BORISS KOMARS - VĀVERE

Izvilkuši no upes tās mantas, kas vēl nebija paspējušas no­grimt, ļaudis salaboja laivas un devās tālāk.

Kudeļas vienkocī iestājās ilgs klusums, it kā airētāji un tirgo­tājs būtu jau visu pasacījuši ceļā.

— Nu, vai tagad jau beigušies akmeņi? — pirmais ierunājās Vāvere.

Viņš bija pierimis tūdaļ pēc pēdējā brauciena pār krācēm. Jau tāpēc vien, ka bija pārbijies no briesmīgajām bangu gāzmām, turklāt viņu satrieca kņaza airētāju nāve.

— Nē, vēl nav beigušies, — tirgotājs drūmi sacīja. — Vis­lielākās grūtības vēl gaida priekšā — pie Rijīgajām krācēm! Tur vajadzēs laivas vilkt ar vilkšanu. Tad gan redzēsit sutu …

Tikai pievakarē kuģotāji nokļuva līdz tām krācēm. Apstājās netālu nakts atpūtai, lai no rīta apietu tās pa sauszemi.

Kad braucēji bija nolikušies gulēt, Vāvere vēl ilgi klausījās bargajā bangu rūkoņā, kas nemitīgi atbalsojās nakts tumsā.

Nākamajā dienā kuģotāji piecēlās agri — vēl pat Rīta zvaigzne nebija uzaususi.

Šoreiz pirmie no laivām izkāpa karavīri. Apskatīja krastu, vai kaut kur nav paslēpušies pečeņegi. Pēc tam, paņēmuši šķēpus, iz- trausās malā arī tirgotāji.

Kudeļa apjozās ar siksnu un paķēra sev līdzi ne vien šķēpu, bet arī vairogu.

— Paklausieties uzmanīgi, — viņš bargi sacīja saviem airētā­jiem. Uzacis tirgotājam bija sarauktas, acis nemierīgi kvēloja. — Kauja ar pečeņegiom, cerams, nenotiks, jo karavīri jau apska­tījuši visu apkaimi — neviens nav redzams. Bez tam mums ar viņiem ir noslēgts miers. Tomēr pečeņegu vidū gadās arī patvaļ­nieki, kuri pat savu vadoni neklausa, tāpēc mums jābūt piesar­dzīgiem. Karavīri un tirgotāji katram gadījumam apsargās krastu. Pārvilkt kuģus uz jauno vietu un pārnest turp kravu nāksies jums un pārcēlājiem. Jums jādara viss, ko liks izrīkotāji. Taču, ja manai laivai draudēs briesmas, pametiet visu un aizsargājiet to.

Vāvere un Putjata apņēmīgi pamāja ar galvu.

— Un vēl, — Kudeļa turpināja. — Ceļā viss var atgadīties — mūsu dzīvība ir Pērkona varā! Ja ar tevi, Vāvere, kaut kas no­tiktu, es tēvam samaksāšu, cik esi nopelnījis, neko nenoslēpšu, bet, ja ar mani, — tad klausiet mūsu kaimiņu, tirgotāju Višatiču kā mani pašu. Es paļaujos uz jums kā uz saviem dēliem.

— Ticiet man, saimniek, — Vāvere lepni atbildēja, — mūsu dzimta nodevību nepazīst. Es savukārt palūgšu jūs, ja šā vai tā .. . — Vāverem uz mirkli pat elpa aizrāvās. — Nododiet svei­cienus tēvam un mātei … Jo sevišķi pasveiciniet Janu …

— Es zvēru pie Varenās Saules! — Kudeļa svinīgi pacēla roku pret sauli.

Rīts atausa rāms un jauks, vienīgi krāces rūca draudīgi un noslēpumaini.

Laivās sēdētāji ne bez bailēm raudzījās uz bargajām krācēm: upes gludais līmenis plūda uz tām neapturami, smagi gāzās ak­mens gropē. Gropē ūdens guldzēja un šņāca, un burzguļoja kā verdošā katlā, sviezdams šļakatas visapkārt, bet, izlauzies brīvībā, vēl ilgi mutuļoja un putoja, izraudams akmeņus no upes dibena un grauzdams krastus. Pat gūstekņi, galīgi saduguši aiz bē­dām — arī tie novērsās no šī briesmoņa.

Klāsts, ar baļķiem noklāts ceļš, sniedzās gar pašu ūdeni. To nekad nenojauca, tikai laiku pa laikam salaboja — nomainīja sa­trunējušos baļķus. Cik gan visi bija pārsteigti un apjukuši, ierau­dzīdami, ka no koka klāsta pāri palikuši tikai apdeguļi.

— Tas ir to nešķīsteņu darbs, — Kudeļa īgni nopukojās. No krācēm dvesmoja vējš, un tirgotāja kuplā bārda plīvoja kā stepes līgas cers. — Cik viņi kļuvuši nešpetni! … Tagad viss ceļš jāno­klāj no jauna.

Airētāji, paņēmuši cirvjus un virves, gāja sagādāt baļķus uz nelielo birztalu, kas auga netālu no krasta. Iztraucētie putni pa­cēlās no ligzdām un ķērkdami lidinājās virs kokiem.

— Vāvere, vai vēlies, es tev iemācīšu buramos vārdus pret bultām? — Putjata sacīja, kad viņi bija iegājuši biezoknī un krāču rēkoņa kļuvusi mazliet klusāka. — Tad tās nekad tev netrāpīs.

— Nu iemāci.

— Tikai vislabāk tos skaitīt pilnā mēnesī un lai neviens ne­dzird. Tā nu iegaumē … «Varenās bultas, lidojošās bultas, vis­asākās bultas, — Putjata skaitīja, noslēpumainā balsī, — kā lietus nespēj akmeni šķelt, tāpat jums nebūs man krūtis dzelt; kā lietus piles no akmens nost lec, tāpat lai jūs atvaira mans plecs; kā ūdeņi atvarā mutuļiem griežas, kā viesulī vēji apkārt sviežas, tāpat jūs man apkārt lidojiet, manu augumu neskariet! Jel triecieties, bultas, smiltīs un velēnās, lai putnu spārnos spalvas plivinās, lai putni augstu gaisā lidinās! Cik ilgi manas acis sauli skatīs un kājas zem sevis zemi matīs, tik ilgi pastāvēs šo manu vārdu spēks. Burr- murr, čuku-vurr, šņirku-šņāks!» … Un tas ir viss. Ja vienreiz tos noskaitīsi, -bultas nekad vairs tevi neievainos. To man iemācīja tas Kijevas vecis, kurš stāstīja par Pērkonu. Viņš kādreiz dienējis pie kņaza, daudzkārt piedalījies kaujās, bet neviena bulta viņam nav trāpījusi, jo viņš pratis buramos vārdus.

— Kāpēc viņš nav tos pasacījis visiem mūsu karavīriem?

— Varbūt ir pasacījis … Bez tam ir savs sakāmais arī pret čūskām. Vai gribi, es arī to iemācīšu?

— Gan vēl paspēsi. Sāksim nu cirst…

Viņi palūdza meža garu nedusmoties, ka viņi cirtīs tā birztalā kokus; lai pielabinātu, nolika tam uz celma pa sausiņam un pa šķipsniņai sāls, tad stājās pie tuvākā ozola.

Neviens mājās ātrāk par Vāveri nespēja nocirst koku. Ar cirvi viņš atvēzējās plaši, pāri plecam. Tā arī šoreiz: Putjata nepaguva pat zarus nošķibīt nogāztajam ozolam, kad jau cits koks sazvēlās pret zemi.

— Piesargies, Putjata! — pa jokam viņam uzsauca darbā iekar­sušais Vāvere. — Citādi vēl tevi nositīs šeit, birztalā, un tu nere­dzēsi Grieķiju.

— Esmu jau redzējis. Kaut viņu nospertu!

Putjata kļuva līksmāks un draiskā balsī uzsāka bezbēdīgu mednieku dziesmu:

Lācis tumšā mežā gāja bišu kāpt, — Mazie lācēniņi medu ēd labprāt.. .

Vāvere arī braši pievienojās savam biedram: Koka dobumā viņš savu ķepu lika, Lapsenēm tas dikti nepatika . . .

Viņi tā aizrāvās ar dziedāšanu, ka pat nedzirdēja krastmalā pie krācēm brīdinošus taures pūtienus, kas aicināja visus atgriez­ties pie laivām.

Abi puiši atskārta briesmas tikai tad, kad birztalā atskanēja klaigas un svilpieni. Zviedza un krāca zirgi.

— Pečeņegi … Pečeņegi uzbrūk … — izbijies čukstēja Put­jata.

Viņš drebēja kā drudzī.

Vāvere paskatījās uz vienu pusi, uz otru, aizbāza cirvi aiz jostas.

— Bēgsim! — Viņš piebakstīja Putjatam sānos.

Taču, līdzko abi puiši izskrēja no krūmiem, tūdaļ viņiem ceļu aizšķērsoja kāds desmits jātnieku, bārdaini, ar sarkanīgām laps­ādas cepurēm galvā. Pečeņegi kliedza kaut ko nesaprotamu, svilpa, māja ar lokiem un zirgastru auklām. Netālu no birztalas viņi uz pinkainiem zirģeļiem jau veda trīs sasietus kuģu braucējus un vienu nogalinātu vai ievainotu savējo.

Nepaspēja abi puiši pat atjēgties, kad uz viņiem jau lidoja cilpas.

Vāverem laimējās izvairīties, viņš ašāk, nekā iespējams izšaut no loka, apsviedās un iemuka biezoknī. Turpretī Putjata nebija tik veikls un attapīgs. Aiz šausmām pagalam apstulbis, viņš palika stāvam kā zemē iemiets. Kad cilpa pazibēja virs galvas, viņš gri­bēja to atvairīt ar delnu, bet astrene kā odze apvijās viņam ap labo roku. Satvēris auklu, puisis pūlējās to pavilkt vaļīgāk un no­mest nost, bet pečeņegs paskubināja savu zirgu, un cilpa sažņau­dzās vēl ciešāk.