsūdzēto.

— Tā tas ir vienmēr, — sieva uzbruka viņam. — Es pūlos cik spēdama izaudzināt zēnu par kārtīgu cilvēku, bet tu visu jauc, tu slepus nostājies viņa pusē, tu vienmēr sakūdi zēnu pret mani. Nē, ja es to būtu zinājusi! — Viņa salika rokas kā lūg­šanā.

Upīštēvs nopūtās, viņš zināja, kas tam sekos.

— Tu, protams, klusībā domā, ka audzināšana, izglītošana . un tiekšanās pēc augstākām vērtībām nemaz nav tik svarīga.

Lūdzu, tu jau atkal baksti ar sērkociņu zobus, tikai lai mani kaitinātu, tikai lai runātu man pretī. Nē, ja es to būtu zinājusi!

— Ir jau labi, ir jau labi, tikai neuztraucies.

81

— Nekas nav labi, kamēr tu nespēj saprast, ka es tev un tavam zēnam vēlu tikai to labāko, ka cs jums mācu dzīvot, kā izglītotiem un labi audzinātiem cilvēkiem pieklājas. Lūdzu, tikai lai mani tracinātu, tu atraugājies kā nīlzirgs; kādas manieres zēns no tevis lai mācās? Ak, mans mirušais Heinrihs bija gluži

6—1547

cits cilvēksl Kad viņš paņēma savu bazūni, ļaudis aizturēja •elpu, un katru brīvu mirkli viņš izmantoja, lai sevi izglītotu. Un cik solīdi viņš vienmēr bija apģērbies. Un cik izmeklēti al­laž prata izteiktiesl Ja tu mācītos no viņa, tu varētu būt arī ^paraugs zēnam, bet citādi… nē, būtu es to zinājusi!

Upīštēvs domās grieza zobus, taču neko neteica. Viņš zināja no simtkārtīgas pieredzes, ka viņam jāklusē, ja grib apturēt savas sievas vārdu plūdus.