BORISS DJACENKO - SATRAUKUMS ĶĒniŅa IELĀ

Ļovka uzmeta lūpu — tās esot īstas muļķības, tomēr pakļāvās Vovkas autoritātei. Vovka apsēdās pie galda, izņēma no atvilktnes kādu aploksni un nolika to sev priekšā. Tad Zvaigznī­tei vajadzēja iesaukties: «Un tagad viņi nāk šurp!» Bet Ļovka sacīja:

— Kratīšana!

Vovka ar pārākuma apziņu viņam atvēlēja:

— Lūdzu, meklējiet, tikai netraucējiet man strādāt.

— Jūs esat apcietināts, — Ļovka paziņoja.

— Varai es nepretojos. — Vovka piecēlās. — Citādi jūs mani ne ar desmit zirgiem nedabūtu no šejienes prom.

— Nepļāpājiet tik daudz, nāciet līdzi!

— Jūs! Jūsu pienākums ir runāt ar mani pieklājīgi.

— Pieklājīgi? Tūliņ tu dabūsi ar gumijas nūju pa ķobi.

— Nedraudi man, sisenis tāds!

— Pats esi sisenis!

Pieredze Vovku bija mācījusi, ka viņš pret šo viltīgo «pats esi» ir bezspēcīgs. Un, pilnīgi aizmirsis grāmatsējēja lomu, viņš, dusmās trīcēdams, pienāca Ļovkam klāt.

— Vēl vienu vārdu, un es tevi pataisīšu par līķi, vai saprati?

— Pirms tu mani par līķi pataisīsi, pats aizlidosi pa gaisu kā sīkākais pīslis, — Ļovka deva pretī.

— Tūū, piesargies man! — Vovka draudēja, piegrūzdams vi­ņam dūri pie deguna. — Vienreiz jau tu no manis nokautu da­būji, un šoreiz …

— Kikerigū — dzied gailītis, sapnī olu izdējis, — ņirgājās Ļovka, tomēr pakāpās solīti atpakaļ.

Vovka viņam sekoja.

— Pasaki man vēlreiz «kikerigū»!

— Kikerigū, kikerigū!

— Izbeidziet strīdēties, — Zvaigznīte viņus pārtrauca, — ja sakausieties, es ar jums nerunāšu vairs ne vārda.

— Viņš mani apvainoja, šis pastalu lāpītājs, šis piķdrātiņš, un to es necietīšu, — Vovka mēģināja taisnoties.

— Kurš ir piķdrātiņš? Pasaki vēlreiz!

— Piķdrātiņš, piķdrātiņš!

Šoreiz Ļovkas gods bija pārāk sāpīgi aizskarts, un viņš ar savīstītām dūrēm metās Vovkam virsū.

Vovka sīkiem palēcieniem, kā to bija noskatījies kādā filmā, ieņēma aizsardzibas pozīciju. Sai lēkāšanai un zobgalīgajām piezīmēm, kuras viņš izmeta, vajadzēja rādit, cik viņš ir pārāks par savu pretinieku. Un tad notika tā, ka nemākulīgā kaušļa 1,.ovkas dūre trāpīja pa lietpratīgā boksera Vovkas degunu — iin ne reizi vien.

Tagad Vovka aizmirsa visus boksa mākslas likumus un, dū­ros vicinādams kā mežonis, metās Ļovkam virsū. Zvaigznīte, kas parasti bija klusa un bikla, tagad enerģiski iejaucās:

— Beidziet plūkties! Kaunējušies būtu! Mēs taču gribējām meklēt naudu, bet jūs tā vietā kaujaties. Fui!

Sis «fui» paveica brīnumus. Abi sāncenši drūmi blenza viens otrā, tomēr vairs nekāvās.

Saīdzis Vovka piegāja pie galda un, nespēdams neko prātī­gāku izgudrot, šķielēja uz tukšo aploksni. Tā gulēja vecajā vietā tin neizrādīja nodomu kaut kur pazust, arī tad ne, kad Vovka apslāpētās dusmās nospļāvās uz tās pusi.

— Nekas nesanāk, netiekam ne no vietas, — viņš rūkdams secināja. — Mums vairāk jānodarbojas ar analīzi.

— Tā mēs šeit nosēdēsim līdz vakaram, — Ļovka atrūca.

Vovka otro reizi atstūma naģeni pakausī. Šoreiz viņa sma­dzeņu darbības rezultāts bija īpaši savdabīgs. Viņš piepeši iebāza aploksni mutē un izmisumā sāka to košļāt.

— Vai tu prātu esi izkūkojis? — Zvaigznīte sasita plauk­stas.

— Viņš droši vien nav dabūjis pusdienas, — Ļovka nicinoši izmeta.

Tomēr papīrs viņam diezin kā negaršoja, Vovka vēl labu brīdi rīstījās.

Nesanāk. Kruķis to uzreiz būtu manījis.

Kādu brīdi Vovka stīvi blenza grīdā, paberzēja degunu, pat pievēra acis. Kā apžilbis no savas prāta gaismas, viņš tās at­kal atvēra.

Tagad es zinu! Pašai naudai šoreiz ir pavisam maza no­zīme.

Ļovka tikai dziļi nopūtās, taču neko neteica. Lai pļāpā vien, kamēr aizrijas, viņš nodomāja.

Tomēr šī Ļovkas vēlēšanās nepiepildījās. Vovka turpināja::

— Jā gan, runa nemaz nebija par naudu, runa bija par vēs­tuli un par to, kas vēstulē rakstīts … Vai tu zini, Zvaigznīt?'

Zvaigznīte pakratīja galvu.

— Toties es… Es gribu teikt, ka es varu iedomāties. Vēs­tulē bija kaut kas tāds, kas resnajam kriminālistam va­rētu izpaust, ka Alkšņa kundze lasa aizliegtas grāmatas.

— Pareizi, — Zvaigznīte iesaucās. — Tēvocis man piekodi­nāja, lai divas grāmatas es kārtīgi iepakoju un pati iedodu vi­ņai taisni rokās.

— Bet kur ir vēstule? — Ļovka vaicāja.

— Zvaigznītes tēvocis to ir noslēpis, āmurgalva tāds.

— Un kur, atradies gudrinieks tāds?!

— Jā … to es nezinu, — Vovkam nācās atzīties. Taču jau nākamajā mirklī viņš strauji pielēca kājās.

— Tagad es zinu visu! Kad es izgāju no darbnīcas, Zvaig­znītes tēvocis sēdēja šeit pie galda. Vienā rokā viņš turēja klīs­tera otu, un pēc kā viņš tvēra ar otru? Pēc vēstules. Un kāpēc?- Viņš gribēja vēstuli noslēpt zem zaļās mākslīgās ādas vāka. Tas jau bija apziests ar klīsteri.

— Mans dievs, un es visu grāmatu kaudzi vakar aiznesu Staubiņam, — Zvaigznīte iesaucās.

— Tad mums nekavējoties jāsteidzas pie viņa, — Vovka sa­cīja. — Vai tev ir šo grāmatu saraksts?

Tas Zvaigznītei bija, jo tēvocis visas grāmatas, kuras saņēma iesiešanai, mēdza atzīmēt burtnīcā. Zvaigznīte atnesa burtnīcu un uzšķīra priekšpēdējo lapaspusi. Tur bija pierakstītas visas- tās grāmatas, kuras viņa bija aiznesusi atpakaļ Staubiņam: 1. «Topoloģija galvaskausa izpētē», 2. «Vaļi un to zveja Arktikā», 3. «Transcendentāli okultā pasaules uzskata slepenās, mācības», 4. «Zaudētās ilūzijas», 5. «Kā es vāru ēst?», 6. «Kar­dināla mīlas dēkas», 7. «Dziesmas visiem gadījumiem»,. 8. «Kāda vecticībnieka tikumība».

— Grāmatā par vaļu zveju aploksne nekādā ziņā nevar būt, šī grāmata jau bija iesieta, — Vovka iesaucās. — Tātad tā var būt tikai vienā no pārējām. Un to lai Staubiņš mums atdod-

— Pulkstenis jau rāda septiņi, — Ļovka konstatēja, — vei­kalā vairs neviena nebūs.

— Drāžamies, varbūt tomēr kāds vēl būs. — Viņi metās laukā, bet Zvaigznīte palika darbnīcā.

Nonākuši grāmatveikalā, zēni tur satika vienīgi grāmattir­gotāja palīgu. Viņš tieši grasījās slēgt veikalu. Par grāmatām zaļajā ādas iesējumā palīgs tikai zināja, ka tās bijušas iepriekš pasūtītas. Esot iespējams, ka saimnieks grāmatas šorīt agri aiznesis uz pastu, palīgs nelaipni paskaidroja, un tikai tad, kad zēni gribēja atvadīties, viņš atcerējās, ka vienu no iesietajām grāmatām paņēmis miesnieks Bulduris. Taču viņš nevarot pa­teikt, kura tā bijusi, un, tā kā viņš vispār radīja mazliet dumju iespaidu, draugi pameta viņu stāvam un atgriezās darbnīcā.

Tur viņi apspriedās ar Zvaigznīti, ko iesākt.

— Dzīviem vai mirušiem, mums tās grāmatas ir jādabū, — Vovka pavēstīja.

Kā aizvien, kad Vovka pieņēma kādu lielisku lēmumu, Ļovka izturējās skeptiski.

— Un ja nu Staubiņš patiesi grāmatas jau aizsūtījis, ko tad?

— Par to man vēl jāpadomā. Galvenais, lai tu man palī­dzētu. Personiskās jūtas šajā grandiozajā pasākumā nedrīkst spēlēt nekādu lomu. Norunāts? — Vovka izstiepa roku, pro­tams, neaizmirsis pamest skatienu sānis uz Zvaigznīti, kurai šo lielisko žestu vajadzēja apbrīnot. Kas cits Ļovkam atlika kā sist Vovkam saujā.

— Tā, tas nu būtu nokārtots, — Vovka sacīja. — Un tagad ņemsim priekšā Bulduri.