BORISS DJACENKO - SATRAUKUMS ĶĒniŅa IELĀ

Tas aizkaitināja pat citkārt miermīlīgo Jāni.

— Ja jau esi īsts vīrs, ko tad tu nesmēķē?

— Tāpēc, ka tā nav mana marka. — Vovka ieķērās ar vienu roku atzveltnes krēslā. — Bet, ja tu gribi… vienu dūmu … es vēl varētu atļauties. — Trīcošiem pirkstiem viņš pielika cigāru pie lūpām, taču dūmu ievilkt šoreiz vairs nespēja.

Jānis redzēja viņu pielecam kājās, tad dzirdēja, kā aizkrīt dzīvokļa durvis, un viņš bija palicis istabā viens. Jānis neskrēja pārējiem pakaļ. Taču arī viņam nebija laika garām pārdomām. Viņš steidzās uz istabas stūri, kur stāvēja pods ar lielu gumij- koku, izcēla gumijkoku no poda un noliecās pār to …

Vakarpusē saticis pagalmā Vovku, Jānis zobgalīgi pasmai­dīja. Jo bija pierādījis, vismaz pārējiem, ka viņš ir īsts vīrs, ko nevarēja par sevi teikt abi pārējie — Vovka un Ļovka.

7

Kad Ēriks izstreipuļoja no vannas istabas, kur bija ieslēdzies, viņa jaunie draugi dzīvokli jau bija pametuši. Nabaga Ēriks ne­nojauta, ka zēniem ar smēķēšanu nav gājis ne par matu labāk, un domāja, ka viņi aizgājuši tāpēc, ka viņam uznācis nespēks. Šādas domas nekādi nespēja uzlabot paģiraino noskaņojumu. Ar pēdējiem spēkiem viņš iznesa pelnutrauku no dzīvojamās istabas, tad, sajutis degunā iecērtamies skābeni pretīgu smir­doņu, kuras izcelsme nebija nosakāma, Ēriks plaši atvēra logu. Pēc tam viņš aizvilkās uz savu istabu un, nenoāvis kurpes, iekrita gultā. Ar apņemšanos turpmāk sākt jaunu dzīvi viņš iegrima dziļā jo dziļā miegā.

Bija jau pēcpusdiena, kad Ēriku pamodinaja labi pazīstamā pamātes balss:

— Ak dievs, ak dievs, ar netīrām kurpēm svaigi pārklātā gultā. Pat svētdienas jaku viņš nav novilcis.

Ēriks atvēra vispirms kreiso, tad labo aci un, kā jau citādi nemaz nevarēja būt, ieraudzīja tievo pamāti līdzās tuklajam tēvam izejamā mētelī un ar katliņu uz apajā pakauša. Viņa iz­skatījās tēvam pie sāniem kā slota blakus mucai. Pamanījis viņu, Ēriks atkal aizvēra acis. Viņš dzirdēja tēvu labsirdīgi rūcam:

— Bet, Amālij, neesi uzreiz tik dusmīga. Redzams taču, ka viņš nejūtas vesels.

— Ak, man ir slikti, es pat nevaru galvu pakustināt, es tū­liņ miršu, — Ēriks vaidēja.

Viņš zināja, ka vārds «mirt» vienmēr līdz. Kad pamāte gri­bēja uzveikt tēvu, viņa aizvien «mira».

— Kas tev kaiš? — Tēvs pielika plaukstu zēnam pie pieres. — Vai tev ir temperatūra?

— Es nezinu… man tikai ir tāda sajūta, ka es sadegšu.

— Bet tava piere ir pavisam auksta, — pamāte secināja. Viņa satraucās, kad atklāja uz Ērika jakas pēdas, kas nepār­protami liecināja, cik slikti viņš juties.

— Mums tūliņ jāizmēra zēnam temperatūra un, ja nepiecie­šams, jāizsauc ārsts, — viņa nolēma. — Ej un atnes termo­metru, tikai uzmanīgi, nesaplēs. — No viņas pamācībām neiz- spruka pat tēvs.

Ēriks vaimanāja un brīnījās, cik viegli tomēr ir pat pamāti vazāt aiz deguna.

— Tā noteikti būs šodienas pusdienu zivs, — viņa murmi­nāja. — Es jau uzreiz teicu, ka tā karpa nav gluži svaiga, tikai manī jau neviens neklausās, es varu runāt, ko gribu, visi mani vārdi aiziet pa vējam.

— Tad es būšu saindējies ar karpu, — Ēriks izdvesa, — un tā ir visļaunākā saindēšanās, kāda iespējama ar zivīm, jo nian nav pat temperatūras.

Pamāte arī šoreiz viņam noticēja uz vārda, jo vairāk tādēļ,

ka izrādījās: Ērikam patiešām nav temperatūras, termometrs pat rādija piecas iedajas zem normālās temperatūras.

— Tu, protams, neko neņem nopietni, — viņa metās virsū pilnīgi nevainīgajam tēvam. — Un, kad es saku, man liekas, ka zivs nav gluži svaiga, tu nevari izdomāt neko labāku kā tai­sīt muļķīgus jokus un pieprasi papildu porciju, lai mani sāpi­nātu, un vēl trešo porciju, lai mani padarītu smieklīgu.

— Es nesaprotu tikai to, — Ērika tēvs pamirkšķināja acis, — kā viņam vienam pašam no zivs varēja palikt slikti, kaut gan mēs visi to ēdām.

— Visi? Tu viens pats aprij i trīs porcijas, citiem palika pāri vienīgi astes un galvas.

— Bet tad jau slikti vajadzēja būt pirmām kārtām man, bet cs jūtos lieliski.

— Tu ar savu zirga kuņģi varētu rīt pakavu naglas un arī justos lieliski. Bet tādam bērnam ir vārīgs organisms.

— Es izsaukšu ārstu, — Ērika tēvs nedroši ierosināja, kad beidzot bij.a ticis pie vārda.

— Ārstu, ārstu, uzliec labāk ūdeni, lai cs varu uzvārīt mil­teņu tēju, tā viņam palīdzēs vairāk nekā visi ārsti.

Tas bija pavērsiens, kādu Ēriks nekādi nespēja atzīt par veik­smīgu. Milteņu tēju, šo šaušalīgi smirdošo un vēl šaušalīgāk garšojošo viru, viņš ienīda vairāk par zivju eļļu.

— Es negribu milteņu lēju, — «mirējs» protestēja, pēkšņi atguvis dzīvību. — Ļaujiet man gulēt, tās ir labākās zāles pret visām kaitēm. Ja cilvēks saindējies ar karpu, milteņu tēja nāk tikai par sliktu.

Taču šoreiz nekas nelīdzēja. Par spīti visiem protestiem, pa­māte tomēr aizsteidzās uz virtuvi un drīz vien atgriezās ar krūzi šīs nolādētās dziras.

Klāt bija bridis, kad Ērikam jāizšķiras par visnopietnāko soli viņa dzīvē. Vai nu viņš paklausies, Iii darījis to līdz šim, vai arī saņemsies nākamajai gribasspēka pārbaudei.

Pamāte piecēla gultā gulošo sēdus, ar stingru roku sagrāba viņu aiz čupra un piespieda krūzi viņam pie lūpām. Ērikam ne­kas cits neatlika kā ļauties, lai viņam pielej muti pilnu ar viru.

Taču tad viņš saņēmās izšķirošajam solim. Ar skaļu «brrr»

viņš izsprauslāja tēju no mutes laukā — pa daļai uz svaigi pārklāto gultu, pa daļai sejā pamātei, kas, šausmās iekliegu­šies — «ak», atlēca no zēna gultas.

Ēriks atslīga uz spilvena, pārgrieza acis un sāka gaudot: vi­ņam pietiekot ar to, ka ir saindēts ar karpu, viņš neļaušot sevi vēl vairāk saindēt, viņš gribot vienīgi gulēt, citādi viņa zemā temperatūra noslīdēšot uz nulli un viņš taisni savu vecāku acu priekšā nomiršot. Un, skat tikai, slikto zēnu sliktās pamācības, kuras viņš šodien bija saņēmis, palīdzēja Ērikam atkal uzvarēt. Milteņu tējai viņš nepieskaras, viņš drīkstēja gulēt, to neiz­dzēris.

Nākamajā rītā Ēriks pamodās, lielas pašapziņas pārņemts. Viņš uzrakstīja jaunajiem draugiem zīmīti, ka esot «verdzības važas» sarāvis un labprāt šodien pēcpusdienā satiktos ar viņiem pagalmā. Tad, ieraudzījis garām ejam Vovku, izsvieda to pa virtuves logu pagalmā. Zēns zīmīti pacēla, izlasīja un laipni pamāja Ērikam. Tas nostiprināja Ērika lēmumu arī turpmāk pierādīt, ka viņš ir jauno draugu cienīgs.

Tā kā bija vasarsvētku pirmdiena un tēvs palika mājāSs, visa ģimene sanāca pie brokastgalda.

— Kā tu jūties šodien? — apvaicājās Upīštēvs, kad viņa at­vase ienāca ēdamistabā.

— Paldies, tēti. Tā kā es varēju mierīgi izgulēties, es jūtos daudz labāk. — Ēriks apsēdās savā vietā, pamāte nocēla terīnei vāku un piepildīja šķīvi ar slimnieku ēdienu — auzu tumi, kuru Ērikam vajadzēja izēst kārotās drumstalu kūkas vietā.

— Es negribu auzu tumi, — «veselību atguvušais» paziņoja- pēc tam, kad bija kādu brīdi stīvi blenzis uz savu šķīvi.

— Kooo? — pamāte no kārtējā dumpja gandrīz vai zaudēja valodu. — Kopš kura laika tu būsi tas, kas noteiks, ko tev ēst?

— Tumi es neēdīšu, — Ēriks ietiepīgi atkārtoja, pats brīnī­damies par savu drosmi.

— Kārli! — pamāte paceltā balsī uzrunāja tēvu. — Tūliņ, pasaki zēnam, ka viņam jāēd tas, ko es viņam lieku priekšā» citādi nebūs labi.