BORISS KOMARS - VĀVERE

Vāverem laimējas izvairīties no šīm cilpām, bet Jana iekrīt. Tad viņš, atcerējies, kā agrāk bija izglābis Putjatu, piesteidzas pie Janas ar cirvi, kas nezin kā pagadījies viņa rokā, un pārcērt cilpu tāpat kā toreiz.

Jana skrien uz Dņepru, kur jābūt krievu kuģiem, sauc sev līdzi arī Vāveri, bet viņš vēl cīnās ar uzbrucējiem, aizkavē viņus, lai meitenei sagādātu iespēju tālāk aizmukt…

Līdzko viņa nozūd aiz piekrastes kraujas, tūdaļ no turienes, no Dņepras, atskan trauksmains raga pūtiens …

Te viņa sapnis pārtrūkst. Vāvere atver acis un dzird — skaļi dimd kara taure, modinādama ķeizara sardzes vTrus.

Gluži vai apmāts, Vāvere pat neapjēdz, kā pats ģērbjas, kā zirgu apkopj un apseglo, kā kopā ar pārējiem karavīriem dodas ceļā, — visu laiku viņam acu priekšā stāv Jana un aicina sev līdzi.

Ak, ne velti meitene sapnī ieradusies pie viņa. Varbūt ar sirdi sajutusi, ka viņam ir grūti, un atsteigusies glābt no posta …

Vai varbūt pati Krievija sauc viņu, Vāveri, pie sevis, liek vi­ņam bēgt? Bet kur ir tās takas, tie ceļi, kas ved uz mājām?

Kaut negaisa mākonis, kas redzams pie apvāršņa, uznāktu ātrāk, ar savām šaltīm atsvaidzinātu apdullušo galvu, modinātu tajā kādu glābšanās domu!

Taču laikam nolādēta ir šī nodevīgā zeme, ja pat lietus māko­nis vairās no tās, — jau trešo dienu tas zilgans vīd pamalē, ne­kustēdamies ne no vietas.

Ap pusdienas laiku Vāvere saskata — tie nav mākoņi, bet augsti kalni tālumā. Vai tie nav tie paši kalni, par kuriem stāstīja Siņka? Nu jā, vecais varjags taču sacīja, ka ķeizars sastapsies ar pečeņegiem pie Bulgārijas robežas. Aiz kalniem droši vien sākas bulgāru zeme. Ek, kaut varētu tikt tiem pāri! …

Sirds spēcīgi sitas krūtīs, smaga elpa vai pušu plēš dzelzs bruņas ap tām, kļūst bail, ka tikai sejā nebūtu nolasāmas domas.

Gājiens sasniedza kādu piekalnes ciematu. Ķeizars ar saviem padomniekiem un kalpiem iegāja augstā, baltā namā, bet viņa sardzes gvardi aizjāja uz upi. Izklīda pa kokiem apaugušo krastu, nosedloja zirgus, tad, padzirdījuši un nomazgājuši tos, paši pel­dējās pēc sirds patikas.

Vāvere savu zirgu aizveda tālāk no pārējiem. Nomazgāja to, pats izpeldējās, apģērba tikai kreklu un īsas bikšeles, pie jostas piekāra šķēpu. Apsēdās un laiku pa laikam pazagšus pameta aci uz biedriem.

Beidzot, sagaidījis izdevīgu mirkli, viņš iešmauca krūmos, kas bija sazēluši līdz pašam ūdenim. Sameklēja akmeni, klusēdams mazliet pasēdēja, tad iesvieda to upē un iekliedzās pārvērstā balsī, lai viņu glābj. Vēl … un vēlreiz …

Kad sardzes vīri sāka skriet uz kliedziena pusi, Vāvere aizlīda no krūmiem uz mežu, pietrūkās kājās un joza prom, kurp acis rāda.

«Lai viņi domā, ka esmu noslīcis,» satraukumā puisis prātoja. «Atskries, krastā ieraudzīs ķiveri un bruņas. Varbūt arī ūdenī apļi no iemestā akmens vēl nebūs izzuduši. Gvardi ilgi meklēs un van­dīsies pa upi. Tikmēr es pagūšu tālu aizmukt. Zirgs neko nepa­stāstīs, tas neprot runāt…»

Vāvere skrēja un skrēja, elpu neatvilkdams, kamēr pienāca tumša nakts.

Te tieši pagadījās zem izgāztiem, apsūnojušiem kokiem bedre ar sausām pērngada lapām. Bēglis ierakās tajās kā ezis, šķēpa spalu riekšā sažņaudzis. Tā viņš nogulēja visu nakti, neizlaizdams to.

Līdzko sagaidīja rītausmu, Vāvere uzkāpa augstā priedē, pa­vēroja, kurā pusē zilgmojas kalni, un devās tālāk.

Viņš iet zaglīgiem soļiem, ausīdamies starp klusiem kokiem, laužas caur bieziem brikšņiem. Katra čaboņa zem kājām viņam šķiet vajātāju kliedzieni. Ja biezoknī nobrīkšķina zarus kāds iz­traucēts zvērs, puisis sastingst uz vietas. Taču zvērs viņam nelie­kas bīstams, — no ļauniem cilvēkiem viņš baidās vairāk nekā no zvēriem. Ja gadītos sastapties ar ienaidnieku, ar labu viņi nešķir­tos.

Tādā kārtā bēglis ir aizmanījies līdz kalnam. Tas stāvus slejas gaisā, ar robaino smaili grauž padebešus — vienīgi putns varētu uzlidot tik augstu.

Tad, lūk, ar ko grieķu zeme ir norobežojusies no kaimiņiem.

Tikai šis augstais kalns nenobaidīs Vāveri, viņš neparko neat­griezīsies pretīgajā nebrīvē! Tad labāk viņš aizies bojā šeit, nosi­tīsies uz akmeņiem …

Iet bēglis gar kalna pakāji un vērīgi lūkojas, vai nav kāda taciņa.

Pēkšņi redz — melnojas apdzēsta ugunskura pēdas, bet to tuvumā strautiņš gāžas no šauras graviņas. 5ī graviņa ērkšķainu krūmu aizēnota. Kaut arī pārlieku stāva, tomēr pa to iespējams rāpties augšup.

Lien Vāvere uz kalna virsotni. Dažviet atsperas pret akmeni, citur pieķeras pie krūma, pievelkas tam klāt. Jau rokas pagalam sadurstītas. Taču tas viņu neaizkavē, viņš traušas tikai kalnup.

Te arī graviņa beidzas, strautiņš nozūd zem akmens. Augstāk slejas dzeltenīgs smilšu nobirums, līdzko tam pieskaras — drūp (nost.

Padzēries auksto ūdeni no strautiņa, Vāvere turpina rāpties pa nobirumu. Divi soļi uzlien uz augšu, vienu soli noslīd lejup. Viņš, pavisam aizkusis, mirkst vienos sviedros. Brītiņu paguļ nekustīgi kā mironis, atpūšas, tad atkal ar rokām un kājām raušas uz priekšu pa irdajām smiltīm.

Pārrāpies pāri nobirumam, Vāvere atskatās un paliek kā ar verdošu ūdeni apliets: necik tālu kalna nogāzē kūp dūmu strūklas, cilvēki rosās ap ugunskuriem, bet viņš tiem redzams kā uz delnas.

Ieraudzījuši Vāveri, šie cilvēki māj viņam ar rokām, kaut ko kliedz, bet daži skrien uz graviņu.

Kā vajāts zvērs Vāvere steidzas rāpties pa stāvo klinti, ar pirkstiem un zodu iekampjas akmenī, ķeras pie vissīkākā zāles stiebra. •

Paskatās atpakaļ: drausmīgs bezdibenis, pat galva sāk reibt. Ja tu, nelaimīgais, nokristu šai bezdibenī, tad vairs ne kauliņus nesalasītu.

Taču kalna virsotne jau pavisam tuvu, ne tālāk par izšautas bultas skrējienu. Vēl tikai mazlietiņ, un neviens vairs bēgli neda­būtu ciet.

Tomēr laikam viņš nespēs uzrāpties tajā. Visu ķermeni pārņē­mis tāds gurdums, ka nedz roku, nedz kāju pakustināt, galva ap­dullusi, acīm priekšā sabiezē migla. Atkal Vāverem parādās tāds kā sapnis. Viņš skatās uz kalngalu, bet tur ir Jana, tēvs un māte, arī Putjata. Viņi stāv kā dzīvi un sauc pie sevis.

Vāvere vai sastinga uz vietas, karstas, rūgtas asaras sāka ritēt viņam no acīm. Vai tiešām šeit vajadzēs aiziet bojā, neredzēju­šam savu tēviju un tuviniekus, nepabrīdinājušam krievu ļaudis no draudošajām briesmām? Vai tiešām pat visvarenais Pērkons, lab­sirdīgais Veless un jaukā, maigā Lada nepalīdzēs viņam? Vai varbūt dievi pavisam novērsuši no viņa savu laipno vaigu?

Vāvere sasparojās, ievilka pilnu krūti gaisa un gluži kā kaķis, kam trakās dusmās pakaļ dzenas suns, uzrāpās kalna virsotnē. Pats neatģida, kā tur nokļuvis.

Bezspēcīgi apsēdās un kādu brīdi nevarēja saprast, kur viņš atrodas — debesīs vai uz zemes. Saule viņu laipni apmirdz, viegls vējiņš glāsta vaigus, plivina matu cekulu. Lejā visnotaļ zaļo meži, zilgmojas tāle. Vāvere pat nespēj ticēt, ka viņš jau ir brī­vībā.

Paskatījās uz sevi — viss noplūdis vienās asinīs. Pirkstiem nag» atlūzuši, no krekla un biksēm atlikušas tikai skrandas. Rokas, kājas un mugura kā sadauzītas. Cik labprāt viņš tagad atkristu uz saules sasildīta akmens un gulētu ilgi, ilgi…

Taču viņam ašāk jābēg prom no šejienes, citādi vēl vajātāji arī uztrausīsies kalna virsotnē.

Otrajā pusē, Bulgārijas daļā, kalns vairs nebija tik kraujš. To­mēr, kamēr Vāvere nokļuva lejā, viņš gar* krita, gan vēlās, gara šļūca uz vēdera.