BORISS KOMARS - VĀVERE

— Labi, neaizmirsīšu arī par viņiem, — pierakstīdams gūs­tekņu vārdus uz lanckiņas, izrīkotājs apsolījās.

Vāverem tikpat kā akmens novēlās no krūtīm! Ja Kudeļa zi­nās, ka viņš ir dzīvs, tad arī Jana un varbūt tēvs un māte saņems šo vēsti.

Korsunieši acīmredzams steidzās. Līdzko gūstekņi bija pār­nesuši visu labību no klēts uz galeru, uzraugi pasauca tos, kas uzturējās mūra namā. Tie tūdaļ ieradās piestātnē. Viņi lika vis­pirms gūstekņiem un uzraugiem kāpt uz kuģa, pēc tam uznāca arī paši.

Galeras augša bija pārsegta ar klāju, kurā izzāģēta plata lūka, kurai pierīkots nolaižams vāks ar rokturi. Tad nu pa šo lūku uz­raugi sagrūda nopirktos gūstekņus zem klāja.

Tur bija akla tumsa. Tikai pa bortu ierobiem, caur kuriem bija izbāzti airu turekļi, mazliet ieplūda gaisma.

Drīz te nokāpa uzraugi ar lukturi. Apsēdinājuši gūstekņus uz soliem, kas bija izvietoti šķērsām kuģim, viņi tur piekala šos ne­laimīgos cilvēkus, nolika katram priekšā pa karašai, trauku ar ūdeni un atkal uzlīda augšā.

Neviens pat nepieskāris ēdienam, visi sēdēja, bēdu nomākti.

Brīdi galera pašūpojās viļņos, tad to atraisīja, lejup nokāpa uzraugs, kails līdz viducim, un pavēlēja gūstekņiem ķerties pie airiem.

Vāvere noliecās gluži pie ieroba maliņas, gribēdams pavērot, uz kuru pusi kuģis dosies. Te pēkšņi uzraugs viņam no visa spēka uzšāva ar pātagu pa muguru tā, ka palika asiņaina svītra.

Aši kuģis traucās pa jūru, bija dzirdams tikai, ka viļņi sitas pret bortiem, bet uzraugs staigāja gar airētājiem un ar pātagu skubināja, lai airē vēl naigāk.

Četras dienas viņi brauca, bez mitas pūlēdamies no agra rīta līdz vakara krēslai. No sākuma — uz dienvidiem, tad uz rietu­miem, pēc tam pagriezās uz ziemeļiem. Apbrauca Korsunas zemi.

Pienāca vakars, kuģis piestāja pie krasta, taču gūstekņi nevis tvēra ēdamo un dzeramo, bet pieplaka pie ierobiem, caur kuriem bija izbāzti airi, un dzēra svaigo gaisu neatdzerdamies.

Piektās dienas pievakarē apstājās pie lielas pilsētas. Siņka to pazina, raugoties pa spraudziņu, viņš kādreiz te bijis ar savu tir­gotāju. Hersonesa, korsuniešu galvenā pilsēta.

Uz galeras palika tikai uzraugi, lai uzmanītu gūstekņus, visi izkāpa krastā.

Pilsēta bija izvietojusies uz kalna pie pašas kuģa piestātnes. No turienes bija sadzirdamas jautras čalas, dziesmas, spēlēja stabules, it kā tur svinētu kāzas.

Gūstekņi arī uzsāka dziesmu, tikai skumju, skumju.

Saļima Vāvere uz sola, saķēra galvu, un tādas bēdas sagrāba viņa sirdil Kādreiz viņš arī bijis brīvs, dzīvojis savu mīļo un dārgo cilvēku vidū, gājis, kurp vien vēlējies, darījis, ko gribējis. Turpretī tagad liktenis viņu atdzinis svešā, nezināmā zemē. Un vai kādreiz beigsies šīs briesmīgās mokas, vai arī tā nāksies nomirt?!

Nākamās dienas rīta agrumā uz kuģa saradās daudz herso- niešu. Viņi paši vien bez gūstekņu palīdzības stiepa uz krastu pilnos labības maisus.

Jūras braucienā pagāja vesela nedēļa. Uzraugs pavēlēja izcelt airus no ūdens un, kad galera apstājās, visus atbrīvoja no važām.

Gūstekņi uzkāpa augšā — saule viņus apžilbināja tik stipri, ka sāka asarot acis.

Vāvere notrausa asaru un palūkojās visapkārt, — viņu galera šūpojās plašā līcī. Visapkārt kuģu, ka biezs, nekad viņš tik pulka nebija redzējis. Ļaužu sanācis krastā vesels milzums. Pilsēta liela, izpletusies tālu uz kalna nogāzēm. Nami balti, jumti spīd un laistās kā zelts.

— Cargrada! Cargradal — to pazīdami, sauca tie airētāji, kuri jau agrāk bijuši šeit tirgotājiem līdzi.

Sanāca visi kopā, vērīgi lūkojās uz krastu.

— Vai tiešām Grieķija? — Vāvere negribēja ticēt.

— Tā pati gan … — Siņka apstiprināja.

Vāverem krūtīs plauka cerība: ja krievu tirgotāji jau ieradušies šeit, varbūt laimēsies kaut kā izkļūt brīvībā. Viņš grasījās apjau­tāties Siņkam, kur un kā meklēt savējos, ja radīsies tāda iespēja. Taču uzraugs jau šmīkstināja pātagu, skubinādams kāpt laivā.

Līdzko gūstekņi bija sasēdušies, tūdaļ tiem lika airēt prom no piestātnes uz klusu atteku. Tur viņus ieslodzīja pazemes alā, kas bija izdobta klintī.

— Kaut varētu paziņot mūsējiem, kur mēs atrodamies! — Vā­vere sacīja.

— Kā gan tu paziņosi no šīs akmeņlauztuves?

— Neba mūžīgi mēs šeit kvernēsim, kādreiz mūs izvedīs ārā. Tad,lūk…

— Izvest jau izvedīs, bet uz kurieni … — Siņka, pagalam sadrūmis, nogrozīja galvu.- Vai nu atkal mūs piekals ar važām

pie galeras sola, vai arī aizsūtīs pazemē akmeņus skaldīt… Ar labu mūs neatlaidīs. Kaut gan starp romiešiem un Krievzemi no­slēgts līgums, ka gūstekņi jāatlaiž mājās, tomēr viņi mūsējos slepeni patur sev, jo godīguma viņiem tik daudz, cik aiz naga melns.

— Es tik un tā aizmukšu uz mājām! — Vāvere apņēmīgi teica. — Lai arī kurp viņi mani aizdzītu.

— Nu, ir jau bijuši tādi, kas aizmukuši. Varbūt tev arī izdo­sies, jo tu esi jauns un spēcīgs, nevis tāds kā es … — Siņka rūgti nopūtās. — Pat ja vēlreiz tirgotājs izpirktu mani, prieka būtu maz. Tad es viņam kļūtu vergs uz visiem laikiem. Tik vien būtu mierinājuma, ka varbūt izdotos nomirt dzimtenē, nevis svešumā …

Iestājās ilgs klusuma brīdis.

Pirmais to pārtrauca Siņka. Uzlicis roku Vāverem uz pleca, viņš ieteicās:

— Tomēr nav vērts velti gremzties, jo tautā saka: no bēdām maizi necep. Mums jādomā, kā izlauzties no šejienes. Paklau, ja kādam tomēr laimētos, tad savējos meklējiet Cargradā pie svētā Mamī baznīcas. Tur arvien apmetas mūsu tirgotāji. Romieši viņiem dod gan mitekli, gan iztiku un, kad viņi pošas atceļā, tad vēl arī buras un enkurus kuģiem.

— Un to visu par baltu velti? — Vāvere brīnījās. — Kāpēc tad tirgotāji ir tik nikni uz romiešiem, vienmēr šķendējas par viņiem?

— Ehē, «par baltu velti» … Dotu gan šie, ja kņazs Oļegs ne­būtu piespiedis viņus ar varu, kad bija nonācis ar savu karadraudzi pie Cargradas. Viņi ar lielāko prieku nelaistu mūsējos tir­goties savā zemē, bet spēcina par maz. Romas ķeizari jau pus­pasaulei uzlikuši savu ķepu, bet no Krievijas baidās …

— Bet, ja mūsu tirgotāju šobrīd nav Cargradā, kur tad meklēt glābiņu?

— Ir bijuši gadījumi, ka dažs aizbēdzis uz Bulgāriju vai arī gaidījis tirgotājus pie Donavas ietekas jūrā. Bet tur, kā stāsta, esot grūti tikt pāri augstajiem kalniem, vajagot zināt takas. Tie kalni atrodoties uz pašas romiešu zemes robežas. Līdzko tiem pāri — tā Bulgārijā iekšā …

Korsunieši ļāva gūstekņiem atpūsties, kamēr uz plaukstām sa­dzīst airu ieberztās tulznas, tad veda viņus nezināmā virzienā pa akmeņiem bruģētu ceļu.

Pretī brauca lepnas karietes ar saules nojumēm, ka tarkšķēja vien. Visur ļaudis daudzkrāsainos apģērbos. Abpus ceļa ēkas — apstādītas zaļoksniem kokiem.

Nonāca gūstekņi pie augstas mūra sienas, vai pieciem vīriem vajadzētu citam uz cita pakāpties, lai redzētu tai pāri. Pie vār­tiem stāvēja sargi ar ķiverēm galvā, ar spožām bruņām ap krū­tīm un kājām, ar apaļiem vairogiem un garām āvām rokās.

Korsunieši kaut ko pateica sardzes vīriem, tie atvēra vārtus un ielaida gūstekņus iekšā.

Pagalms — plašs laukums, visapkārt nožogots ar mūriem. Tajā rindās sastājušies karavīri, gan jātnieki, gan kājnieki. Gar laukuma malām gari, grezni nami. Aiz ēkām kupls mežs, bet tajā spīgo kāda augstmaņa pils apaļais, apzeltītais jumols.