BORISS KOMARS - VĀVERE

Atstājuši gūstekņus ar uzraugiem pagalmā, korsunieši iegāja greznajos namos. Tur viņi uzkavējās ilgi, tad atgriezās ar diviem vīriem; viens vēl bija jauns, bet ducīgs, garā, sarkanā apģērbā. Otrs — nevarīgs večuks šķībiem pleciem, šaurās svītrainās biksēs un baltā kreklā.

Ducīgais piegāja pie gūstekņiem un, valdonīgi pārlaidis tiem niknu skatienu, sāka izraudzīties. Pret kuru viņš pastiepa gredze­noto pirkstu, tam večuks piesūcās kā ērce: aptaustīja no visām pusēm, spaidīja roku un kāju muskuļus, lika atvērt muti, apskatīja zobus, pagrūda uz priekšu, lai paietas, un visubeidzot kaut ko sa­cīja ducīgajam. Bet tas klusēdams pamāja ar galvu, un tad gūs­teknis tika aizvests savrup.

Visilgāk apskatīja Vāveri. Viņam lika pacelt lielu akmeni, skriet pa pagalmu, ko kājas nes. Pat ducīgais pats savām rokām aptaustīja viņu.

Kad visi gūstekņi bija izšķiroti, korsunieši ar drukno vīru aiz­gāja uz vienu grezno namu, bet večuks Vāveri ieveda citā.

Vāvere skatās — istaba gaiša, glīti iekārtota, bet tukša. Tikai akmens galds uz nagainām ķepām stāv kā zvērs pašā vidū un sols tam blakus. Kaktā uz zeltaina audekla uzgleznots vīrs ar lie­lām acīm un bārdiņu. Nu gluži kā dzīvs! Vienu roku viņš pie­spiedis pie krūtīm, trīs pirksti salikti vienkop, bet otrā rokā tur baltu dvieli, un uz šī dvieļa kaut kas uzrakstīts ar melnu krāsu. Gleznas priekšā stikla trauciņā deg uguntiņa.

Večuks apsēdās uz sola un sāka laipni kaut ko runāt. Taču Vāvere nekā nevarēja saprast, tikai blisināja acis. Bet, kad ve­čuks pasacīja vārdu «krievs», puisis gandrīz salēcās, izdzirdējis dzimto valodu.

— Jā gan, esmu krievs, — viņš apliecināja. — No drevļanu cilts.

Vecis pasmaidīja un nu jau turpināja runāt krieviski. Viņš iz­prašņāja, kas ir Vāvere, kur dzīvojis, ar ko nodarbojies, kā no­nācis gūstā.

Vāvere k|uva priecīgs, visu pastāstīja: gan par tēva mājām, gan par braucienu pa Dņepru, gan par pečeņegiem un ceļojumu pār jūru — it neko neslēpa. Vecais vīrs uzmanīgi klausījās, tikai reizumis pavaicāja par kādu sīkumu.

Kad Vāvere bija beidzis savu stāstījumu, vecis uzreiz kaut kā saīga un skarbi sacīja:

— Tagad paklausies, ko es tev teikšu. Iegaumē labi: tu esi vergs, pārdots cilvēks. Tev vairs nav nedz dzimtas, nedz tēvze­mes, nav pat sava vārda. No šīs dienas par tavu dzīvību un nāvi var lemt vienīgi tavs īpašnieks. Ja viņš gribēs, nosūtīs tevi no rīta līdz vēlai naktij skaldīt akmeņus, tik cietus kā dzelzs. Un uzraugi tevi šaustīs pātagām, pat aizmirsīsi miegu un atpūtu. Un tā paies viss mūžs, līdz tu pakritīsi miris pie tiem akmeņiem …

Vāverem salti drebuļi skrēja pār kauliem. Cik drausmi vārdi, bet veča balss dzēlās sirdī kā asi dzeloņi.

Taču večuks, plēsonīgi pažņaudzījis pirkstus, kā zostēviņš pa­stiepa pret Vāveri galvu un turpināja baidīt:

— Pazemē vēl ir arī tādas raktuves, kas dziļākas par visdzi­ļāko aku. īpašnieks arī uz turieni var nosūtīt tevi. Tur, pieķēdēts pie bluķa, tu atskaldīsi un tupus rāpus vilksi prom smagu rūdu. Karsti sviedri tev līs aumaļām, bet ledainās lāses no griestiem tevi stindzinās. Acis kļūs aklas tumsā, mitrums saēdīs miesu. Un nekad neviens vairs neizvedīs tevi no pazemes, nekad vairs, pat mirušu tevi neapspīdēs jaukā saule.

Vāverem pat elpa aizrāvās, brīdi šķita, ka šī briesmīgā zeme gāžas uz viņa pleciem.

Večuks pablenza uz jauno puisi un apmierināts pasmaidīja par viņa izbīli, tad sacīja mazliet laipnāk:

— Ja tu uzticīgi kalposi savam pavēlniekam, ja būsi ar mieru dzīvību atdot, izpildot viņa pavēles, tad viņš var dāvāt tev ār­kārtīgu žēlastību: dot tev ēdienus un dzērienus, kādus nav baudī­juši pat tavas zemes kņazi. Viņa gaišība, paša dieva izredzētais, cildenais romiešu vasilevs [13] , — vecis svinīgi teica, piecēlies no sola, — pieņems tevi par savu karavīru … Tagad atbildi, ko tu sev izvēlies?

Vāvere ilgi domāja, tad sacīja:

— Es kalpošu valdniekam viņa karapulkā …

Vecis cieši paskatījās viņam acīs, droši vien lai pārliecinātos, vai viņš to saka ar patiesu apņēmību, pēc tam skaļi sasita plaukstas.

Tūdaļ iesteidzās apkalpotājs. Večuks viņam kaut ko pasacīja. Tas paņēma Vāveri aiz rokas un aizveda viņu uz pirti, kur bija silts ūdens.

Kamēr Vāvere mazgājās, apkalpotājs atnesa viņam jaunu kara­vīra tērpu un vieglas sandales. Kaut gan šis apģērbs un apavi jaunajam puisim bija par maziem, tomēr apkalpotājs tikai rokas vien noplātīja, sak: lielāku nav.

Vāvere vēlējās paturēt sev Janas dāvāto kreklu. Taču apkal­potājs nikni uzbrēca viņam, izrāva to no rokām un iemeta krāsnī.

Pēc tam izveda puisi pagalmā.

Gūstekņu tur vairs nebija.

Večuks tuvumā pastaigājās šurpu un turpu. Paskatījies uz Vā­veri, viņš apmierināts pasmaidīja.

— O-o, kāds tu esi! … Tiesa gan, apģērbs par mazu. Ko, vai lielāku nevarēja sameklēt?

— Nē, nebija, — Vāvere apliecināja, pamādams ar galvu.

— Protams, līdz šim romiešiem nav bijuši tik pamatīga auguma karavīri. Nekas, es likšu lai viņi tev pašuj pēc mēra. Nu tagad ej pie saviem jaunajiem draugiem. — Vecis norādīja uz garu jo garu pili. — Sākot ar rītdienu, tev jāiet kopā ar viņiem uz apmā­cībām, lai tu kļūtu īsts dižā vasileva karavīrs.

Vāvere aizgāja uz turieni, atvēra durvis un apstājās uz sliek­šņa: plašā istaba bija stāvgrūdām pilna ar karavīriem. Tie, pama­nījuši viņu, sāka aurot un svilpt, un smieties kā prātā jukuši.

Pēc tam ielenca viņu kā nezin kādu brīnumu, cits iebelza pa muguru, cits glāstīja galvu, bet cits raustīja aiz stērbelēm.

Vāvere stāvēja apjucis un rāms, nezinādams, ko viņam darīt.

Bet tad pie viņa pienāca spēcīgs puisietis, apaudzis ar matiem un bārdu vai līdz acīm, gluži kā pats nelabais, iesita ar dūri Vā­verem pa krūtīm un mazliet atkāpās.

«Par ko tā?» Vāvere sašutis paraudzījās uz karavīriem.

Taču tie skaļi smējās, sastājās aplī, atstādami Vāveri aci pret aci ar bārdaini.

«O, cik viņi nekrietni,» nodomāja jaunais puisis, pārlaizdams apkārtējiem skumju skatu.

Bārdainis ierāva galvu plecos, sakoda žokļus un sāka lēkāt Vāveres priekšā: hop, hop, hop … Vienlaicīgi viņš vicināja dū­res, kā izaicinādams uz kaušanos. Brītiņu pavicinājis, viņš pielēca tuvāk un gribēja atkal iegāzt pa krūtīm.

Vāvere sakampa viņu aiz rokām, spēcīgi sažņaudza tās, kā dažkārt mājās bija darījis ar kaušļiem. Taču bārdainis izrāvās un iebelza Vāverem no visa spēka.

Karavīri smējās vēl negantāk.

Vāvere sadusmojās un savukārt deva pretī bārdainim, atsviez- dams to nost kā pupu kūli. Tas tik tikko noturējās kājās. Pēc tam uzbrucējs varbūt liktos mierā, bet karavīri sāka viņu un Vāveri no mugurpuses grūstīt, uzmudinādami cīņai.

Noskaitās Vāvere, apsviedās kā ritenis un nu tikai zvetēja kat­ram, kas gadījās pa sitienam. Pēc tam viņš izlauzās no apļa, sa­grāba solu un atvēzējās ar to. Visi kautiņa cēlēji pārbijās un spruka ārā pa durvīm.

Attapies Vāvere pameta skadru aci visapkārt. Viņš viens pats stāv pils dižistabas vidū, bet no karavīriem ne vēsts. Paskatījās uz durvīm, bet tur ducīgais vīrs smej pilnā kaklā. Arī večuks smieklos rāda savus robu robiem izlūzušos zobus.

«Nu man ir beigas!» Vāverem auksti drebuļi pārskrēja pār kauliem.

Viņš nolaida zemē solu un zemu nokāra galvu.