BORISS DJACENKO - SATRAUKUMS ĶĒniŅa IELĀ

— Būtu es to zinājusi! Nekad, nekad, nekad es nebūtu pie­kritusi laulībām ar tevi. Man ir draugi, visi kulturāli cilvēki, savu dzīves iztiku es varu nopelnīt pati, un nevajadzētu man nemaz dienu dienā nopūlēties, tevi par inteliģentu cilvēku audzi­not. Bet es nu reiz esmu šo krustu uzņēmusies, un es nesūdzos, kaut arī es to varētu darīt; tu manu dzīvi neatvieglo… — Asa­ras apslāpēja viņai balsi, un Upītis atviegloti uzelpoja. Viņš zināja, ka tagad pats smagākais ir garām. Turklāt arī pulkste­nis jau bija puspieci, un piecos vajadzēja nākt ciemiņiem uz tējas vakaru ar mūziku; sieva juta aicinājumu noorganizēt šo •sarīkojumu, lai tādējādi mājās ievestu kultūru.

Lai cik ļoti Upītis ienīda šīs tējas sabiedrības, viņš padevās nenovēršamajam un gāja pārģērbties. Tiklīdz viņš bija gatavs, •uzradās pirmie viesi, dāmas un kungi no tagadējās Upīša kun­dzes pirmā vīra — bazūnes pūtēja — aprindām. Pēc bagātīga kūku un putukrējuma patēriņa sabiedrība devās uz dzīvojamo istabu, lai baudītu mūziku.

Upīštēvs bija ērti iekārtojies atzveltnes krēslā un grasījās jau iesnausties, kad pēkšņi satrūkās.

— Zied vijolītes, ceriņi smaržo… —

dziedāja Beķeres jaunkundze, taču ne jau dziesma, bet Mēles kundzes balss iztraucēja ormaņu saimnieku no miega.

— Te savādi smaržo, — viņa ieminējās.

Upītis paošņāja, taču viņam bija nelielas iesnas un viņš tikai

paraustīja plecus.

— Un putniņi dzied,

un tauriņi lidinās saules staros, —

Uoķeres jaunkundze tricināja balsi.

— Te nudien savādi smaržo, — Mēles kundze nespēja rim­ties. — Vai jums ir kaķis mājās?

— No zieda uz ziedu tos spārniņi nes, kā vīns tos reibina pavasar's.

— Kāpēc kaķis?

— Tā smird, it kā … Vai jūs arī jūtat, Pilavas kundze?

— Jā, patiešām nepatīkami.

— Egles kungs, aizsmēķējiet, lūdzu, cigāru, citādi man jā­spiež ciet deguns!

— Un gavilē un līksmo viss …

— Sī smirdoņa kjūst neciešama!

— Un baltos ziedos viz …

— Upiša kundze!

— Jā, ko, lūdzu?

— TOC \o "1-3" \h \z Css.

— Te smird tā, ka nav izturams.

— Nevar paelpot.

— Css!

— Css!!

— Ak, maija lieglairne … —

Beķeres jaunkundze piepūlēja savas balss saites; taču sačukstē­šanās un ošņāšanās kļuva arvien skaļāka, viņa pārtrauca dzie­dāt un tikai izmeta:

— Šausmīgi!

Un tālākie notikumi patiešām šausmīgi aizskāra godkārīgo

iErika pamāti, kurai taču bija neizsakāmi svarīgi redzēt pie se­vis cilvēkus no augstākajām aprindām. Tā kā pretīgās, skābe­nās smakas cēlonis nebija noskaidrojams, augstākajām aprin­dām pēkšņi bija ļoti jāsteidzas. Viņi labāk deva priekšroku pa­staigai svaigā gaisā nekā muzikālajiem priekšnesumiem.

Tiklīdz pēdējais viesis bija aizgājis vai, pareizāk sakot, aiz- •rnucis, Upīša kundze skaļi ievaimanājās un ne mazāk skaļi ap­vainoja savu krietno vīru. Notika neticamais. Godavīrs pēk­šņi pārstāja būt krietns un piesarka kā tomāts. Sitie āksti, viņš ierēcās, lai viņi visi iet ratā. Turpmāk viņš rīkošoties pēc sava prāta, un, ja viņam kaut kas nepatiks, viņš iešot uz krogu un tur iedzeršot alu vienā mierā un bez šitās plinkšķināšanas un kurkstēšanas.

— Un zēnu es tūliņ izlaidīšu laukā, — viņš nobeigumā no- Tēcās, — turpmāk es pārņemu audzināšanu. Viņam jāaug kā veselam bērnam un nevis kā slimīgam muzikanta dēliņam. Ta­gad punkts un beigas — par visām reizēm!

Mirkli vēlāk Ēriks bija brīvs. Triumfējošā solī viņš izgāja no ■sava mantu kambara. Ēriks bija izkarojis lielāko uzvaru savā (līdzšinējā mūžā.

8

Nākamajā dienā agri no rīta Ēriks izskrēja pagalmā, lai ■izstāstītu jaunajiem draugiem par savu vakardienas varoņ­darbu. Taču pagalmā neviena nebija. Zēni bija sapulcējušies pie Jāņa un apspriedās, kā rīkoties pie, grāmattirgotāja Stau- biņa.

— Vai jūs atkal gribat zagt grāmatas? — apvaicājās Kār- ilītis, kas uzmanīgi bija klausījies lielo sarunās. Jānis nopūtās.

— Vai tu ari gribētu zagt grāmatas?

— Gribu zagt daudz grāmatu. — Mazuļa acis iemirdzējās.

— Vai tu nejūties slims? — Jānis izņēma no virtuves skapja Ieadu pudeli.

— Zivju eļļu ne, zivju eļļu ne. — Kārlītis sašķieba lūpas. — Man pārgāja grāmatzagšana, es esmu pavisam vesels.

Nelīdzēja ne dievošanās, ne pretošanās, ne bļaušana. Kār- lītis bija mazs un bezpalīdzīgs, tāpēc viņam vajadzēja norīfc ienīstās zāles pret grāmatzagšanu; Jānis palika nepielūdzams- Viņš pareizi novērtēja briesmas, kādas varēja izcelties no Kār- līša pļāpāšanas, un tāpēc ķērās pie zivju eļļas, kuras iedarbību- līdzīgos gadījumos jau bija pārbaudījis. Sī zivju eļļas kūre at­taisnoja sevi ari šoreiz.

Kad zēni izgāja pagalmā, viņi satika kādu vecu pensionāri- Ieraugot noraudājušos Kārlīti, večiņā pamodās līdzjūtība.

— Kas tad tev, maziņais? — viņa vaicāja bērniņam.

— Nekas, itin nekas. — Kārlītis acumirklī pārstāja raudāt.

— Kāpēc tu raudāji?

— Jānis liek man dzert zivju eļļu.

— Zivju eļļu?

— Jā, jo es ari … ari gribētu zagt… maijvaboles.

Večiņa izbrīnījusies purināja galvu un noskatījās zēniem no­pakaļ, kuri, lieki nepļāpādami, devās pie grāmattirgotāja.

Grāmatveikals atradās dažu minūšu gājienā no Ķēniņa ielas, kāda strādnieku rajona pašā vidū. Taču tas bija pazīstams tahi* ārpus šī rajona, jo veikalnieks prata sadzīt pēdas vecām, sen: izpārdotām grāmatām, kuras neviens cits nespēja pagādāt. Staubiņa klientu vidū bija studenti, dīvaini grāmattārpi un pat profesori. Taču pie viņa nāca ari sievietes, lai sameklētu lētās burtnīcas par mīlestību un kaislībām, un matroži no tuvējā os­tas rajona, lai iegādātos saviem garajiem braucieniem krimināl­romānus.

Grāmattirgotava atradās kādreizējā spīķera puspagrabā.. Galvenā ieeja veda cauri tumšam gaitenim uz kādas apdrošinā­šanas sabiedrības biroju, bet zemas durvis — uz puspagrabu,, kas atradās četrus piecus pakāpienus zemāk nekā iela. Divi mazi lodziņi pie paša trotuāra vāji apgaismoja pagrabu. Pelē­cīgā dienā Staubiņam no rīta līdz vakaram vajadzēja dedzināt spuldzi, taču šodien cauri pagraba stāva putekļainajiem logiem iespīdēja saules stari un mākslīgais apgaismojums nebija ne­pieciešams. Līksmā saules gaisma pat ienesa pagrabā zināmu mājīgumu. Plašs, taču zems un neērts, tas bija tā piebāzts ar grāmatu, sadzeltējušu karšu, sabojātu globusu, vecu gravīru* un avīžu kaudzēm, ka ienācējs tik tikko varēja apgriezties. Šķita, ka neviens cilvēks šeit nespēj orientēties. Tomēr tā ne- 'bija taisnība. Kalsnais un izstīdzējušais Staubiņš, kas bija sa­liecies, it kā bai|otos sasist galvu pret zemajiem griestiem, pār­zināja šos apdrukāto un noputējušo papīru kalnus vairāk nekā lieliski. Grāmattirgotāja brīnumainā atmina nekad nepievīla. Ja kāds"viņam pazīstams un godājams pircējs vaicāja pēc kā­das vecas, sen aizmirstas grāmatas, Staubiņš to atrada visīsā­kajā laikā un kaut arī tā būtu aprakta visnomaļākajā stūri zem simtiem citu grāmatu. Varēja domāt, ka viņam pieder nezin kāda nekļūdīga brinumrīkstīte. It sevišķi studenti uzskatīja viņu par fenomenu, kuru vienlaikus gan apbrīnoja, gan reizēm pazoboja. -

Katru brīvu brītiņu Staubiņš pavadīja lasot. Sēdēdams čīk­stošā šūpu|krēslā aiz grāmatu kalniem, viņš grauzās cauri ap­drukātajām lapām. Viņam bija vienalga, ko viņš lasa: brošūru par pīļkopību, grāmatu par sen novecojušiem pētījumiem baltc asinsķermenīšu jomā, apcerējumu par kosmiskiem stariem vai šausmu romānu. Aizmirsies, iegrimis dievs vien zina kādos dvē­seles dzi|umos, citkārt biklais un labsirdīgais Staubiņš spēja kļūt ļoti rupjš un ass, ja kāds viņu tobrīd iztraucēja.