BORISS KOMARS - VĀVERE

Tiesa gan, romieši apdāvināja un cildināja visus sacīkšu uzva­rētājus. Vislabākos braucējus Cargradā pazina gan pieaugušie, gan bērni. Par viņiem dzejnieki sacerēja odas, rakstīja veselas grāmatas. Arī ķeizari viņus cienīja, reizēm pat ielūdza uz savām dzīrēm.

Vāvere jau sen, kopš tām dienām, kad bija iedalīts ķeizara pils sardzē, piedalījās arī kara spēlēs, vadīdams divjūga kaujas ratus, tomēr viņš vēl ne reizi nebija sūtīts uz lielajām sacīkstēm. Zirgi viņam bija jauni, neiebraukti, bieži niķojās, un, bez šaubām, viņš pats vēl neprata tos vadīt, kā nākas.

Taču ar laiku viss izmainījās. Pieraduši pie sava pavēlnieka, zirgi nomierinājās, kļuva padevīgi. Tāpat Vāvere bija šo to izpra­

tis, iemācījies, kā rīkoties sacīkstēs. Un tā, lūk, pēdējo spēļu laikā viņš aizsteidzās priekšā visiem sāncenšiem, kaujas ratu braucējiem, sagādādams pārsteigumu gan augstmaņiem, gan patriarham. Feo­filakts, uzslavējis Vāveri, apsolīja, ka ļaus viņam piedalīties nāka­majās sacīkstēs hipodromā.

Pēc sena paraduma, pirmie plašajā hipodroma laukumā iz­brauca sarkanie kaujas rati. Pēc tiem — zilie, tad zaļie un baltie. No katras apvienības pa pieciem.

Visapkārt laukumam bija izvietoti pulka garu solu, uz kuriem sēdēja daudzum daudz ļaužu. Blakus hipodromam atradās sprosti ar plēsīgiem zvēriem — lauvām, tīģeriem un vilkiem.

«Kāpēc tie šeit novietoti?» Vāvere domāja. «Vai tiešām tāpēc, lai ar rēcieniem un rūkšanu baidītu zirgus? Bet varbūt ļaužu iz­priecai? Laikam gan izpriecai.»

Senāk gar laukuma malām, kā stāsta, bijis plats un dziļš grā­vis, pilns ar ūdeni, kurā peldējuši ērmīgi briesmoņi — milzīgas, par cilvēkiem lielākas ķirzakas gariem zobiem, upju zirgi un cū­kām līdzīgas zivis. Tagad tur šādu briesmoņu vairs nebija, vie­nīgi stāvēja sprosti ar zvēriem.

Arī ķeizars ar savu ģimoni gandrīz katru reizi noskatījās sacīk­stes. Viņam hipodromā bija ierīkota ērta loža uz divdesmit čet­riem akmens stabiem, no tās slepena eja veda uz Lielo pili. Abpus ložas stāvēja grezni tērpti ķeizara kalpi un apsardzes gvardi.

Līdzko ložā ieradās ķeizars Romāns purpura mantijā (viņam vienīgajam visā valstī bija tiesības valkāt tādu tērpu), sacīkšu vadītājs deva zīmi braucējiem un sacensības sākās. Viņi uzšāva ar pātagām zirgiem, un kaujas rati gandrīz vienlaikus traucās uz priekšu.

Hipodromā tūdaļ sacēlās negants troksnis. Skatītāji pietrūkās no soliem, māja ar rokām un auroja, uzmundrinādami savus brau­cējus un zobodamies par viņu sāncenšiem.

Šajā dienā Vāvere sagādāja vēl lielāku pārsteigumu galma ļaudīm un patriarham. Un ne tikai viņiem vien. No sacīkšu sākuma līdz pašām beigām viņš bija braucēju priekšgalā.

Tiesa kas tiesa, visbīstamākajā vietā, pagriezienā, kur abpus brauktuves bija iedzīti zemē mieti, norādīdami vietu, kur rati jā­pagriež atpakaļ, Vāvere gandrīz apgāzās. Taču, par laimi, viss

noritēja gludi. Braucējs cik spēdams noliecās sāņus, spiezdams lejup kaujas ratu saslējušos malu, tādējādi izlīdzinādams to gaitu.

Kā uzvarētājam Vāverem lika nesteidzīgi braukt pa skrejceļu visapkārt laukumam, lai viņu, brašo puisi, varētu labi apskatīt sa­nākušie ļaudis un ķeizars ar savu ģimeni.

— Vivat! Vivat! Slava! Slava! — sajūsminātie pilsētnieki sauca, kamēr viņš brauca apkārt hipodromam.

Nepaguva Vāvere ne zirgus ievest stallī, kad atskrēja vecais varjags. Tik jautrs un priecīgs, it kā nevis Vāvere, befl viņš pats būtu uzvarējis. Uzsita ar plaukstu brašajam puisim pa muguru un ņēmās slavēt.

— Malacis! Malacis! Es tūdaļ noskārtu, ka tu uzticīgi kalposi viņa gaišībai, paša dieva izredzētajam vasilevam. Tāpēc jau es ieteicu tevi pieņemt karadraudzē … Diženais patriarhs Feofilakts ar tevi ir ļoti apmierināts. Viņš lika pēc sacīkstēm aizvest tevi pie viņa. Novieto zirgus un pārģērbies!

Pēc tikšanās ar patriarhu večuks aiz prieka staroja. Un kā tad ne! Turpmāk viņa aizbildināmais brauks ar paša valdnieka zir­giem, — ar tik lielu labvēlību ķeizars un viņa dēls apveltīja Vā­veri par uzvaru šīsdienas sacīkstēs.

— Redzi nu, redzi nu, — vecais izsaucās aiz uzbudinājuma drebošā balsī, kad viņi gāja prom no patriarha, — vai es tev nesacīju, ka nav nekur rodama lielāka laime kā romiešu zemē! Šeit tu saņemsi gan sirsnību, gan nedzirdētu labvēlību. Vai nav tiesa?

— Tiesa gan, — Vāvere noburkšķēja.

Vecis aši paskatījās uz viņu un viltīgi pasmaidīja.

— Proties godu, brašo zēn, tad varbūt tiksi dažam priekšā ne vien zirgu sacīkstēs, bet arī ķeizara dienestā. Tikai pielūko, — vecais padraudēja ar kaulainu pirkstu, — tad neaizmirsti to, kas paliks tev iepakaļ, kas darījis tev tik daudz laba! Saki: vai ne­aizmirsīsi?

— Labdarus nemēdz aizmirst.

— Kā tad, kā tad. Es zinu: tu mūžam atcerēsies mani …

Pirms Vāvere nokļuva sardzes nodaļā, gvardes karavīri iz­skaidroja viņam, kāda tur ir kārtība, kādā veidā jāapsargā ķei­zars. Viņi lika Vāverem to visu atkārtot un veikt dažādus uzde­vumus, iztēlojoties sevi par sardzes locekli.

«Ak, nebūs viegls, kā rādās, šis jaunais dienests,» Vāvere no­domāja. «Ja būtu zinājis, ka tā notiks, es tik ļoti necenstos hipo­dromā …»

Katru dienu Vāvere gāja uz patriarha staļļiem.

Valdniekam bija daudz zirgu, bet vēl vairāk apkopēju pie tiem. Dažs sukāja rumakiem spalvu, dažs baroja tos, cits vadāja pa pagalmu, piesietus garos grožos — mācīja skriet. Arī Feofi­lakts ilgiem lāgiem rosījās tur. Viņu pazina visi zirgi, jo viņš ar­vien tos cienāja ar garšīgiem zemesriekstiem un saldām rozīnēm. Līdzko ierauga — zviedz un raujas pretī kā negudri.

Pret Vāveri Feofilakts izturējās laipni. Kā ar sev līdzīgu viņš ar jauno puisi gāja staļļos, rādīja, kurš zirgs jāiebrauc, pie tam lūdza, nevis pavēlēja būt pret kumeļu saudzīgam.

Kamēr Vāvere aprada un iegaumēja apsardzes noteikumus un likumus, pagāja pāris nedēļu. Pēc tam viņu apģērba tāpat kā pārējos gvardus, iedeva apaļu, smagu vairogu, garu pīķi un aiz­veda kopā ar pieciem desmitiem ķeizara sargiem uz lielo pili.

Viņus bez iebildumiem ielaida pa visiem vārtiem un durvīm līdz pašai troņa zālei. Tur Vāveri un trīs sargus atstāja pie ieejas — pa diviem katrā pusē. Pārējos nostādīja gar sienām.

Zāle bija milzīga. Tik daudz sardzes vīru bija sanācis, bet tā palika tikpat kā tukša. No augstajiem griestiem gluži kā irbenāju ķekari nokarājās lustras. Tajās dega sveces — resnas un garas kā vāles.

Gar sienām divās ailēs akmens kolonnas. Grīda arī izlikta no akmeņiem. Gluda kā rāms ūdens. Pavisam līdzīga tam, jo — tāpat kā ūdens — visu atspoguļo sevī: lustras, kolonnas, durvis un cil­vēkus.

Zāles galā uz paaugstinājuma spīd un laistās ar dārgakme­ņiem, zelta un sudraba izšuvumiem rotāts ķeizara tronis. Blakus — apzeltīts koks, kura zaros sēž bezgala daudz putnu, izkaldinātu no bronzas. Pie troņa pamatnes guļ divi vareni lauvas, arī apzel­tīti.

Pēkšņi ieradās ķeizars savu padomnieku pavadībā.

Šoreiz viņš bija ģērbies ārkārtīgi grezni. Viņa tērps — zils linu šķiedru krekls, tumši violets apmetnis, sarkana cepurīte — kronis, zābaki purpura krāsā, — viss koši spīdēja un laistījās. No kroņa pāri vaigiem sniedzās plati varavīkšņaini piekari, no kakla uz krūtīm krita gara zalgojošu dārgakmeņu virtene, bet rokās viņš turēja zelta lodi, virs kuras mirdzēja krusts.