BORISS KOMARS - VĀVERE

«Ko tu saki?» Vectēvs uzmostas un pagriež ausi pret mazdēlu.

«Vai tiesa, es vaicāju, ka mežā nedrīkst svilpot?»

«Nuka, nuka, tiesa gan. Ja tu pamodināsi vadātāju no miega, viņš var sadusmoties un sagādāt nelaimi: vai nu iemānīs tevi meža biezoknī un nomušīs ar kutināšanu, vai arī ievedīs akacī.»

Un vectēvs jau turpina stāstīt, it kā nupat nebūtu bijis iesnaudies:

«Vadātājs allaž ir laipns, ja viņu aplam netraucē. Tad viņš ij zvērus padzen medniekiem pretī, ij bitēm liek smaržīgu medu vākt dorēs; meža gars spēj cilvēkam atņemt arī slimību. Tikai

viņš ir gaužām kārs uz dāvanām. Vienreiz es aizgāju medībās, noliku viņam uz celma maizes riecienu, apkaisītu ar sāli. Nepa­spēju pat necik tālu atiet nost, kad jau dzirdu — krūmi vien žvīkst aiz manis, sausi zariņi brīkšķ. .Tur viņš, viltnieks, jau zagās pie celmal Nogaidīju mazu brīsniņu, tad atgriezos atpakaļ — no rieciena vairs ne ziņas, ne miņas.»

«Kāpēc jūs nenolūrējāt, kāds tas vadātājs izskatās?»

«O nē, to nedrīkst darīt, meža gariem nepatīk, ka viņus kāds novēro.»

«Bet vai laumiņas ir viņa meitas?» puisēns jautā.

«Jā, gan meitas, gan sievas. Cilvēki tās ir redzējuši. Laumiņas allaž šūpojas uz zariem, sukā savus garos matus un starp kokiem izkarina sidraba pavedienus. Vai esi redzējis, kā lido šie baltie pavedieni? Raug, še, kad viņas pašas iet gulēt ziemas miegu, tad tos palaiž vējā …»

Vāvere klausās, elpu aizturēdams. Bet sniegputenis grabina un grabina pie durvīm, dvesdams aukstumu un pastāvīgi atgādinā­dams, ka jāuztur uguns.

Zēns izraugās no kaudzītes dažas prāvas, sausas bērza paga­les, uzmanīgi, lai neapdedzinātu rokas, ieliek malku ugunī un at­kal taujā vectēvam:

«Vai nāras ir laumiņām māsas?»

«Nē, viņas nav māsas. Viņas ir slīkones. Kura meitene no­slīkst, tā kļūst par nāru.»

«Vai viņas dzīvo ūdenī?»

«Kā tad citādi. Pa ziemu, tāpat kā laumiņas, guļ, bet pava­sara un vasaras naktīs, kad spīd mēness, tās iznāk krastā, iet dažādās rotaļās un dzied. No kurienes, pēc tavām domām, rodas tās dziesmas un dejas, kuras mūsu meičas un puiši dzied un dejo? No nārām un laumām. Viņi tās aizgūst no meža un ūdeņu mei­tenēm. Paslepus noklausās, noskatās un liek aiz auss.»

«Un viņi nebaidās?»

«No kā nebaidās?»

«Noklausīties un noskatīties?»

«Bez šaubām, baidās, jo nāras, kolīdz pamana kādu, tūliņ ievilina, iemāna pie sevis un nokutina. Sensenos laikos, kā stāsta, tās ievilinājušas vienu meiteni arī no mūsu ciemata. Viņa, tā mei-

fene, pārlieku iemīlējusi nāru dziesmas un bieži gājusi naktī uz lielo mežezeru tās klausīties. Bet tur bijis un arī tagadīt ir daudz nāru. Tad nu vienreiz tās paslepus sagaidījušas viņu, saķērušas un nu tikai kutināt. Ja vēl brīsniņu ilgāk, tad būtu pagalam nokuti- nājušas. Taču, par laimi, meitenes smieklus padzirdējis ūdens gars un izniris no ezera, lai paraudzītos, ko tur nāras kutina. Piegājis klāt, paskatījies uz viņu un palicis stāvam kā zemē iemiets, jo meitene bijusi bezgala skaista, nekad viņš vēl nebija redzējis tādu daiļavu. Tad nu viņš patriecis nāras un sacījis: «Nāc, meitenīt, manā ūdens valstībā. Būsi mana pirmā sieva.» Bet viņa klusējusi. Kur gan tas dzirdēts — iziet tautās pie tik ērmīga, briesmīga veča, kāds ir ūdens gars! Un vēl tādai skaistulei! «Nepretojies,» tas lūdzies, «jebšu, ja tu negribēsi, tad tev tūdaļ būs beigas — manas ūdensmeitas nokutinās tevi līdz nāvei.» Ko citu varēja da­rīt nabadzīte — bija ar mieru. Ūdens gars paņēma viņu sev līdzi, parādīja savu valstību, zemūdens pili un neskaitāmus dārgumus. «Visa šī bagātība,» viņš sacījis, «tagad pieder mums abiem.» Skaistule varētu visu mūžu tur dzīvot greznībā un labklājībā, bet nē, tūliņ sākusi skumt un bēdāties. Gan ūdens gars pūlējies pie­glaimoties viņai, nesis visādas dāvanas, cik spēdams manījies uz­jautrināt, taču nekas nelīdzējis. Daiļava bēdājusies vienā gabalā, nedz glāstu no viņas, nedz laipnu vārdu. «Kāpēc tu tāda?» viņš sācis prašņāt. «Kā tev trūkst? Vai tevi kāds ir apvainojis, jeb vai kāda kaite piemetusies?» — «Neviens nav mani apvainojis, un nekādas kaites man nav,» meitene atbildējusi. «Es šeit garlaikojos. Gribu tikt mājās.» Ūdens gars noskaities: «Vai tev mājās labāk nekā pie manis? Tur jāstrādā smags darbs, ne maizes, ne aizdara, turpretī šeit, paskat, kādā krāšņumā tu dzīvo!» — «Tas tiesa,» meitene atbildējusi, «labi ir šeit, ļoti labi, tomēr ne tā kā mājās. Esi tik laipns un palaid mani pie mīļās māmiņas un tēva, pie brā­līšiem un māsiņām, pie manām draudzenēm.» Ilgi ūdens gars ne­atlaida meiteni, cerēja, ka viņa ar laiku pieradīs pie viņa valstī­bas. Taču nē, pagājusi diena pēc dienas, bet meitene arvien vai­rāk bēdājusies, izdilusi vāja. Ūdensvīram kļuvis žēl skaistules, jo bijis gaužām iemīlējis viņu, tālab kādā naktī izvedis meiteni krastā un sacījis: «Nu tad ej, mana drostaliņ, pie mīļās māmiņas un tēva, pie brālīšiem un māsiņām, pie savām draudzenēm. Pa­

dzīvo pie viņiem un atkal atgriezies pie manis. Es gaidīšu.» Kopš tā brīža pagājuši daudz gadu. Skaistule jau sen kļuvusi veca un nomirusi, bet ūdens gars vēl šobaltdien viņu gaida. Arvien vēl cer, ka meitene atgriezīsies. Tikai reizumis viņu pārņem negants satraukums no sāpīgajām ilgām. Tad, lai drīzāk atvilinātu skais­tuli pie sevis, viņš sakuļ ezeru bangās, piegrābj pilnu riekšu ar visādiem saviem dārgumiem un pasviež uz augšu, bet viļņi tos iz­nes krastā. Taču daiļava nenāk tos uzlasīt. Naktī tos uzlasa nāras. Viņas nez kāpēc nepievāc vienīgi ugunīgo dzintaru. Tas tiek ļaudīm. Vai atceries, kādreiz arī mēs ar tevi atradām tur, pie ezera, dažus akmentiņus, pret kuriem no tirgotāja iemainījām vai desmit bultu?»

«Atceros,» Vāvere pamāj ar galvu.

Cik daudz savā ilgajā mūžā pārdzīvojis un pieredzējis vec­tēvs! Taču kādreiz viņš bijis tik spēcīgs un drošsirdīgs! Pat ja gadījies sastapt lāci, arī no tā nebaidījies, stājies tam pretī krūti pret krūti. Bijis Oļega karadraudzē, cīnījies par Cargradu. Tāpēc nebija nekāds brīnums, ka vectēvam nekad netrūka ko stāstīt, bet Vāverem allaž patika klausīties.

Tikai vienu ziemu puisēnam prāts nenesās uz vectēva nostās­tiem — viņš smagi saslima. Gulēja apsegts ar kažoku, klepus viņu smacēja, aukstums saldēja.

Atveda pie viņa pūšļotāju, tas ilgi kaut ko murmināja, nolie­cies pār slimnieku, deva dzert avota ūdeni, kas bija nostādināts uz dažādiem augiem, kūpināja smārdīgus dūmus, no kuriem Vā­vere pusi dienas šķaudīja, pēc tam pūšļotājs apgalvoja, ka Mo­rēna uzsūtījusi viņam ļauno garu: nepieciešams, sacīja, apziest puisēnu no galvas līdz kāju pēdām ar krējumu un likt, lai suns vai kaķis nolaiza, lai tie līdz ar krējumu apēstu arī ļauno garu.

Vēl tagad Vāverem šermuļi skrej pār muguru, atceroties, kā toreiz viņa augumu laizīja suns.

Laikam taču tas bija aprijis ļauno garu, jo pēc tam Vāvere tiešām sāka atspirgt.

Tomēr Morāna acīmredzot bija gaužām apvainojusies, jo arī vēlāk neatkāpās no viņiem; drīz vien aizsauca vectēvu pie sevis. Un ko tikai ļautiņi nedarīja ar viņu: gan apkūpināja, purpinādami: «Vācies prom, slimība, no mājas ar dūmiem, no sētas ar vēju,» —

gan nesa pār degošu ugunskuru un zibeņa pāršķeltu koka stum­bru, lika dzert dieviem ziedotu dzīvnieku asinis — nekas nelī­dzēja …