BORISS DJACENKO - SATRAUKUMS ĶĒniŅa IELĀ

kiem ieklausīties. Un tik tiešām, viņa vārdi izskrēja zīlniecei cauri kā elektriskais trieciens.

— Par divdesmit tūkstošiem latu?

Vovka mēmi pamāja. Viņam nebija ne mazākās nojausmas, ko runāt tālāk.

— Kas tā ir par naudu? — zīlniece uzbāzās viņam. — Un kāpēc sūta taisni tevi, nepilngadīgu bērnu, pie manis?

- Mani jau tikai atsūtīja, lai es jums pateiktu, ka mana tante, tas ir — mans onkulis, gribētu ar jums runāt, tas ir — viņš to negribētu, bet viņa sieva to gribētu, un tāpēc es pats izdomāju atnākt.

Vovka juta, ka tik juceklīga penterēšana sen nav nākusi pār viņa lūpām. Taču blīkšķis joprojām neatskanēja, un tāpēc viņš jutās spiests vismaz ar pēdējo teikumu vērst visu iepriekšsacīto atkal par labu.

— Jums jāzina, — viņš izmisis meklēja izeju, — mana vecā tante ir, kā to saka — un patiesībā pamatoti — sajukusi.

— Sajukusi?

Vovka pamāja. «Attiecīgā» literatūra nāca viņam palīgā. Ne­sen viņš bija lasījis stāstu par kādu sirmu grāfieni, kura saju­kusi prātā. Un tajā pašā mirklī viņa atmiņā atausa kādas ten­kas, kuras zēns apmēram pirms nedējas bija dzirdējis kāpņu telpā. Tās bija tenkas par visiem pazīstamo audumu tirgotāju un augļotāju Smarkovnu un viņas brāļadēlu Zaharu, kuram viņa gribēja atņemt mantojuma tiesības.

— Jā, pilnīgi sajukusi, — Vovka sacīja. Zēns jutās kā zivs, kas atkal tikusi ūdenī. — Tanti, rau, apciemo viņas mirušais brālis, un viņa pat dzer kopā ar brāli tēju, kaut gan viņš, kā tante stāsta, savu galvu nes nevis uz pleciem, bet vienmēr pa­dusē.

— Tā mēdz būt. — Zīlniece savilka muļķīgu sejas izteiksmi.

— Nav divu domu, ka mēdz būt, — Vovka arvien vairāk ieju­tās savā elementā. — Jums jāzina, ka mana tante ir ļoti bagāta un viņai ir netīra sirdsapziņa, jo viņa atņēmusi manam onku­lim mantojuma tiesības, un tādēļ nevienu nakti vairs nespēj gulēt. To es dzirdēju aiz durvīm, kad mans onkulis runāja ar

manu otru tanti, viņa sievu. Un, gribēdams viņam palīdzēt, es jums visu izstāstīšu, kaut arī tas man tika stingri aizliegts.

— Paklausies, dēliņ, — zīlniece bija kļuvusi arvien uzmanī­gāka, — tagad tu man izstāstīsi visu pēc kārtas. Es neesmu no pļāpām un māku noslēpumus glabāt, it kā neko par tiem nezinātu. Tātad — kas ir tavs onkulis?

— Viņu sauc … Zahars Smarkovs.

— Ko, tava tante ir audumu tirgotāja Smarkovna?

— Jā, tā pati.

— Un kas tevi sūtīja pie manis?

— Zaharonkulis, tikai netieši.

— Netieši?

— Jā, jo viņš taču tika runājis ar savu sievu, ka mana sa­jukusi tante, Smarkovna, kādam esot jāved pie prāta un to va­rētu nokārtot tikai tāds, kam ir sakars ar augstākām varām — pops vai tāda gaišreģe kā jūs.

— Es?

— Nūja, jums vajadzētu manai tantei ieskaidrot, ka miru­šais, bezgalvainais brālis dzer ar viņu tēju tikai tāpēc, ka viņa manam onkulim atņēmusi mantojuma tiesības.

— Ak tā, — zīlniece pamazām aptvēra šīs kopsakarības.

— Tavs onkulis Zahars domā, ka popam vai kādam citam izre­dzētam vajadzētu tavai tantei Smarkovnai ieskaidrot, ka viņai tikai tāpēc rādās briesmīgi sapņi un murgi, ka viņa savam brāļa­dēlam, tavam dzīvajam onkulim, atņēmusi mantojuma tiesības.

— Tieši tā.

— Un to viņš tika izstāstījis savai sievai?

— Jā.

— Un ko viņš tev sacīja? -

— Viņš sacīja: aizskrien pie Grābes kundzes, aiznes viņai mīļus sveicienus, viņa taču mani pazīst, un piekodini, lai viņa šodien vakarā ap pulksten astoņiem ir pie Smarkovnas mājas. Es viņu tur gaidīšu, jo man ar viņu ir kaut kas runājams.

— A, tagad es redzu šīs kopsakarības pavisam skaidri. Tu esi dūšīgs zēns. — Zīlniece paplikšķināja Vovkam pa vaigu.

— Tātad pasaki savam onkulim Zaharam, ka es to lietu nokār­tošu. Te būs konfekte par to, ka tu man visu tik labi izstāstīji.

Vovka iebāza konfekti mutē. Viņš bija zaudējis visas cerības uz savu draugu akciju un gribēja atvadīties.

Tad nāca ilgi gaidītais blīkšķis, un sapņu tulcenes uzgaidā­majā telpā atskanēja daudzbalsīgi spiedzieni:

— Uguns! Deg, deg!

Grābe pielēca kājās un žigli izdrāzās no istabas. Vienā lē­cienā Vovka bija pie etažeres. Pabāzis tīkoto grāmatu zem ja­kas, viņš steidzās gaišreģei nopakaj.

Viņa un pārējās sievietes bija izskrējušas gaitenī, pilnā ar kodīgiem dūmiem. Izbaiļu vietā tagad atskanēja skaļa lamā­šanās.

— Nolādētie resgaļi! Policiju viņiem vajadzētu uzlaist, gata­vie dedzinātāji! — Grābe lamājās.

Vovka samina dūmojošo filmas rullīti un, kā jau labi audzi­nātam zēnam pieklājas, paskaidroja:

— Tie katrā ziņā ir neaudzinātie zēni no ielas, viņi vienmēr kaut ko tādu pastrādā.

Vovka nopelnīja vēl vienu konfekti.

Draugi viņu gaidīja Ķēniņa ielas pagalmā. Vovka lepni iz­vilka grāmatu. Pārējie bija ne mazāk lepni, kaut ari viņi pasā­kumā bija piedalījušies tikai ar vienu blīkšķi.

īpašu atzinību Vovka izpelnījās, kad atkārtoja draugiem stāstu par Smarkovnu. Zēni nolēma sekot zīlniecei un novērot, ko viņa vakarā iesāks pie Smarkovnas mājas.

Grāmatu uzdeva «novārīt» Jānim, jo viņam nebija jābaidās no liekiem jautājumiem, kurus varētu uzdot tēvs.

Jāņa tēvam šajā nedēļā bija nakts maiņa. Kad Jānis pārnāca mājās, tēvs baroja mazo Kārlīti. Bija sagatavoti spināti ar ceptu olu, un Kārlītis, kuram, spināti negaršoja, parādīja ap­brīnojamas spējas: viņš bija ļāvies aizbāzt sev aiz vaigiem piecas karotes zaļās dārzeņu putras un nenieka nenorija. Tēvs pacietīgi centās mazajam iestāstīt, ka spināti ir pats jaukākais, garšīgākais un veselīgākais ēdiens' pasaulē, taču Kārlītis ne­bija par to pārliecināts.

Jānis, kurš katru dienu aprūpēja brālīti, panāca īsā laikā to, ko tēvs nebija spējis veselā stundā. Spināti nozuda no šķīvja un nonāca viltībā pārspētā tiepšas vēderā. Līdz ausim nosmērē­jies ar zaļo putru, Kārlītis pats brīnījās, ka šķīvis jau tukšs.

Nolicis mazo brāli gultā uz diendusu, Jānis apsēdās līdzās tēvam, lai paēstu pusdienas.

Jāņa tēyam bija mazliet virs četrdesmit, pēc profesijas viņš bija lokomotīvju atslēdznieks, mierīgas dabas, mazrunīgs, taču ne bez iedzimtas atjautības. Viņš bija daudz lasījis, pašapzinīgs cilvēks, kuru tik viegli vis nevarēja iebaidīt nekādi Ulmaņa val­dības aizliegumi un iegrožojumi. Jau agrāk viņš bija darbojies dzelzceļnieku arodbiedrībā un tagad nelegāli turpināja šo dar­bību. Pret Jāni, kuram pēc mātes nāves bija jāuzņemas viss mājas soļa smagums, viņš izturējās kā pret jaunāko biedru, bez augstprātīgas laipnības un aizbildniecības. Neviens no pār­pratumiem, kas parasti spēja sanaidot vecākus un bērnus, neapēnoja abu labo saprašanos. Sī savstarpējā uzticēšanās iz­paudās arī šodien, kad Jānis pēc pusdienām izvilka no jakas grāmatu. Tēvs, lasīdams avīzi, izbrīnīts paskatījās.

— Ko tu iesāksi ar šo sapņu lubeni? — viņš vīpsnādams vai­cāja. — Vai tu vakar sapnī redzēji ēzeli un gribi zināt, ko tas varētu nozīmēt?

— Nē, to ne. — Zēns smaidīja.

— Kam tad tev tā vajadzīga?

— To es nedrīkstu teikt. Noslēpums, — Jānis paskaidroja.

Tēvs ar šo paskaidrojumu apmierinājās.

— Nu, labi, glabā vien savus noslēpumus. Klusēšana bieži vien ir daudzkārt labāka nekā pārliecīga mēles kulstīšana. — Viņš iegrima avīzē, taču iepleta muti, ieraudzījis, ka Jānis bāž grāmatu katlā ar verdošu ūdeni.