BORISS DJACENKO - SATRAUKUMS ĶĒniŅa IELĀ

Ļovka viņam negribīgi sekoja.

Skārnis jau bija slēgts, un abi draugi devās uz Buldura dzī­vokli, kas atradās sētas mājā otrajā stāvā. Neviens neatvēra.

— Droši vien būs aizgājuši uz kino, — Ļovka sacīja. — Nekā nevar darīt, vajadzēs agri no rīta atnākt vēlreiz.

— Nu, labi, atliksim uz rītdienu, — Vovka viņam piekrita.

Tad kundze uz galvošanu būs mājās. Tā jau guj līdz dienas

vidum, un ar viņu mums arī būs vieglāk runāt.

Nākamajā dienā Buldura kundze negulēja vis līdz dienas vidum. Nogurušai un saīgušai viņai nācās līst laukā no div­vietīgās laulības gultas pēja, tiklīdz svīda gaisma. Viņas vīrs bija tēvzemes aizsargos, un viņam vajadzēja Rīgas Cēsu ka­zarmās piedalīties ieročmācībās. Uniforma un stulmu zābaki neiedomājami cēla viņa vīra drosmi, tāpēc Bulduris jau mājās uzsāka kareivīgu izskaidrošanos ar sapīkušo sievu.

— Kāpēc tu taisi tādas grimases? — viņš nelaipni uzbruka..

— Es vēl esmu nogurusi, — atskanēja nikna atbilde. Mies­nieka kundze bija jauna, mollīga blondīne, nekādas pārestības viņa nedomāja paciest.

— Esi nogurusi vai neesi, bet es vēlos kārtīgas brokastis, — dārdošā balsī runāja uniformētais miesnieks. — Un, kad at­griezīšos, es gribu, lai būtu gatavas pusdienas. Un vispār es vēlos, lai mūsu mājā valdītu jauns gars. Visu dienu lasīt ro­mānus — turpmāk tas vairs neies cauri. Vai skaidrs?

— Nekliedz uz mani, — Buldura kundze šņāca. — Ko tik tik visu man nesolīji, kamēr es nebiju ar tevi apprecējusies?! Urt tagad? Pat trauki man jāmazgā vienai, un, ja es gribu sev no­pirkt jaunu cepuri, tu uzreiz runā par ko citu vai par to, cik viss paliek dārgs … Tā ir alga par manu uzticību!

— Bez jaunas cepures tev, protams, ir ļoti grūti būt uzticī­gai? — Bulduris aizkaitināts vaicāja.

— Es nepakļaujos nekādiem kārdinājumiem, es neesmu tādai kā citas sievietes, kuras, savu vīru nesaprastas, meklē mieri­nājumu citur.

— Es tev arī neieteiktu to darīt. — Bulduris aizsprādzēja ap- vidukli jostu. — Tik neuzticīgu govi es uz vietas samaltu kot­letēs.

Ar blikšķi viņš aizcirta aiz sevis durvis, pamezdams sievu- sarūgtinātu sirdi dzīvoklī vienu.

Lai varētu labāk dusmoties, viņa apsēdās virtuvē, uzvārīja kannā kafiju un izņēma no pieliekamā pāri palikušo torti.

Astoņos ieskanējās tepat netālu esošās vecticībnieku baznī- ciņas zvans. Tas mudināja arī Buldura kundzi beidzot ķerties» pie dienas darbiem. Taču Buldura kundze bija iegrimusi romānu burtnīcā «Kaislību nakts» un nemaz neklausījās.

Kad burtnīca bija izlasīta, viņa devās uz guļamistabu, lai atnestu savus manikīra piederumus. Viņa bija nolēmusi kaut ko darīt, viņa gribēja apvīlēt nagus. Ieraudzījusi vēl arvien ne- uzklāto gultu, kurā ērti bija iekārtojies viņas pekinietis, sie­viete palika stāvam. Vai šis skats modināja viņā pienākuma apziņu? Nebūt ne. Izvandītie pēļi modināja viņā citus ideālus. Jo gluži tā, kā to mēdza iestāstīt savam vīram, viņa pret laulāto uzticību nekad nebija izturējusies. Elektriķis Bērzs šajā guļam­istabā tika savedis kārtībā ne tikai kontaktligzdas.

Tagad viņš bija pārcēlies uz Jelgavu, un Buldura kundze ar­vien skaidrāk apjauta, cik nelaimīga ir viņas laulība. Bērza laikos bija pavisam citādi. Cik viņai toreiz bija laimīga laulība! Nekad viņai nebija grūti izturēties pret savu vīru — lopu slak- "teri — laipni, vienmēr viņa bija rūpējusies, lai vīrs rītos aiz­ietu no dzīvokļa apmierināts, vienmēr viņa vakaros bija sagai­dījusi viņu ar mīļiem vārdiem.

Bet tagad? Tādi strīdi kā šodien atkārtojās katru dienu, bez­atbildīga dīkdienība Buldura kundzei kļuva par ieradumu.

Viņa pavērās pa logu uz kaimiņa, popa Sergeja, dārzu. Šķū­nis šķīra dārzu no abu īres namu pagalma. Un uz šī šķūņa jumta, pat ne desmit soļu attālumā no loga, Buldura kundze pamanīja kādu jaunu vīrieti darba drēbēs. Tas bija skārdnieku Alfons, kas jau sen meta acis uz Buldura kundzi. Viņš laboja •šķūņa notekas.

Iegrimis darbā, viņš miesnieka kundzi nemaz neievēroja. Taču pietika ar to, ka jaunā kundze bija ievērojusi viņu. Aiz­mirsās miegainā neapmierinātība, aizmirsās strīds ar vīru, pa­gaisa atmiņas par Bērzu. Uzsākusi kādu dziesmiņu (klaudzieni uz jumta pieklusa), viņa apsēdās uz ķeblīša spoguļa priekšā, lai sakārtotu matus. Tā kā Buldura kundze taču nevarēja pat iedomāties, ka sveša vīrieša acs viņu vēro, viņa nometa rīta- svārkus un sāka lēnām ģērbties. Klusā balsī Buldura kundze dziedāja: «Ak, nāc, ak, nāc, mans lepnais torero.» Un viņas slēp­tais aicinājums nepalika nesadzirdēts. Skārdnieku Alfons viņai pamāja, bet noteka, kurai bija nepieciešams remonts, tika pa­mesta likteņa varā.

Tūliņ pēc tam atskanēja zvans. Smaidīdama Buldura kundze atkal uzvilka rītasvārkus un devās atvērt. Apmulsusi viņa sa­stinga uz sliekšņa. Surp nebija vis atsteidzies gaidītais torero, bet pie durvīm stāvēja Vovka un Ļovka, kuri gribēja ar viņu runāt.

— Kas vajadzīgs? — viņa abiem nelaipni uzkliedza.

— Mēs esam atnākuši… Mēs gribējām no jums kaut ko uz­zināt, — Vovka iesāka, taču tālāk netika.

— Man tagad nav laika, taisieties, ka tiekat! — Buldura kun­dze aizcirta viņiem deguna priekšā durvis.

Draugi muļķīgi blenza viens otrā; tādu noraidīšanu viņi ne­bija paredzējuši.

— Mums jāatrod cits ceļš, tā nekas nesanāks, — Vovka sa­niknots sacīja, kad viņi kāpa pa trepēm lejā, lai pagalmā ap­spriestos, ko darīt tālāk.

Skārdnieku Alfonam, kas drāzās pa trepēm augšā, viņi nemaz nepiegrieza vērību. Cik gan izbrīnījušies būtu zēni, redzot, ka Buldura kundze viņu uzreiz ielaiž iekšā.

— Labrīt! Es nāku namsaimnieka uzdevumā. Man jāpār­bauda vecās gāzes caurules, — skārdnieku Alfons paskaidroja ar smaidu, kurā palika kaut kas neizteikts. Buldura kundze lēt­ticīgi, kāda jau viņa bija, ieveda ciemiņu virtuvē.

Kamēr skārdniekzellis lietpratīgi blenza griestos, viņš tika neuzkrītoši novērots. Ne jau velti Ķēniņa ielā šo vīru sauca par skaisto Alfonu. Viņa deguns bija gluži vai klasisks, augšlūpu greznoja šauras, apcirptas .ūsiņas, kuras viņš, būdams blonds, ar uzacu zīmuli iekrāsoja ogļu melnas. Ne mazāk pavedinoši bija Alfona kuplie, viļņainie mati, kuros viņš reizi mēnesī lika aukstās ondulācijas, un blāvi zilo, pārgalvīgi grēcīgo acu ska­tiens, pavēstot, ka jāpārbauda caurules arī pārējās istabās.

Buldura kundze, kas cauri puspievērtajām durvīm sekoja vi­ņam uz guļamistabu, neviļus ietinās ciešāk savos rītasvārkos.

— Vai tad jūs nevarētu atnākt kādu citu reizi, kad mājās būs mans vīrs? Es pat neesmu vēl lāgā apģērbusies. — To sacī- daina, viņa koķeti nolaida acis un izlikās, ka būtu nokaunē­jusies.

Tas skārdniekam — donžuānam bija nepārprotams mājiens. Viņš pienāca cieši klāt kuplajai miesnieka kundzei un dvesa pie pašas auss:

— Tas taču ir burvīgi, ka jūsu vira nav mājās.

- Kā tā — burvīgi? — viņa izdvesa pretī.

— Jo neviens mūs netraucēs. — Skārdnieks apskāva Buldura kundzes vidukli un piespieda viņu sev klāt. Taču Alfons bija pārāk straujš un aizmirsa, ka jāiekaro arī kaut mazliet sievietes dvēsele.

— Ko jūs atļaujaties?! — Buldura kundze sašutusi izrāvās no viņa apskāvieniem. — Es esmu godīga sieviete un nevis tāda …

Skaistais skārdnieku Alfons saprata, ka viņa vētrainais uz­brukums ir bijis pārsteidzīgs.