BORISS KOMARS - VĀVERE

Ducīgais pienāca klāt, atzinīgi papliķēja Vāverem pa muguru un bāza viņam saujā sudraba monētu.

Vāvere stāvēja kā pārakmeņojies.

— Ņem taču! — večuks viņu mudināja. — Tev dod dzeram­naudu par drošsirdību.

«Ak tā!»

Saskrēja iekšā karavīri. Ducīgais viņiem kaut ko pateica, pa­mādams ar galvu uz Vāveri, un devās ar večuku uz izeju.

Līdzko durvis aizvērās, puiši no jauna ielenca Vāveri, bet tagad jau smaidīgi un laipni, it kā nupat vēl starp viņiem nebūtu bijis ķīviņš.

Bārdainis draudzīgi apskāva jauno spēkavīru ap pleciem, pa­mezdams zīmīgu skatu uz monētu.

Vāvere saprata šo mājienu un atdeva naudas gabalu bār­dainim.

Karavīri satvēra Vāveri aiz rokām un kājām — un nu tikai sviest gaisā!

Nebija viegli Vāverem apgūt kara māku. Kaut gan mājās viņš reti kuram netika līdzi veiklībā zvēru medībās, tomēr šeit pie­veikt cilvēku, cīnoties ar viņu uz dzīvību vai nāvi, lai arī nevis īstenībā, bet nosacīti, bija daudz grūtāk. Neprata viņš nedz zirgu labi vadīt, nedz ar šķēpu un pīķi rīkoties tik viegli kā rota­ļājoties, nedz ar vairogu aizsargāties pret uzbrukumu.

Kad vakarā puisis pārnāca no apmācībām, visi kauli sāpēja, garšīgu ēdienu negribējās ne mutē ņemt. Viņš pārguris atkrita uz lāvas, gribējās gulēt un necelties, taču nē, līdzko ārā svīda gaisma, bija jāsteidzas uz stalli, lai padzirdītu, pabarotu un notī­rītu zirgu, jāmanās arī sevi savest kārtībā. Vāvere pūlējās cik spēdams, lai viņu no jauna neiekaltu važās.

Priekšniecība, to redzēdama, paslavēja viņu, reizēm pat at­meta dzeramnaudu. Taču viņš vienmēr to atdeva kopīgai priecai, lai nemodinātu biedros skaudību un nezaudētu viņu sirsnību.

No sākuma Vāveri apmācīja melnīgsnējs bulgārs, kas arī tur dienēja un labi runāja grieķiski. Apmācīja bulgāru valodā, kuru Vāvere saprata.

Kad puisis jau bija pārvarējis grūtības, iemācījies visus kara- mākslas paņēmienus, viņam patiešām tie k|uva par rotāju.

Karavīru sacīkstēs viņš pastāvīgi uzvarēja savus sāncenšus. Tad vecākie sāka viņu vest sev līdzi arī sardzē. Nostādīja pie kādas pils vai pie galminieku namu vārtiem — stāvi, turi acis vaļā un neaizmirsti atdot godu, kam pienākas.

Nemaz nebija grūti tais sardzēs, vienīgā bēda, ka dienas vidū mocīja briesmīgs karstums smagajā kaujas tērpā.

Tomēr tas viss bija nieks. Vāveri daudz vairāk nomāca kas cits: domas par nokļūšanu mājās nedeva miera. Viņš gan cerēja, ka sastaps tirgotājus un tie viņu atbrīvos. Bet kas to deva, kā tu viņus sastapsi, ja sēdi šajās mūra pils sienās. Neviens tevi nelaiž aiz vārtiem.

Turklāt večuks viņu neaizmirst, bieži apmeklē un allaž taujā, vai viņam šeit patīk, vai viņš neilgojas pēc dzimtās puses, ar šādām sarunām vēl dziļāk urdīdams dvēseles brūces.

Tomēr Vāvere neliek neko manīt.

— Man nav par ko bēdāties! — viņš saka.

Un vecis ir ļoti apmierināts ar atbildi.

— Tā, tā, nava gan, nava … — viņš tarkšķ vienā gabalā. — Tur tikai purvi un meži, ļaudis dzīvo piekvēpušos mitekļos kā zvēri. Vai maz iespējams salīdzināt tās būdas ar šīm romiešu pilīm?…

Citreiz viņš atnāca jautrs un pļāpīgs, uzmeta pētīgu skatienu Vāverem un bilda:

— Tu tikai uzticīgi kalpo ķeizaram, jo nav nekur lielākas lai­mes kā viņa zemē. Lai arī cik labi man klājās Kijevā, es tomēr ar prieku pārnācu uz šejieni.

— Vai jūs esat no Kijevas, krievs? — Vāvere pat salēcās.

— Nē, nevis krievs, es esmu varjags. Mans tēvs kādreiz senās dienās bija ar kuģi atbraucis no tālajiem ziemeļiem uz Kijevu, sa­līdzis karadraudzē pie Oļega — cerējis kļūt par varenu vikingu. Arī mani maziņu paņēmis sev līdzi. Kad es vēl nemācēju kājām staigāt, tēvs bija nolicis manā tuvumā daudz visādu rotaļlietiņu un arī šķēpu. Tad es uz rotaļlietām neesot pat paskatījies, bet tūliņ paķēris rokā šķēpu … Vispirms, kad biju uzaudzis liels, es dienēju pie Kijevas kņaza. Taču vēlāk dabūju zināt, ka romiešu

ķeizars maksā vairāk par dienestu, tālab es reiz ar tirgotājiem at­braucu uz Cargradu un pārbēgu pie viņa. Un, kā redzi, neno­žēloju.

— Vai jūs nemaz nealkstat redzēt dzimto zemi, savas mājas?

— Dzimtā zeme un savas mājas, brašo zēn, cilvēkam ir tur, kur viņam labāk klājas. Nē, it nekas ne uz kurieni mani nevilina no šejienes.

— Mani arī, — Vāvere izvairīgi sacīja. — Varbūt vienīgi pa­skatīties.

— Veltīgi gan — kad tu šeit pieradīsi, tad arī paskatīties vairs negribēsies.

Pagāja vasara. Pienāca savāda ziema. Uzkrīt mazītiņš snie- dziņš un tūdaļ nokūst. Koki kuplo kā vasarā, lapām nenobirstot, zāle zaļo, ziedi plaukst.

Taču tas viss neiepriecina Vāveri, tikai modina smagas skum­jas. Viņš atceras savas dzimtās puses ziemu …

… Viņš vēl ir mazs puisēns. Arā sasnidzis sniegs, vējš brāzmo aiz durvīm. Tēvs, ieziedis zābakus ar lāča taukiem, paņem luģes un aiziet medībās. Māte apkopj lopus. Tikmēr viņi abi ar vectēvu sēž istabā pie karstas cepļa uguns vai arī pārmaiņus maļ graudus ar mazām akmens dzirnām. Mīksti rudzu milti pamazām birst koka bļodiņā, izplatīdami istabā tīkamu smaržu.

Pavasarī un vasarā dažkārt viņu pat sauktin nevar iesaukt dū­mainajā istabiņā. No rīta līdz vakaram viņš skraida ar tādiem pašiem knauķiem kā pats gar upi, pa pļavām un biezokņiem, ka­mēr no Teterevas sāk celties palsa migla, bet mežā sabiezēt dziļa iumsa. Vienīgi, ja izsalkuma dēļ viņš ieskrien uz brīsniņu, paķer maizes donu un atkal laižas prom, ko kājas nes. Vai arī, kad uz­nāk pērkona negaiss, tad cik vien iespējams ātri viņš drāžas uz mājām — vajag taču kaut kur patverties!

Izpriecu tai laikā zēnam bija, cik uziet. Te viņš joņo apkārt vai šūpojas šūpolēs, te kāpj kokos un izvanda putnu pērkļus, te zvejo zivis, te sit nost čūskas, vaf arī vēro, kā bites ievāc savas nodevas no ziediem. Dažkārt viņš pat gribēdams nespēj rimties uz vietas.

Toties tagad, ziemā, puisēns dabū līdz apnikumam izsēdēties istabā.

Viņam ir skumji bez draugiem, bez spožās saules, dzidrās de­bess, zaļajām pļavām. Vienīgais iepriecinājums — vectēva stāsti. Viņš jau ir izstāstījis gan par lāčiem, gan mājas gariem, gan par bargo dievu Pērkonu, kas no debesīm uz zemi sviež ugunīgas bultas.

Nupat vectēvs stāsta arī par dievieti Djudu'.

«Pavei, kad putni aizlaižas uz siltajām zemēm,» viņš palēnām iesāk, piemezdarris ugunī malkas šķilu, «un kokiem nobirst lapas, tad viņa, apvilkusies lāčādas kažoku, atbrauc līdzi Salavecim pie mums ar losām ķēvēm. Viņa ceļ sev ledus tiltus pāri upēm un ezeriem, pārklāj zemi ar sniegu. Pēc tam izlaiž no maišeļa savus nešķīstos garus, puteņus un viesuļus, un tie blandās ap mājām, klaudzina pie durvīm, auļo pa jumtu, modinādami cilvēkus, lai tie drīzāk kurina uguni. Bet tad kā plēsti aizjož uz klaju lauku un tur draiskojas savā vaļā. Turpretī pati dieviete klīst pa mežu, bār­stīdama no piedurknēm sarmu uz koku zariem . . .»

«Vai vadātājs viņai nestājas ceļā?» Vāvere brīnās, pārstājis griezt dzirnakmeni.

«Kas vadātājam par daļu! Viņš jau rudenī ieveļas zemes klēpī un tur guļ.»

Puisēns, aizmirsis, ka viņam jāmaļ milti, iegrimst domās un ilgi sēž kā sastindzis. Bet vecis tikmēr jau ir iemidzis.

«Vai tas tiesa, vecotēv, ka mežā nedrīkst svilpot?»