BORISS KOMARS - VĀVERE

— Bet mans tirgotājs tik ļoti lielīja braucienu, ka es biju ar mieru doties viņam līdzi. Viņš sacīja: tu visādus brīnumus dabūsi redzēt un pārvedīsi dāvanas …

— O jā, tagad tu dabūsi redzēt brīnumus, ja vien iepriekš tevi nenogalēs par to, kuru tu ar cirvi nobeidzi … Visi tirgotāji jauki ar mēli maļ, bet mums tas! viss bijis nebijis … — Pavecais gūsteknis apklusa, nokāris galvu.

Izmisums sagrāba Vāveri.

«Ko tad, ja pečeņegi mani tiešām … kā sacīja Siņka …»

Sāpīgi sažņaudzās sirds. Aiz bailēm viss augums saguma. Pui­sis atgūlās augšpēdu un aizvēra acis.

«Vai tiešām beigas?» Vāvere pat ievaidējās, pats nedzirdē­dams savu vaidu.

Siņka pacēla galvu, uzlūkoja viņu un sāka mierināt:

— Bet tu nebaidies. Ja līdz šim viņi nav tevi nobendējuši, tad tagad vairs neaizskars.

Drīz gūstekņus aizveda pie netīras dūksts, no kuras parasti dzēra lopi, un atļāva viņiem remdēt slāpes.

Pēc tam aizdzina atpakaļ, pasvieda viņiem skābu jo skābu sieru un kādus pārdesmit saulē kaltētus asarus.

Vāverem mute neņēma ēdienu pretī, viņš šķībi vēroja peče- ņegu nometni.

Viņiem bija pienācis laiks ieturēt azaidu. No visām teltīm izlīda vīrieši (Vāvere tikai tagad redzēja, cik to ir daudz), piegāja pie lieliem, apkvēpušiem katliem, vilka no tiem ārā karstus gaļas ga­balus, apsēdās uz maura un kārīgi locīja iekšā.

Sievietes ar bērniem arī pameta teltis un nedroši tuvojās kat­liem, bet ēdienu nez kāpēc neņēma. Tikai vēlāk, kad vīrieši bija sātīgi paēduši, viņas čalodamas steidzās notiesāt atlikušo maltīti.

«Bet kur ir tas, daudzkrāsainajā paltrakā?» Vāvere atcerējās to cienīgo pečeņegu, kurš bija piegājis pie viņa. «Varbūt šajā vis­lielākajā un visglītākajā būdā?»

Viņš paskatījās uz prāvo telti. Tās ieeja bija plaši atvērta, un varēja labi redzēt, kas tajā notiek. Vāvere tur ieraudzīja arī pe­čeņegu daudzkrāsainajā apģērbā. Viņš sēdēja kopā ar trim grezni tērptiem vīriešiem uz koša paklāja, apkrauta ar spožiem traukiem. Šie ļaudis ēda nesteidzīgi, bieži uzdzerdami kaut kādu dzērienu no augstiem kausiem.

Pēc azaida lielākā daļa pečeņegu atkal nozuda teltīs, bet daži sāka gatavoties ceļam: apskatīja zirglietas, asināja līkos zobenus, uzvilka lokiem jaunas stiegras no vēršu dzīslām.

Sievietes sukāja ar lielām kaula ķemmēm zirgiem krēpes, iepina tajās sarkanas lentes, lika ādas tarbās pārtiku ceļam.

Pusaudži skraidīja ap gūstekņu baru un šaustīja malējos ar pletnēm.

Viņi rimās tikai tad, kad klajajā laukā jau metās vakara krēsla un pie teltīm iedegās kizjaka ugunskuri.

Sargi arī sev iekūra sārtu, jo tuvojās auksta nakts. No Rijīga­jām krācēm atplūda miklums, ielejās klājās reta, palsa migla.

Gūstekņi ilgi nespēja iemigt. Saspiedušies ciešā pulciņā, viņi tādējādi sildījās un stāstīja katrs par savām gaitām. Tikai tās vi­siem bija vienlīdz drūmas: ej kur iedams, dari ko darīdams, visur uzglūn posts. Nabaga |audīm to sagādā gan kņazs un bajāri, gan vojevodas un viņu tjūni, gan tirgotāji un, lūk, arī pečeņegi …

Siņka visu laiku klusēja. Tikai beigās, kad visi bija izkratījuši savas sirdis, viņš pastāstīja, kā pirmoreiz kritis gūstā, par nedie­nām, kādas viņš dabūjis izciest svešā zemē, svešu ļaužu vidū.

Desmit gadi pagājuši, kopš pečeņegi pirmoreiz sagūstīja Siņku šeit pat, pie Dņepras.

Kad kuģotāji bija tikuši pāri krācēm un piestājuši pie lielās sa­las, lai atpūstos, salabotu laivas un sakrautu zem svētā ozola zie­dojumus dieviem, karavīri, paņēmuši sev līdzi airētājus, devās uz lauku medībās. Viņi allaž tā rīkojušies. Medījumi lieliski bagāti­nāja uzturu ceļotājiem.

Karavīri ar lokiem un pīķiem sastājās taisnā rindā krasta tu­vumā — bultas lidojuma atstatumā cits no cita. Airētāji aizbrida pa biezo, garo stepes līgu tālu klajumā, tur viņiem vajadzēja izvērsties puslokā un ar ūjināšanu un svilpieniem visiem reizē do­ties atpakaļ uz upmalu, dzenot turpu iztraucētos zvērus. Airētā­jiem nebija nekādu medību ieroču, viņi tikai kalpoja karavīriem par dzinējiem.

Puiši jau sāka izklīst puslokā, kad pēkšņi pamanīja gar uz­kalnu, uz kura rēgojās akmens sieva, straujos zirgos tuvojamies vairākus pečeņegus.

Tad vēl nebija bijuši tādi gadījumi, ka pečeņegi kaut reizi uzbruktu kuģotājiem, jo viņi līdz tam laikam stingri ievēroja miera līgumu starp kņazu un savu vadoni. Dažkārt viņi sastapās, paru­nājās ar žestu palīdzību, laivu braucēji pacienāja viņus ar kaut ko vai arī apmainīja kādu savu priekšmetu pret viņējo un izšķī­rās. Tālab arī šoreiz, pamanījuši pečeņegus, airētāji nemaz ne­izbijās, pat māja viņiem, lai jāj garām ar līkumu un netraucē me­dības.

Taču pečeņegi neklausīja, aujoja tieši uz viņiem. Tiklīdz bija klāt, aši nolēca no zirgiem, satvēra dzinējus, sasēja viņus kopā ar garu virvi un aizdzina tālāk stepē.

Airētāji gan kliedza un sauca savējos palīgā. Cerēja, ka bei­dzot karavīri pamanīs vai attapsies, kur palikuši dzinēji, un steig­sies viņus meklēt rokā. Taču veltīgi. Karavīri neatbrīvoja viņus no gūsta.

Vakara pusē pečeņegi pārcēlās ar gūstekņiem uz Dņepras kreiso krastu, pārnakšņoja meldros uz kādas saliņas un pēc tam visu laiku cejoja uz austrumiem, līdz nokļuva pie tikpat lielas upes kā Slavutiča — tā bija Dona.

Pie Donas atrodas hozāru pilsēta Sarkela, kurp sabrauc tirgo­tāji no malu malām. Tur tad arī pečeņegi pārdeva gūstekņus mauru [10] tirgotājiem. Tie tūliņ iekala viņu kājas važās, iejūdza ratos vēršus, sakrāva vezumā savas mantas un devās ceļā uz dienvidiem.

Stepes klaids līdzens kā galds, tikai izdzeltējis saules tveicē. Debesis augstas, dzidras.

Siņka noraugās uz debesīm, tur lidinās brīvi putni — kurp grib, turp arī laižas. Kaut viņam būtu spārni! … Viņš nopūšas un klimst līdzi vezumam, skubinādams vēršus, bet važas šķind vi­ņam ap kājām, atgādinādamas, ka viņš nav brīvs.

Ne vienu reizi vien gūstekņi domāja par bēgšanu. Bet kā lai aizbēg, ja viņus dienu un nakti modri uzmana mauri, ja ap kājām ir važas, bet rokas tukšas.

Drīz plašajā klajumā parādījās pauguri, un, jo tālāk, jo aug­stāki un augstāki. Pēc tam sākās kalni. Visur starp šiem pauguriem un kalniem atradās ciemati ar mājām, kuras apņēma mūra žogi un stādītas birztalas. Saimniecībās brangi zirgi, pamatīgi vērši. Tur dzīvoja kasogu, jasu un abhāziešu ciltis 1 .

Bet tad kādā rītā, kad saule vēl nebija uzlēkusi, Siņka ierau­dzīja: priekšā paceļas milzīgs, sniegos tīts kalns. Viņš nolēma, ka tas tikai rēgojas. Ieskatījās vērīgāk — tik tiešām — apsnidzis kalns. Bet aiz tā vēl citi. Un sniedzas šie kalni tik tālu, ka vairs pat nevar atšķirt vienu no otra. Gūstekņi bija ļoti pārsteigti:

— Sniegs šādā gada laikā?

— Tīrie brīnumi!

— Savējie nekad tam neticētu …

— Bet tu pamēģini nokļūt pie savējiem un pastāstīt, — kāds gūsteknis drūmi attrauca, jo saruna par brīnumainajiem kalniem izraisīja tikai skumjas.

Tad piepeši kalnos sāka celties migla, aizsegdama tos pavi­sam, un debesis aizvilga ar mākoņiem.

Gājiens nonāca kādā ciematā. Tajā, tāpat kā iepriekšējos, bija mūra mājas.

Ļaudis saskrēja no malu malām — acis visiem melnas un pē- tīgas. Sievietēm matu pīnes sniedzās līdz papēžiem, apkārstītas ar sudraba zvārgulīšiem, ap pleciem plati apmetņi. Vīrieši ģēr­bušies garos kažokos bez piedurknēm, ar vilnu uz āru, apāvušies zābakos, ikvienam duncis aiz jostas. Sievietes dod gūstekņiem miežu plāceņus, cienā ar avju pienu, kaut ko laipni saka, tikai neviens nevar viņas saprast.