BORISS DJACENKO: SATRAUKUMS ĶĒniŅa IELĀ

— Esi gan tu jokupēteris! Sī ir devītā reize, visas četrarpus gadu laikā. Un tu?

Krasts izlikās nedzirdējis jautājumu.

— Vai šādu dzīvi ir vērts dzīvot? — viņš vaicāja.

Arnolds atkal noirgojās.

— Neizliecies nu par galīgu nejēgu! Mana ievingrinātā acs cilvēku pazīšanā mani tik viegli nevi|. «Vai šādu dzīvi ir vērts dzīvot?» Tu domā, ka bija vērts, kad es no rīta līdz vakaram rāvos pa ziepju fabriku? Jā, brīnies vien, esmu diplomēts ziepju vārītājs, bet kāds man no tā labums? Manas plaušas bija beig­tas, bet ar tiem nabaga grašiem nepietika pat ārstam. Tad es sacīju: paldies par kūkām, — un kopš tā laika es baudu brīvību. Tie deviņi mēneši, ko viņi man piespriedīs, paies vienā elpas vilcienā, un pavasarī, kad es nākšu laukā, būs pats skaistākais laiks… — Viņš sparīgi kasījās zem žaketes. Viņam nebija krekla, toties jo vairāk bija utu.

Krasts it kā starp citu pavaicāja:

— Vai mums abiem būs jāguj uz vienas koka lāviņas?

— Tu domāji, mums ienesīs kamerā pē|us? — Arnolds puri­nāja galvu. — No tevis es nudien netieku gudrs. Pēc zemnieka, kas krogā sacēlis traci, tu neizskaties. Arī aizšmaukušam grā­matvedim tu nelīdzinies. Drīzāk tu izskaties pēc aptieķnieka, kas zem letes tirgo indes pulverīšus. Reiz es tādu pazinu, viņš da­būja divdesmit gadus, jo ar strihnīnu bija aizsūtījis uz viņpa­sauli savu sievasmāti. Viņš bija ļoti patīkams, izglītots cilvēks.

— Es esmu grāmatsējējs, — Krasts sacīja, lai izbeigtu šo pļāpāšanu.

— Grāmatsējējs?

— Jā, viņi atrada manā darbnīcā grāmatas, kuras tagad vairs nedrīkst lasīt.

— Un tik vien? — kameras biedrs bija manāmi vīlies. — Tad jau tu nedabūsi pat pāris mēnešu!

— Es ceru, ka tikšu cauri ar naudas sodu.

Ko, tu gribi viņiem grūst dzīvu naudu rīklē?! — Arnolds biju sirds dzi|umos aizkaitināts. — Ja tev tās ir par daudz, pa- Milisim tev labāk katru dienu pa mazam sivēnam un īstu šam- pnrileli, tad tu vismaz zināsi, kur tava nauda paliek. Tā redzi, šnja liļ'./.diņā nebūtu ne vainas, ja tikai puncis bijis allaž pilns. I.S reiz pazinu kādu sacīkšu zirgaudzētavas īpašnieku, kam kamera bija pat persiešu paklājs.

Kamēr Arnolds vienā laidā pļāpāja, Krasts domāja. Ideja, Ko viņa ņiprais bēdubrālis bija izteicis par naudas sodu, tiešām nebija zemē metama. Nebūtu nemaz tik |auni, ja viņš vienu divu mēnešus te nosēdētu. Ja tikai varētu darīt zināmu Zvaig­znītei, kur viņš nolicis ietaupīto naudu …

Mija jau pusnakts, kad Krasts beidzot iemiga uz cietās lāvi­ņa līdzās Arnoldam. Viņš ilgi kasījās, ne mazāk kā jautrais ziepju vārītājs.

2

Tā nu iznāca, ka Zvaigznītei vajadzēja nūdeļu zupu, tēvoča nnļako ēdienu, ar smagu sirdi notiesāt vienai pašai. Kad mei­tene nākamajā dienā iecirknī apvaicājās par savu tēvoci, viņai lika pateikts, lai atnāk vakara pusē vēlreiz. Vakara pusē viņa uzzināja, ka tēvocis pārvests uz cietumu un, ja viņš nesamak­sāšot uzlikto naudas sodu, viņš nekādā ziņā netiks atbrīvots āt- i āk kā pēc mēneša.

Vovka pavadīja Zvaigznīti uz iecirkni, iedrošinādams viņu. Meitene pateicīgām acīm palūkojās viņā, un Vovka laimes pār­pilnībā nozvērējās:

Es tev vienmēr palīdzēšu. Pat ja tagad drāztos šurp de­gunradzis, es tevi aizstāvētu.

Taču degunradzis nedrāzās, viņiem pretī cienīgā solī nāca namsaimnieks Pekas kungs ar lielu vēderu; virs puķainās zīda vestes šūpojās zelta pulksteņķēde. īkšķus Peka bija sabāzis ves­tes kabatās.

Neviens no "īrniekiem viņu nevarēja ciest. Sis vīrs bija nesau- (l/n: . piedzenot īres maksu, un tielējās par katru santīmu, ja hij.i nepieciešams izdarīt visniecīgāko remontu. Lielās, vienīgi ar dēļiem piesegtās atkritumu tvertnes bija pilnas līdz malām; Peka lika tās izvest ne biežāk kā reizi mēnesī.

Ieraudzījis Zvaigznīti, viņš savilka sīrupainu seju.

— Dzirdēju, ka tavs tēvocis esot cietumā. Vai tā ir taisnība, mans bērns?

Zvaigznīte tikai pamāja.

Toties jo spītīgāk paskaidroja Vovka:

— Viņš nav neko ļaunu izdarījis. Viņš tikai lasīja grāmatas, kuras veikalā nepārdod.

— Tātad aizliegtas grāmatasl — Peka pacēla pirkstu.

— Un kas tur liels? — Vovka bramanīgi atcirta.

— Neesi tik bezkaunīgs, zeņķi! Ja valsts tādas grāmatas aiz­liedz, tad dara to pamatoti. Un tāpēc, — viņš atkal pievērsās Zvaigznītei, — pasaki savam tēvocim, ka es jūtos ļoti apbēdi­nāts par viņa pārkāpumu. Un atgādini, ka īre jāsamaksā uz priekšu līdz pirmajam jūnijam. Tā kā viņa noziegums ceļ ne­slavu kā man, tā mājām, par kurām es esmu atbildīgs, uz manu iecietību lai nepaļaujas. Es ceru, ka tu mani saproti?

Zvaigznīte saprata.

— Es jums tos simt piecus latus atnesīšu; nauda mums ir.

— Tad jau viss kārtībā, — Peka sacīja.

— Ak, tu vecais, utīm apaugušais mērkaķi! — Vovkam pa­spruka, jo viņš nespēja vairs valdīties.

— Ko?! Kurš ir mērkaķis? — Peka izrāva īkšķus no vestes kabatām.

Vovka nošņauca degunu, ar pirkstu aizspiezdams vienu nāsi, tikai tad pamāja ar galvu uz logu, pa kuru kāds vīrs skatījās pagalmā.

— Jūs teiksiet, ka tas nav mērkaķis?

Uzaudzis pa lielākajai daļai uz ielas, Vovka, ja vien gribēja, varēja būt tik rupjš un bezkaunīgs kā īsts huligāns. Tas bija zināms visos Ķēniņa ielas pagalmos, un tāpēc Peka atzina par prātīgāku nepievērst šim gadījumam vairs uzmanību. Stīviem soļiem viņš devās prom.

Abi bērni iegāja darbnīcā. Tiklīdz Zvaigznīte bija aizvērusi aiz sevis durvis, viņa steidzās pie galda, kur tēvocis parasti strādāja. Meitene atrāva atvilktni un izņēma no turienes pla-

Iuiiki skārda kārbu, kurā tēvocis glabāja kvītis, dokumentus, vcsluli's un ari naudu. Steidzīgi viņa pārmeklēja kārbu un tik- put drudžaini pārcilāja visu uz galda.

Ko tu meklē? — Vovka vaicāja.

Aploksni.

Kādu aploksni?

Aploksni ar naudu, ko man vajadzēja aiznest Alkšņa kun­dzei. Tā taču bija mūsu īres nauda! Vakar es par to vairs ne­iedomājos, un tagad — tagad aploksne ir pazudusi.

— Varbūt tavs tēvocis to paņēmis līdzi? — minēja Vovka. Zvaigznīte purināja galvu.

I.idzi viņš to nav ņēmis nekādā ziņā. Citādi taču viņam liiitu bijis jāsamaksā sods.

— Tātad aploksnei ar naudu jābūt šeit, — Vovka secināja. - Gan mēs to atradīsim.

Meklēšanā viņiem palīdzēja Ļovka. Arī viņš bija ieradies, lai piedāvātu Zvaigznītei savu palīdzību. Trijatā viņi apgrieza visu darbnīcu kājām gaisā, taču aploksni ar naudu neatrada. Zvaig­znīte sāka raudāt. Ļovka apsēdās viņai blakus, lai mierinātu meiteni. Vovka kjuva pamatoti greizsirdīgs.

- Ja mēs gribam naudu atrast, — viņš bargi aizrādīja,

tad brēkšana tur nelīdzēs. Mums jāstrādā ar galvu. —

Vovka atgrūda pakausī savu naģeni, it kā ar atsegtu pieri spētu labāk iekustināt smadzenes. Pirmais smadzeņu darbības rezul­tāts bija sekojošs secinājums:

- Tātad aploksne ir un paliek pazudusi.

- Ei nu, — Ļovka zobojās.

- Un, tā kā šeit neviens nav ielauzies, — Vovka turpināja,

naudai vēl arvien jābūt tepat. Un, ja ne, tad tai jābūt kur

citur.

- Ko tu neteiksi, — Ļovka norūca.

- Ir tikai viena metode, kā atrast naudu, — Vovka nepie­vērsa viņam uzmanību. — Mums jāizmēģina, kā nauda varēja pazust. Es būšu Zvaigznītes tēvocis, Zvaigznīte būs es, bet tu būsi resnais policijas ierēdnis.