BORISS DJACENKO - SATRAUKUMS ĶĒniŅa IELĀ

Ēriks vispār nekā nesaprata. Ko šī elsošana varēja nozīmēt?- Niknu lauvu vai sakaitinātu garu? Un dobjie sitieni, it kā kāds- dauzītu paklāju? (Jānis ar visu spēku blieza Vovkam pa mu­guru.) Un atkal šī guldzēšana? Vai tas atkal bija avots? (Jā. tikai šoreiz ūdens tecēja Vovkam rīklē.)

— Ak dievs, es gandrīz nosmaku, — Vovka beidzot izmocīja savā no korķa atbrīvotā balsī, kas pamudināja Ēriku noņemt no acīm apsēju. Viņš atkal atgriezās īstenībā. Te bija bēniņi un nekādas lūkas pie kājām, nekādu bruņinieku pulku, bija tikai trīs zēni, no kuriem viens — Vovka — joprojām pūlējās dziļi* ievilkt elpu. Jo norīt garu vīna pudeles korķi taču nebija ne­kāds nieks.

Ļovka lietišķi piezīmēja, ka norīts korķis vairs nav bīstams tikai tad, kad tas atkal dabiskā ceļā ierauga dienas gaismu. Vai ari jāsauc palīgā ķirurgs, un tas varot būt arī ļoti sāpīgi. Sāda doma Vovkam nemaz nebija pa prātam.

Viņš apvainoja Ļovku, ka tas gribot viņu ar šiem ļaunprā­tīgajiem čukstiem tikai iebaidīt, un teorētiskā izskaidrošanās par korķiem, korķu rijējiem un korķu laukā vilcējiem būtu izvēr­tusies kautiņā, ja nebūtu Jānis abus ķildniekus samierinājis.

Pēc šī īsā starpgadījuma sekoja Ērika uzņemšana «savie­nībā», kā arī tika izskatīti pārējie dienaskārtības jautājumi. Pirmajai plānveidīgi organizētajai grāmatu ieguves akcijai va­jadzēja notikt rīt pie kāršu licējas un sapņu tulkotājas Grābes. Viņa dzīvoja pavisam tuvu, un «klienta» lomā pie viņas varēja nokļūt bez grūtībām. «Klienta» lomu uzņēmās Vovka. Ērika uz­devums bija aizdot Vovkam savu uzvalku, lai viņš varētu ieras­ties pienācīgā izskatā un zīlniecei nerastos aizdomas.

' — Ja es būšu tik smalki uzcirties, — Vovka apgalvoja, — gan es parūpēšos, lai uzreiz tiktu klāt un izdibinātu, kur šai kāršu vecenei glabājas grāmata. Apmēram pēc piecām minūtēm jūs aizdedziniet filmas rullīti un nosviediet to pie Grābes durvīm. Nenāktu arī par |aunu daži dūmu spridzekļi. Jucekli un bļau­šanu es izmantošu … Vai skaidrs?

Visi pamāja.

Ar svinīgu zvērestu, ka neviens no viņiem nekādos apstākļos nedrīkst izpaust, kāds mērķis ir viņu slepenajai savienībai, sa­pulce tika slēgta, un četri «neredzamie» atstāja bēniņus tikpat . klusi un neuzkrītoši, kā bija turp uzlavījušieš.

10

Nākamajā ritā uzreiz pēc brokastīm Ēriks paziņoja pamātei, ka gribot iziet pagalmā, lai ieelpotu svaigu gaisu.

— Manis pēc dari, ko tu vēlies, — viņa asi atcirta aizvainotā balsī.

Ēriks par to neuztraucās.

Vovka, kuram vairs nedraudēja nekādi sarežģījumi ar korķi, bija sevišķi labā noskaņojumā. Aiz zārcinieka darbnīcas viņš samainīja ar Ēriku drēbes un gāja pie zīlnieces. Sasniedzis īres namu, kurā viņa dzīvoja, Vovka vēlreiz aplaida skatienu visapkārt. Viņa draugi, spridzinātāji, bija sekojuši. Ieraudzījis zēnus aiz avīžu kioska, Vovka mierīgi devās mājā iekšā.

Otrajā stāvā pie kādām netīri zaļām durvīm bija piestiprināta misiņa plāksnīte: «Zelma Grābe, grafoloģe».

Salikusi sirmgalve atvēra Vovkam durvis.

— Ko tu gribi? — viņa nelaipni uzprasīja.

— Es vēlētos satikt Grābes kundzi, mani sūta mana tante.

— Tava tante? Kas viņa ir?

— Viņa ir namsaimniece, viņai pieder lielais sešstāvu stūra nams ar garāžām apakšā. — Ērika uzvalks stiprināja Vovkas pašpārliecinātību, kaut arī citkārt melojot viņš reti kad jutās apjucis.

Večiņa nopētīja zēnu, un labās drēbes radīja nepieciešamo efektu. Viņas seja, kas līdzinājās sažuvušam kartupelim, sa­vilkās smaidā.

— Kāpēc tad viņa tevi šurp sūtījusi, manu dēliņ? — Ļaunā ragana bija pārvērtusies par labo feju.

— To es drīkstu pateikt vienīgi zīlnieces kundzei perso­niski, — Vovka meloja bez sirdsapziņas pārmetumiem. — Lieta ir ļoti steidzama.

— Tad nāc vien iekšā, manu zēniņ, es tevi tūliņ aizvedīšu pie viņas, tev nemaz nebūs ilgi jāgaida.

Večiņa gāja pa tumšo, pēc oglēm un auna cepeša smirdošo gaiteni un atvēra durvis, kas veda kādā istabiņā. Tur sēdēja aptuveni pusducis vecu un jaunu sieviešu, kuras tīkoja pie kāršu licējas tikt vaļā no saviem sūri grūti pelnītajiem grašiem par vienu izdomātu pasaciņu. Tā kā Vovka bija pagādājis sev tanti ar sešstāvīgu īres namu, viņam nācās gaidīt tikai īsu brītiņu. Tad večiņa zēnu uzaicināja ieiet blakusistabā, kur viszine Grā­bes kundze noturēja savus «seansus».

Lielā istaba bija bāztin piebāzta ar mēbelēm. Skapji, bufetes, grāmatu plaukti un galdiņi to piepildīja kā īstu mēbeļu nolik­tavu, un visas mēbeles bija piekrautas ar sīkiem greznuma priekšmetiem, lētām kristāla vāzēm, kurās saliktas papīra pu­ķes, raibi izkrāsotiem dekoratīviem šķīvjiem un apzeltītām ka­fijas tasēm. Zīlniece bija mantīgs cilvēks. Krietnā ducī fotogrā­fiju, kas karājās pie sienas, bija redzami viņas dzimtas senči un piederīgie. Tas viss Vovku maz interesēja. Viņš šķielēja pēc grāmatas, un viņam laimējās. Tā gulēja uz kādas etažeres!

Zīlniece sēdēja istabas Vidū pie galda. Viņa bija korpulenta sieviete melnās drēbēs, ar melnu kaķi klēpī un melnu grāmatu līdzās, kurai uz vāka zelta burtiem bija rakstīts «Melnā ma­ģija». No resnās, melnās sveces cēlās augšup sīka, melna kvēpu vērpete, uz melnā galdauta gulēja spēļu kāršu komplekts.

Galda otrā pusē sēdēja bāla, neglīta meitene. Zīlniece, nerau­goties uz savām kuplajām miesām, kā īsta svētā dobjā balsī sludināja:

97

— … tātad gaidi, kamēr pilnmēness būs pilns, un, kad tas būs pilns, iemērc šo sveces galiņu minētajā maisījumā un

7 — 1547

lēnām apēd, visu laiku domādama par savu līgavaini un atkār­todama: «Paliec pie manis, neej pie viņas, neatstāj mani, citādi tu dabūsi podagru!» Vai skaidrs?

— Jā, — meitene izdvesa.

— Vienu latu piecdesmit, — atskanēja no gaišreģes mutes, kurā iemirdzējās rinda zelta zobu.

Meitene samaksāja, pakniksēja un izgāja no istabas, lai piln­mēness naktī kā zāles pret mīlas mokām zelētu sveci. Paklausot zīlnieces mājienam, Vovka piegāja pie viņas.

— Kas tevi šurp atvedis, manu zēn? — viņa vaicāja Vovkam. — Tikai runā taisnību, citādi uz tava kapa drīz ziedēs baltas rozes.

Paškritiski — cik nu tas reizēm bija viņa spēkos — Vovka nodomāja: viņa taču fantazē vēl trakāk nekā es. Skaļi viņš sa­cīja:

— Es nāku savas tantes dēļ, augsti godātā svētā kundze, jo mani sūta mans onkulis. — Viņš pievilka kāju, kā tas labi audzinātam zēnam pieklājas.

Augsti godātā svētā kundze sarauca krunkās pieri.

— Savas tantes dēļ, jo tevi sūta tavs onkulis? Kā lai to sa­prot?

Kā lai to saprot, nezināja arī Vovka. «Nolādēts,» viņam iz­skrēja cauri smadzenēm, «joprojām vēl neblīkšķ. Sasodītā tante! Pateicoties viņai, es tiku te iekšā, bet kā lai tagad tieku laukā?»

— Tā ir ļoti sarežģīta lieta. — Vovka, kā vienmēr, kad mek­lēja kādu ideju, berzēja degunu, it kā no tā varētu izlēkt kāda domu dzirksts, kas viņu apgaismotu. Taču dzirksts nelēca.

— Jā … ļoti komplicēta lieta, jo neviens par to neko nezina. Pat mana tante un mans onkulis ne.

— Ko? Onkulis tevi sūta un nezina, ka viņš ir tas, kas tevi sūta pie manis?

— Jā, kā lai es jums to paskaidroju. — Vovka stomījās. Sprādziena joprojām nebija, un zēns bija spiests turpināt: — Es redzu, man nāksies jums izstāstīt visu patiesību, citādi… ci­tādi jūs nekā nesapratīsiet. Runa ir par divdesmit tūkstošiem latu. Viņš zināja no pieredzes, ka nauda vienmēr liek cilvē-