BORISS DJACENKO - SATRAUKUMS ĶĒniŅa IELĀ

Здесь есть возможность читать онлайн «BORISS DJACENKO - SATRAUKUMS ĶĒniŅa IELĀ» весь текст электронной книги совершенно бесплатно (целиком полную версию без сокращений). В некоторых случаях можно слушать аудио, скачать через торрент в формате fb2 и присутствует краткое содержание. Город: RIGA, Год выпуска: 1989, Издательство: «LIESMA», Жанр: Детская проза, на латышском языке. Описание произведения, (предисловие) а так же отзывы посетителей доступны на портале библиотеки ЛибКат.

SATRAUKUMS ĶĒniŅa IELĀ: краткое содержание, описание и аннотация

Предлагаем к чтению аннотацию, описание, краткое содержание или предисловие (зависит от того, что написал сам автор книги «SATRAUKUMS ĶĒniŅa IELĀ»). Если вы не нашли необходимую информацию о книге — напишите в комментариях, мы постараемся отыскать её.

BORISS DJACENKO
SATRAUKUMS ĶĒniŅa IELĀ
No vācu valodas tulkojis Ingus Liniņš
RIGA «LIESMA» 1989
Boris DJacenko AUFRUHR IN DER KONIGSGASSE 1959
Milteldeutscher Verlag Halle (Saale)
Mākslinieks Uldis Ozoliņš
by Mltteldeutscher Verlag,
Halle (Saale), 1959 © 1. Linlņš, tulkojums latviešu valodā, 1989 © U. OzoliņS, Ilustrācijas, 1989 © P. Baugis, pficvārds, 1989

SATRAUKUMS ĶĒniŅa IELĀ — читать онлайн бесплатно полную книгу (весь текст) целиком

Ниже представлен текст книги, разбитый по страницам. Система сохранения места последней прочитанной страницы, позволяет с удобством читать онлайн бесплатно книгу «SATRAUKUMS ĶĒniŅa IELĀ», без необходимости каждый раз заново искать на чём Вы остановились. Поставьте закладку, и сможете в любой момент перейти на страницу, на которой закончили чтение.

Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

— Bet kāds tam sakars ar mums? — Ļovka viņu pārtrauca. — Mēs netaisāmies ne zāli rīt, ne ormaņu zirgus aizsargāt.

— Toties mēs gribam dabūt grāmatas, tu, aitasgalva, un tas ir daudz sarežģītāk un bīstamāk, — Vovka saskaitās. — Vai arī tu domā, ka mēs varam aiziet pie cilvēkiem un sacīt: skūp­stu rociņu, kundzīt, te mēs esam, dodiet šurp grāmatu ar simt latiem? Tātad,mums būs jāvērpj intrigas kā īstiem sazvērnie­kiem. Taču neviens sazvērnieks nespēj eksistēt, ja viņam nav kāda sevišķi slepena organizācija, ordenis, — to var izlasīt ik­vienā grāmatā.

— Es arī gribu ordeni un zagt grāmatas, — atkal atskanēja Kārlīša balss.

— Pajautāsim vispirms grāmattirgotājam Staubiņam, vai viņš ir grāmatas izsūtījis, — Jānis ierosināja. — Tad redzēsim.

— Css, — Ļovka nošņācās.

Pat ne desmit soļu attālumā no viņiem stāvēja Bulduris.

65

— Ei, panāciet šurp! — viņš dusmīgi uzsauca zēniem.

5- 1547

•— Izliecieties, ka nekā nedzirdat! — Vovka pačukstēja.

— Ei, es jūs saucu, nāciet šurp! — Buldura balss nodunēja pāri visarn pagalmam.

Vovka nolēma pagriezties riņķī.

— Labrīt, Buldura kungs, — viņš pieklājīgi sveicināja drūmo vīru. — Jauks laiciņš šodien, vai ne?

— Vai tu nedzirdēji, ko es tev teicu? Panāc šurp, man ar tevi jārunā. — Slakteris kļuva arvien niknāks.

Vovka skatījās debesīs.

— Nav neviena mākonīša, un ir tik silti kā vasarā.

Slakteris nošņācās kā lokomotīve un izkustējās no vietas.

Soļa attālumā no Vovkas viņš apstājās, sabāzis rokas bikšu kabatās.

— Vakar manā kantorī ir nozagta grāmata. Vai tu kaut ko zini?

Vovka izlikās dziļi izbrīnīts.

— Grāmata?

— Tieši tā, grāmata, nejautā tik muļķīgi!

— Kāda grāmata?

— Ak tu, bezkaunīgais zeņķi, tūliņ es tev sadošu pa ausīm., ja tu man nepateiksi taisnību!

— Es nesaprotu, par ko jūs runājat. — Vovkas sejā parādī­jās tik patiess izbrīns, ka Bulduris novērsās no Vovkas un me­tās virsū Ļovkam.

— Tad tu, smurguli, tas biji.

— Es arī nekā nezinu par grāmatu, — Ļovka stostījās.

— Kad es izaugšu liels… — pēkšņi atskanēja Kārlīša čiep­stošā balss, taču, pirms viņš paguva izpaust savas kļūmīgās alkas, iejaucās Jānis.

— Vai tev nav kāda vajadzība? Nāc, ka atkal nesaslapini bikses!

—• Bet man nemaz nevajag.

— Nāc, nāc, varbūt tomēr vajag. — Un viņš jau bija nozu­dis ar savu audzināmo aiz zārcinieka darbnīcas.

— Jūs ar savu bļaušanu tā pārbiedējāt mazuli, ka viņš aiz bailēm vēl saslapinās savas izejamās bikses, — Vovka pārme­tumu pilnā balsī aizrādīja slakterim. — Turklāt vasarsvētku

■rītā, kad skan visi zvani un visiem cilvēkiem vajadzētu būt citam pret citu laipniem.

Buldurim iekšā vārījās, taču viņš savaldījās. Vakardienas pieredze bija darījusi viņu piesardzīgu.

— Jau mazotnē redzams, kas kuram aiz ādas, — viņš sa­skaities piezīmēja. — Bet kādu dienu tik un tā viss nāks gaismā, un tad mēs aprunāsimies vēlreiz.

Kad Bulduris bija pagalmu atstājis, atkal parādījās Jānis at Kārlīti.

— Vai mēs tagad ejam zagt grāmatas?

— Lai es nedzirdētu ne vārda par grāmatu zagšanu, — Jā­nis norāja mazo, — citādi tu nekad vairs netiksi pagalmā.

Kārlītis mēmi un skumīgi pamāja.

— Jūs redzat, ka bez ordeņa nekas neiznāk, — Vovka atgrie­zās pie savas idejas. — Ja mūsu plāns kļūs zināms sabiedrībai, tad visam beigas.

— Es arī gribu ordeni un zagt grāmatas, — atkal atskanēja sabiedrības balss, par spīti Jāņa aizliegumam.

— Sitas mūs iegāzīs, — Vovka nopūtās. — Ko lai ar viņu iesāk?

— Paklausies, Kārlīti, — Jānis mēģināja likt lietā pedago­ģisku viltību, — vai tu maz zini, ko nozīmē zagt grāmatas?

— Nē. Ko tad?

— Tā ir tāda slimība, līdzīga kakla sāpēm, un grāmatzag- šana piemetas, ja par to runā. Tad jāiet pie dakteronku]a, un viņš tev parakstīs lielu pudeli zivju eļļas; tev tā būs jāizdzer. Neurķē degunu!

— Es… es negribu zivju ejļu… tad es drīzāk gribu… bēē, — Kārlītis sāka brēkt; ar tādu viltīgās pedagoģijas devu viņa mazais prātiņš nespēja mēroties.

Kad viņš bija nomierinājies, Vovka atkal atgriezās pie sle­penā ordeņa dibināšanas. Viņš no jauna tika pārtraukts. Pa­galmā parādījās Ēriks.

5*

67

Viņa tēvs bija mazas ormaņu firmas vadītājs, kas tika pie­skaitīts īrnieku «aristokrātijai» un dzīvoja ielas nama beletāžā. Un tomēr Ērika eksistence bija nožēlojama. Pamāte bija apņē­musies izaudzināt viņu par priekšzīmīgu skolnieku un paraug-

zēnu, tādēļ viņš tika sargāts no pārējiem zēniem, kuriem tāds priekšzīmīgums uzdzina riebumu. Turklāt Ēriks pats cieta no savas pamātes muļķīgās mietpilsoniskās godkāres un nevēlējās neko vairāk kā tikai to, lai zēni viņu uzņemtu savā vidū. Kā viņš apskauda puikas par spēlēm un draiskulībām, no kurām viņš bija izslēgts! Mazliet noskrandušos un patiesi bezkaunīgos zēnus Ēriks uzskatīja par visas Rīgas laimīgākajiem cilvēkiem, un viņš bez vilcināšanās atdotu pat savu pastmarku.kolekciju, lai tikai kļūtu par savējo viņu vidū.

Taču Vovka, ieraudzījis viņu, drūmi savilka pieri.

— Labdien! — Ēriks sveicināja.

Neviens neatņēma sveicienu. Ēriks iekrekšķējās.

— Kas tad vakar šeit bija noticis?

— Tas, kas notika vakar, uz tevi neattiecas, — Vovka ne­laipni atbildēja. — Palīdzi labāk savai mīļajai mammas kundzei tamborēt mežģīņu sedziņas.

— Kas jums ir pret mani? Vai es jums ko sliktu esmu no­darījis?

— Ja kāds ir tik dziļi pagrimis, ka viņam pat ticības mācībā un dziedāšanā ir piecnieks, tad viņa eksistence vien jau ir mums apvainojums, — Vovka paskaidroja dziļā nicinājumā.

— Jūs esat netaisni, — Ēriks sadrūmis sacīja. — Mani ve­cāki ir prom, un es gribēju dzirdēt, ko jūs vakar esat pastrādā­juši, bet jūs uzreiz lamājaties. Turklāt es jums atnesu riekstus.

Tūta, pilna iecukurotu valriekstu, ko viņš izvilka no kabatas, modināja tomēr zēnos mazu līdzjūtību pret citkārt nopelto pa- raugzēnu.

— īstenībā jau mums pret tevi nekas nav, — sacīja Vovka, piepešas labvēlības pārņemts, — taču mēs tev neuzticamies. Ja nu tu mūs nodod.

— Es nekad nevienu neesmu nodevis, — Ēriks protestēja. — Lūdzu, es pat esmu atnesis līdzi šokolādes olu. Tā sastāv no divām pusītēm, un vidus ir pilns ar mazām marcipāna oli­ņām — sarkanām, dzeltenām un zaļām.

Pildītā šokolādes ola radīja trijos sazvērniekos pilnīgi citu attieksmi. Ērikam vajadzēja svēti apzvērēt, ka viņš ne vārdiņa no tā, ko tagad dzirdēs, nestāstīs tālāk; tad Vovka, pilnu muti

valriekstiem un šokolādi, vēlreiz izstāstīja par saviem slavas darbiem. īsumā viņš pieminēja ari «akcijas», kas viņam un viņa draugiem tuvākajās dienās padomā.

— Ja vajadzēs, mēs apgriezīsim visu pilsētu otrādi, — Vovka pārliecināti nobeidza.

— Kaut es varētu piedalīties! — Ēriks iesaucās.

— Kā tu iedomājies piedalīties tik bīstamos piedzīvojumos? Tevi jau nelaiž pat pagalmā.

— Tagad, brīvdienās, man katru dienu jāiet pastaigāties, jo es no mācīšanās esmu kļuvis pavisam bāls. Tā es varētu viegli izkļūt pagalmā, — Ēriks iekarsa. — Un, ja jums būtu vajadzīga nauda, es arī varētu kaut ko ziedot.

Читать дальше
Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

Похожие книги на «SATRAUKUMS ĶĒniŅa IELĀ»

Представляем Вашему вниманию похожие книги на «SATRAUKUMS ĶĒniŅa IELĀ» списком для выбора. Мы отобрали схожую по названию и смыслу литературу в надежде предоставить читателям больше вариантов отыскать новые, интересные, ещё непрочитанные произведения.


Kevin Anderson - Ill Wind
Kevin Anderson
Boriss Poļevojs - Stāsts par īstu cilvēku
Boriss Poļevojs
ALEKSANDRS PUŠKINS - BORISS GODUNOVS
ALEKSANDRS PUŠKINS
libcat.ru: книга без обложки
BORISS KOMARS
Arkadijs un Boriss STRUGACKI - UGUNĪGO MĀKOŅU VALSTĪBĀ
Arkadijs un Boriss STRUGACKI
Džeks Londons - MĒNESS ieleja
Džeks Londons
libcat.ru: книга без обложки
Marina i Siergiej Diaczenko
Bernhard Long - Marine Ilo
Bernhard Long
Отзывы о книге «SATRAUKUMS ĶĒniŅa IELĀ»

Обсуждение, отзывы о книге «SATRAUKUMS ĶĒniŅa IELĀ» и просто собственные мнения читателей. Оставьте ваши комментарии, напишите, что Вы думаете о произведении, его смысле или главных героях. Укажите что конкретно понравилось, а что нет, и почему Вы так считаете.

x