BORISS DJACENKO - SATRAUKUMS ĶĒniŅa IELĀ

Un kas notika dzīvoklī? Tur ķērca papagailis, tur joprojām skanēja vaukšķieni un šņācieni. Bet miesnieka kundze, kurai sirdī bija radusies nepieciešamība pēcpusdienas kafiju nedzert vienatnē, gaudoja.

Kamēr Bulduris nosodāmā neizpratnē par savas sievas mai­gajiem dvēseles viļņojumiem drāzās ar nazi rokā pāri pagal­mam pakaļ skaistajam Alfonam, Vovka nolēma parūpēties sev par alibi. Viņš ieslīdēja atvērtā dzīvokļa gaitenī un no turienes Buldura kundzes smalkajā istabā. Telpa izskatījās tā, it kā tajā būtu mitinājušies divpadsmit laupītāji. Runcis, kas bija vainīgs pie visām šīm lauskām, no kādas bufetes gatavojās jaunam lēcienam uz pinčeru ar atņirgtajiem zobiem.

Vovka saķēra neganto kaķi un ar enerģisku kustību izsvieda to atkal pa logu liepas zaros.

— Ja pretī aug koks, nekad nedrīkst atstāt logu vaļā, — viņš pamācīja pinkšķošo miesnieka kundzi. — Citādi pie jums dzī­voklī var ielīst ne tikai kaķis, bet dievs zina vēl kas. — Un Vovka tālredzīgi aizvēra logu.

Kaķis joprojām tupēja liepā un dusmīgi nošņācās. Runāt ka­ķis nemācēja. Un miesnieka kundze? Viņa pat nepratās paš­aizliedzīgajam glābējam paldies pateikt. Tādi jau ir cilvēki.

Teātris pagalmā turpinājās.

— Palīgā, palīgā, viņš mani noslepkavos! — drausmu pilnā balsī pavēstīja skaistais Alfons smejošajai pasaulei, kas vēroja viņa skrējienu uz skārdnieku darbnīcu. Miesnieks ar asinīm pielijušām acīm un asinīm notriepto priekšautu lauzās skārd­nieku darbnīcas durvīs un asinskāri rēca:

— Es viņam pārgriezīšu rīkli! Es viņu sacirtīšu gabalos!

Kārtībnieks ar visu ierēdņa spēku pūlējās viņu nomierināt.

Miesnieks pārtrauca veltīgo plosīšanos un lādēšanos pie skārd­nieku darbnīcas durvīm un, nevaldāmā naidā iekarsis, drāzās uz savu dzīvokli, lai tur savas dusmas pārvērstu darbos.

Cilvēcisko jūtu eksplozija, ko Vovka bija izraisījis, nelīdzēja viņam sasniegt galveno mērķi. Arī šoreiz kārtībnieks palika pagalmā. Viss šis teātris bija gandrīz bezjēdzīgs, ja ne­ņem vērā to, ka šāda izrāde vien ir augstākā mērā uzjautri­noša.

Ļovka, pie kura Vovka atkal bija pienācis, domāja citādi:

— Vecīt, vecīt, ja tas nāks gaismā!

— Kā tas var nākt gaismā, ja mēs te stāvam kā svētā lauku vientiesība.

— Prātīgāk katrā ziņā būtu laisties lapās. Pie grāmatas mēs tik un tā netiekam.

— Jānogaida. — Vovka blenza debesīs, kā cerēdams no tu­rienes gūt kādu ideju. Viņš berzēja degunu: tas liecināja par

Vovkas augsto gara spēku koncentrāciju. Atsevišķie vārdi, kas nāca pār viņa lūpām, vēl vairāk kāpināja Ļovkas bažas.

— Tas notika ziemā, es redzēju … Bulduris kaut ko ienesa savā pagrabā … Tas taču varēja būt kaut kas gabalos sacirsts, ari kāds skaistais Alfons… Jāpastāsta kārtībniekam, tad viņš uz galvošanu ies pa pēdām, un tā mēs viņu dabūsim prom…

— Tur nu ir par daudz fantāzijas, viņš taču mums neti­cēs, — Ļovkas veselais cilvēka saprāts pretojās.

— Dzīvē viss balstās uz fantāziju. Kad es pēdējoreiz biju cirkā, tur uzstājās lielais burvis Picantellodollo, un kā tu domā, kā viņš varēja iebāzt no skatītāju vidus kādu jaunavu kastē un sazāģēt divās daļās?

— Ko, jaunavu?

— Aitasgalva. Kasti, kurā viņa gulēja. Visi šausmās aiztu­rēja elpu, domādami, ka nabaga meitene tagad ir vidū pārzā­ģēta pušu un viņas augšdaļa nekad vairs nesavienosies kopā ar apakšdaļu. Bet tā bija tikai fantāzija, ko burvis viņiem bija iedvesis, nekas vairāk. Un arī mums tā ir nepieciešama. Nāc līdzi, tev būs tikai jāsaka nē un jā, pārējo teikšu es.

Varēja redzēt, ka Ļovkam tas viss nemaz nepatīk. Bet ko viņš varēja darīt?

Netālu no skārņa zem kādas nojumes stāvēja Buldura rati. Abi zēni aizlavījās pie ratiem un notupās aiz tiem, tā ka Vurgks nemanīja. Viņš klausījās, kas notiek Buldura dzīvoklī.

Sazvērnieki brītiņu pagaidīja, tad Vovka sacīja tik skaļi, lai kārtībnieks viņu sadzirdētu.

— Tss, klusāk, Ļovka, citādi mūs vēl kāds sadzirdēs!

— Jā, — Ļovka atbildēja, kā viņam bija pavēlēts.

— Mēs nedrīkstam ne iepīkstēties, citādi mums beigas, — Vovka turpināja. — Kā tu domā, kas ar mums notiks, ja šī lieta nonāks, teiksim, kārtībnieka ausīs un tas uzsāks izmeklēšanu? Tad mēs esam tikpat kā pazuduši.

— Jā.

— Bulduris no mums iztaisīs kotletes, pirms viņš tiks apcie­tināts. Tu taču pats redzēji, kā viņš, notašķījies vienās asinīs, ar nazi rokā metās pakaļ Alfonam.

— Jā.

— Nesaki visu laiku tikai jā, — Vovka šņākdams aizrādīja draugam.

— Jā.

— Pasaki vismaz vienreiz «nē».

— Nē.

— Tātad, — Vovka atkal runāja pilnā skaļumā, — turi mēli aiz zobiem un nekad nekāp pagrabā bez sveces. Lai nebūtu jā­baidās, ka asinis dzīslās varētu sastingt.

— Jā … nē …

Slepus paskatījies ap ratu stūri, Vovka saprata, ka viņa runa ir sākusi uz kārtībnieku iedarboties. Vurgks bija pienācis pa­visam tuvu pie ratiem un klausījās.

— Ļaunākais ir tas, — Vovka turpināja, — ka šis Pēteris Bērzs bija tik iznesīgs zēns. Visi saka, viņš esot slepus aiz­braucis prom, jo nav gribējis maksāt īri. Bet neviens īstenībā nezina, kur viņš ir.

— Jā.

— Es nemaz vairs neuzdrošinos iet uz pagrabu pēc malkas. Iedomājies tikai, kuru katru mirkli tur zem zemes var kaut kas sakustēties un mani satvert aiz kājas.

— Paklausies, Vovka, izbeidz, citādi mani patiešām pārņem šausmas, — Ļovka čukstēja. Pat viņu sāka satraukt drauga fantāzija.

Kārtībnieks šņāca kā suns, kas saodis pēdas, un paskatījās ratiem pāri uz abiem zēniem.

— Ko jūs te melšat? Kas tur ir zem zemes? Kas tur ir pa­grabā aprakts?

Vovka pielēca kājās, piespieda liekuļotā izmisumā delnu pie lūpām. Izskatījās, ka viņš pat parunāt vairs nespēj.

— Es … es neko neesmu teicis … es nekā nezinu.

— Surp! Un tagad klāj vajā! Par ko tu nupat stāstīji?

— Bet, mī]ais kārtībnieka kungs, es patiešām neko neesmu teicis. Es un mans draugs —-mēs visu laiku runājām tikai par makšķerēšanu un ka zivis, negaisam tuvojoties, kožas sevišķi labi, goda vārds. Viņš, Ļovka, to var apliecināt.

— Jā.

— Es tev rādīšu negaisu. Ja tu tūliņ neklāsi vaļā, tad redzēsi tādu negaisu, blandoņa tāds! — Kārtībnieks satvēra Vovku aiz auss, tā stiepās, it kā būtu no gumijas.

Un tomēr Vovka palika nelokāms. Slepus viņš deva Ļovkam mājienu, lai tas pazūd un dara to, kas viņam pēc plāna pare­dzēts, tikai tad mūsu varonis izplūda ska|ās vaimanās:

— Au, au, jūs man norausiet ausi, kā lai es parunāju! Au, au!

— Tātad — ko Bulduris pastrādājis, es tev prasu pēdējo reizi? — kārtībnieks viņam uzbļāva.

— Bet viņš mani samals kotletēs, ja uzzinās … ka es … ka esmu kaut ko pateicis. — Vovka izlikās, ka viņam aiz bailēm pēdējā stundiņa klāt.

Kārtībnieks izmēģināja tēvišķā tonī:

— Esi nu prātīgs, puisīt, un izstāsti man visu bez bailēm un trīcēšanas. Vai tu redzi, kas man te ir pistoļmakā? Pistole. Un te? Svilpe. Atliek man tikai iesvilpties, un visa valsts vara nostāsies manā pusē. Tāds Bulduris tad tev ne pirkstiņa ne- piedurs.

— Tas notika ziemā, toreiz arī pie Buldura bija briesmīgs skandāls, — izmanīgais fantasts čukstēja naivajam likuma sar­gam. — Mana mamma bija aizgājusi uz kino, viņa skatījās «Debešķīgos mīlas svētkus» ar Polu Negri, un es kāpņu telpā uz Buldura dzīvokļa durvīm ar krītu uzrakstīju: «Vēršu slakte- ris Bulduris pats ir vērsis.»