BORISS KOMARS - VĀVERE

Agri sākās darbdiena dienvidu zemē. Saule vēl nebija paspē­jusi uzaust, kad šaurās ieliņas jau bija ļaužu pilnas. Tirgotāji iz­vietoja savas preces, amatnieki šķindināja veserus.

Savādi koki auga šai pilsētā: stumbrs garš un pavisam kails, tikai virsotnē izslējies kāds desmits prāvu lapu, kas atgādina da­džus. Un cik daudz šeit bija to ērmīgo dzīvnieku ar čūsku gal- vāml Tie visi, apkrauti dažādām precēm, soļoja tieši cauri ļaužu drūzmai. Un zirdziņi te bija mazi, garām ausīm, ne lielāki par ku­meliņiem, bet rēca kā dulli. Ļaudis ar tiem jāja, kājas vilkdami pa zemi. Ciešāk ielūkojoties, šķita, ka nupat, nupat šiem lopiņiem pār- lūzīs muguras. Vīrieši valkāja garus kreklus, ap galvu bija aptinuši dvieļus, bet kājas — basas. Taču visi steidzās, gribēja nokārtot savus darījumus, kamēr nebija iestājies dienas karstums.

Siņkam bija kauns stāvēt kailam tirgus laukumā, kurp mauri viņu kopā ar pārējiem gūstekņiem bija atveduši, lai pārdotu. Labi vēl, ka neviens neņirgājās par viņiem. Pienāca klāt, apskatīja no visām pusēm, pataustīja locekļus un, kaut ko pajautājuši mauriem, atgāja nost.

Gūstekņiem blakus stāvēja arī tādi cilvēki, kādus Siņka savā mūžā vēl nebija redzējis: melnum melni, gluži kā ar kvēpiem no­triepti, tikai acis un zobi pazib balti, lūpas biezas un zilgansārtas, deguni plati, bet uz galvas sprogojas tāda kā jēru vilna. Viņi arī bija izstādīti pārdošanai.

Viens no viņiem paskatījās uz Siņku un pasmaidīja, ka zobi vien nozibēja, pabakstīja ar pirkstu sev pie krūtīm, tad pret sauli. Pēc tam viņš pacēla roku sev virs galvas. Siņka saprata, ka mel­nais cilvēks rāda, no kurienes viņš ir. Sak, Varenais Saules dievs spīd viņiem virs pašas galvas. Savukārt Siņka parādīja, kur saule iet viņa zemē. Melnais pagrozīja galvu, tad, žēli nopūties, saguma sevī. Arī Siņka nopūtās un nodūra galvu.

Siņku un vēl divus gūstekņus nopirka kāds romiešu tirgotājs. Viņš ilgi un uzmanīgi aplūkoja tos. Gan paskatījās mutē, gan iedeva dunku sānos un paspaidīja ādu starp pirkstiem, gan pie­lika ausi te pie krūtīm, te pie muguras un kaut ko klausījās.

Siņka ievēroja, ka šim pircējam bija laba sajēga par ļaudīm, viņš nepaņēma nevienu no tiem, kam mauri bija pārkrāsojuši ma­tus un devuši košļāt sīvos graudiņus.

Sis vīrs samaksāja un veda gūstekņus sev līdzi. Viņiem bija žēl šķirties no savējiem. Pulciņā vismaz nebija tik baigi. Bet ko tu padarīsi?

Atkal Siņka gāļa tālu ceļu, tagad jau uz romiešu zemi, uz Grieķiju.

Līdzko bija nonākuši Cargradā, tirgotājs divus gūstekņus savu­kārt pārdeva kādam citam. Siņku viņš paturēja sev, jo viņam bija' vajadzīgs kalējs, bet šis puisietis prata kalēja amatu, viņam kād­reiz pat bijusi Kijevā, Počajas krastmalā, pašam sava neliela kalvīte.

Septiņus gadus Siņka nokalpoja saimniekam. Viņš kala šķēpus un pīķus, ko pārdot. Dzīvoja kā alā. Viņam bija noliegts iziet no pagalma, sarunāties vai pat acīs rādīties kādam svešiniekam.

Bet tad vienreiz Siņka, strādādams kalvē (tai brīdī viņš kala zobenu), izdzirdēja pagalmā pazīstamu balsi. Kaut gan tas, kam tā piederēja, runāja grieķu valodā, vienalga, balss viņam tādēļ ne- pārmainījās. Viņš runāja gausi, šļupstēja, it kā būtu pavisam bez zobiem, vai arī turētu mutē nesakošļātu ķiļķenu.

«Kam tā balss? Kas viņš tāds? Varbūt esmu pārklausījies? Jeb vai es maldos?» Siņka satraukts domāja.

Vēl brīdi paklausījās.

«Nē, es nemaldos. Balss tiešām ir pazīstama, ļoti pazīstama. Bet kad un kur dzirdēta? Jā, esmu to dzirdējis, turklāt ne reizi vien. Bet kur, no kā mutes?»

Un pēkšņi… Aizmirsis par stingro aizliegumu, aizmirsis, kas viņš pats šeit ir, iemeta zobenu toverī ar ūdeni un izskrēja no kalves.

Pagalmā ar saimnieku, romieti, sarunājās Kijevas tirgotājs Vi- šatičs, ar kuru kopā Siņka bija kuģojis pa Dņepru uz Cargradu.

Siņka nokrita uz ceļiem tik negaidītās tikšanās pārsteigtā tirgo­tāja priekšā un lūgtin lūdzās, lai tas izpērk viņu no verdzības, līdz pēdīgi Višatičs iežēlojās un solījās palīdzēt.

Romietim ne pagalam negribējās zaudēt strādīgo kalēju, savu vergu, bet neko darīt, bija jāpiekāpjas. Viņu ķeizaram ar Kijevas kņazu bija noslēgts līgums, ka gūstekņi ir jāatlaiž mājās: romieši uz Grieķiju, bet krievi — uz Krievzemi.

Višatičs par Siņku samaksāja saimniekam, cik nu tur nācās, un paņēma puisieti sev līdzi.

Trīs gadi Siņkam vajadzēja kalpot tirgotājam, lai atlīdzinātu par izpirkšanu. Divus gadus jau bija nostrādājis, bet trešo nepa­guva.

Kurp tagad liktenis viņu aizvedīs? Un vai laimēsies kādreiz no jauna izglābties?

Atskaitot Siņku, visi gūstā saņemtie airētāji bija jauni, bet jau­nie, kā zināms, allaž lolo cerības uz vislabāko. Tāpēc arī Siņkas stāstījums modināja viņos gaišu ticību, ka nākotne nesīs brīvību.

Agri no rīta visus gūstekņus sasēja ar virvi garā rindā un dzina prom klajā laukā.

Jo tālāk, jo krāču grandoņa kļuva klusāka, līdz pēdīgi pavisam izzuda. Vāvere domāja, ka viņus ved kaut kur prom no Dņepras. Taču pēc laiciņa, paskat, priekšā starp garo zāli, kas sniedzās vai pāri galvai, paspīdēja ūdens.

Pečeņegi nolēca no zirgiem, atraisīja gūstekņiem virves, iz­klāja uz zemes vēršādas, kas bija sašūtas kopā un savilktas gar malu ar auklām.

Viens no viņiem pienāca pie gūstekņiem, pieliecās, saplūca sauju zāles un iesvieda to ādas ligzdā, tādējādi likdams saprast, lai arī gūstekņi dara tāpat.

«Kam tas vajadzīgs?» Vāvere brīnījās.

Un tikai tad, kad pečeņegi, ieveduši zirgus ūdenī, piesēja tiem pie astēm ar zāli piebāztās adas paunas un sakrāva uz tām tarbas ar pārtiku, ieročus un apģērbu, viņš atskārta, ka tās ir vēršādas laivas …

Pēc tam pečeņegi pavēlēja gūstekņiem sasēsties šajās laivās, paši piemetās tiem blakus un devās uz pretējo krastu. Zirgi acīm­redzot bija pieraduši pie ūdens, peldēja naigi, tikai sprausloja.

Vāvere cieši raudzījās Dņepras tālēs. Varbūt tur parādīsies ceļotāji ar saviem kuģiem, pamanīs viņus un steigsies atbrīvot…

Taču veltas bija viņa cerības: uz dzidrā līmeņa līdz pašam apvārsnim nebija redzams neviens kustīgs punkts — tikai ūdeņi vien, ūdeņi vien …

Vai tirgotājs un Putjata nojauš, kur viņš tagad atrodas, vai viņi paši atgriezīsies mājās un pastāstīs par visu tēvam, mātei … Janai?

Kaut varētu aizsūtīt kādu vēsti, lai savējie zinātu, ka viņš ir dzīvs un vesels. Bet tā viņi var arī aizmirst.

Nē, māte nekad viņu neaizmirsīs, cauras naktis negulēs, acis neaizvērdama.

Tēvs arī bēdāsies un nožēlos, ka paklausīijs svešam cilvēkam un palaidis dēlu tik bīstamā ceļā. Bet, lūk, Jana, vai viņa ilgi gai­dīs? … Nūja, meitene jau sacīja, lai viņš nebrauc. Paredzēja vi­ņas sirds …

«Vai tiešām šī nebrīve būs uz mūžu?» Vāvere sevī sūrojās. «Vai tiešām nekad vairs neredzēšu piederīgos?… Veltīgi gan, lai arī kurp liktenis mani aizgrūdīs, es tomēr izraušos un atgriezī­šos dzimtajā zemē. Vai arī iešu bojā …»

Sasnieguši krastu, pečeņegi paslēpa ādas laivas kārklu krūmos, atkal sasēja gūstekņus vienā virdzē un dzina uz priekšu pa platu ceļu, ko bija ieminuši mājlopi un zirgi.

Pa visu dienu viņi sastapa tikai vienu jātnieku, un tas pats bija pečeņegs. Viņš sēdēja gaužām izģindušā kleperī, viss vienās skrandās, šaujamloks bija salauzts un aptīts ar cīpslām, bez bultu maka, bet pīķa vietā — noasināta maiksts.