BORISS DJACENKO - SATRAUKUMS ĶĒniŅa IELĀ

— Kas tev šodien lēcies? — Krasts pacēla acis.

— Man? Nekas, — Vovka meloja. — Bet es esmu salasījies pietiekami daudz grāmatu, kurās rakstīts, kas sievietes īstenībā ir. Nav nekāda nejaušība, ka viņas ap kaklu liek beigtu zvēru ādas.

— Bet vīrieši taču arī nēsā ādas!

— Nu jā, bet aukstuma dēļ, nevis gribēdami palielīties, ka viņi novilkuši kādam ādu.

Vovka stāvēja pie loga un nenolaida no Zvaigznītes ne acu, līdz viņa nozuda vārtu ejā. Gandrīz vai tajā pašā mirklī pa vārtiem pagalmā ienāca divi vīri.

— Tur nāk kārtībnieks Vurgks ar kādu vīrieti. Man šķiet, taisni šurp! — Vovka iesaucās, un viņš nekļūdījās.

Dažus mirkļus vēlāk durvis atvērās, un abi vīrieši ienāca iekšā. Ūsainais Vurgks un kāds mazs, apaļš kā lodīte vīrelis melnā mētelī. Kārtībnieks palika stāvam pie durvīm, mazais rešņuks pienāca grāmatsējējam klāt pie galda. Ienākušas ziņas, ka Krasts savā darbnīcā glabājot pretvalstiskas grāmatas, viņš īgni paskaidroja. Grāmatsējējs palika mierīgi sēžam pie galda un pavaicāja, kādas grāmatas tad tiekot sauktas par pretval- stiskām.

Rešņuks sarauca degunu un izvilka no mēteļa sarakstu.

Krasts sakārtoja brilles un pārskrēja ar acīm sarakstu.

— Apbrīnojami. Pat Gorkijs un Upīts ir kļuvuši par noziedz­niekiem, kuru grāmatām uzlikts aizliegums?

— Kāds tur aizliegums! — Rešņuks kļuva nepacietīgs. — Tik daudz goda šiem lubu gabaliem neviens neizrāda. Tik vien kā jānoliek aiz atslēgas, lai nejauc cilvēkiem prātus.

nezinu, vai manā sietuvē ir kāda no šīm grāmatām, — Ki.r.K ..icija. Paskatieties paši!

un nu Vovkam šķita, ka pienācis mirklis parādīt sevi pie­nācīgā gaismā. Uz darbgalda Krastam priekšā stāvēja vesela kaudze zaļā mākslīgā ādā vienādi iesietu grāmatu. Vovka, paņēma pašu augšējo no šīm grāmatām, atvēra to.

"Vaļi un to zveja Arktikā», — viņš izlasīja un tad pavaicaja: Vai tas arī ir noziedzīgs sacerējums?

Nepļāpā dumjības, — rešņuks uzbrēca. — Kam pieder šīs grāmatas? — Viņš norādīja ar savu strupo pirkstu uz kaudzi savā priekšā.

- Grāmattirgotājam Staubiņam, — Krasts paskaidroja, ne­pārtraukdams darbu. — Es gribu pabeigt pēdējo, tāpēc ka šīm grāmatām jau šopēcpusdien jābūt veikalā. Pircēju pasūtījumi.

Atkal rešņuks sarauca degunu un piegāja pie kādas vecu, vel neizārdītu grāmatu kaudzes, kas bija sakrauta pie sienas. Vovka viņam sekoja.

Tur katrā ziņā būs kādas no tām, kuras jūs meklējat, — viņš nevaicāts paskaidroja. — Mudž no ķīmijas formulām, kā pagatavot spridzekļus.

- Taisies, ka tūliņ pazūdi no šejienes! — rešņuks nosēcās un gribēja viņu satvert aiz apkakles.

Taču Vovka bija veiklāks. Viņš padrāzās garām kārtībnie­kam, kas stāvēja pie durvīm, un bija drošībā.

Par Zvaigznītes tēvoci Vovka neuztraucās. Tas resnais muļ­ķadesa, viņš domāja, darbnīcā neko neatradīs. Taču zēns mal­dījās.

Ceturtdaļstundu vēlāk Krasts iznāca no darbnīcas, un viņu pavadīja kriminālpolicijas ierēdnis, stiepdams saini ar grāmatam. Grāmatsējējam vajadzēja iet līdzi uz policijas iecirkni.

Ap pusdienlaiku es būšu atkal atpakaļ, — viņš uzsauca garāmiedams Vovkam. — Piekodini Zvaigznītei, lai uzsilda nū­deļu zupu.

Vovka pamāja.

Policijas iecirknī viņš tika ievests kādā istabā līdzās sardzes telpai. Tur pie rakstāmgalda sēdēja pavecāks policists īsi apcirptiem sirmiem matiem. Kriminālpolicijas ierēdnis nodeva viņam grāmatu saini un izgāja no telpas.

Policists pierakstīja Krasta personālijas un, drukādams ar vienu pirkstu uz rakstāmmašīnas, sastādīja konfiscēto grāmatu sarakstu. Tad viņš izvilka no atvilktnes iesāktu tabakas pa­ciņu un piebāza pīpi.

— Hm, un jums tikai tāpēc lika nākt līdzi, ka pie jums tika atrastas šīs grāmatas? — viņš pavaicāja Krastam.

— Tā tas ir, — grāmatsējējs apstiprināja.

— Glīti iesietas. Redzams, ka jūs savu amatu protat. — Policists aplūkoja kādu no grāmatām. — Par aizturēšanu ne­raizējieties. Ja jūs neko citu nebūsiet pastrādājis, tad tā ir pusbēda. Jums uzliks naudas sodu vai iedos dažus mēnešus, nekas vairāk noteikti nebūs.

— Paldies, man pietiks ar to pašu, — Krasts sacīja.

Policijas ierēdnis atvēra vienu no grāmatām un brīdi lasīja.

— Es arī esmu uzaudzis laukos, — viņš sacīja, — un tas, kā te ir aprakstīta kāda zemnieka dzīve, ir ļoti interesanti.

Krasts neko neatbildēja. Un, tā kā neviens nenāca, policists turpināja lasīt.

— Jā, mats matā kā īstenībā, — viņš beidzot teica. — Ne­būtu domājis, ka cilvēks visu spēj tik precīzi aprakstīt.

Krasts pavīpsnāja.

— To jūs nedrīkstat skaļi sacīt, citādi jums izies tāpat kā man.

Policists satrūkās.

— Es vispār neko neesmu teicis, jo tik musinošas grāmatas pamatoti tiek aizliegtas. — Viņš pavilcinājās, tad pastūma uz Krasta pusi iesākto tabakas paciņu. — Paņemiet. Noderēs — arī tad, ja jūs nesmēķējat.

Krasts pateicās un iebāza tabakas paciņu savā mēteļa ka­batā.

Tiklīdz viņš to bija izdarījis, atvērās durvis un ienāca iecir­kņa priekšnieks. Viņš vēl bija ļoti jauns — sārtu, labi koptu seju. Viņš īgni pavaicāja policistam, vai visas formalitātes ir nokārtotās. Grāmatsējējam iecirkņa priekšnieks nelaipni pazi­ņoju, ka viņu pārvedīšot uz policijas cietumu.

bija jau pēcpusdiena, kad Krasts turp nonāca. Kamera, kurā viņš tika ievests, liptin lipa no netīrības, un vienīgās mēbeles bija trauks dabiskajām vajadzībām un koka lāviņa. Uz lāviņas sēdēja noskrandis vīrs sirmu matu vainadziņu ap galvu un lielu, zilsārtu degunu līdzīgu kartupelim.

Laipni lūdzam, kolēģi, — viņš sveicināja Krastu un piebungoja ar rādītājpirkstu pie deniņiem. — Vai tev ir kas smē­ķējams?

Krasts pamāja un izvilka no kabatas tabakas paciņu.

Sērkociņu man diemžēl nav.

Mēs esam alu cilvēki un iztiksim arī bez sērkociņiem, — apmierināti nosacīja Krasta kameras biedrs. Viņš noņēma no savas noskrandušās žaketes kādu pogu, kas turējās mazā āķītī. Poga sastāvēja no divām kopā saskrūvētām daļām, vidū bija izdobta un piepildīta ar posu. Paņēmis nolauztu lāpāmadatu, lieldegunis uzšķīla pret pogas malu dzirkstis, kas aizdedzināja posu. Netrūka ari avīžu papīra, un viņš drīz vien varēja ar baudu nodoties cigaretei.

— Starp citu, mans vārds ir Arnolds.

Krasts nosauca savu vārdu.

— Vai tu ilgi te paliksi? — kameras biedrs, smēķi kūpinā­dams, apvaicājās.

— Kā lai es to zinu. — Grāmatsējējs apsēdās lāviņas otrā galā.

— Saprotu. Runāšana ir sudrabs, klusēšana — zelts, — Ar­nolds pamāja. Pēc tam, Krastu sīki nopētījis, viņš secināja:

- Netieku no tevis gudrs. Tu man atgādini kādu garsvārci mācitāju, kas bija noslepkavojis četras atraitnes; četrus mēnešus es nosēdēju kopā ar viņu. Arī bija laipns, rezervēts cilvēks, dalījās ar mani visā. Zēl, ka tie viņu pakāra.

Krastam uznāca smiekli.

— Mani droši vien nepakārs.

Tātad tu esi ļoti drošs par sevi?

Tad jau redzēs. Un kāpēc viņi tevi ieslodzīja?

Man nelaimējās, — Arnolds irgodamies atbildēja. — Ap­rīlī, kad vēl bija auksts, es naktī ielīdu kādā pagrabā, lai sasil­dītos. Un kur es nonācu? Šņabja brūža noliktavā. Tas bija likte­nīgi. Es tik ilgi sildījos, līdz netiku vairs prom.

— Tu noteikti te neesi pirmo reizi?