BORISS KOMARS - VĀVERE

Vectēva miesas sadedzināja uz sārta, lai šķīstītu no visa ļauna. Savāca pelnus podā un apraka birztalā pirms saulrieta, lai ne­laiķa dvēsele neaizmaldītos nakts tumsā.

Tagad vectēvs jau dzīvo zaļajā līcī, kur puķes nemūžam ne­novīst un putni dzied vienā dziedāšanā.

Mājās viņš ierodas tikai vienreiz gadā, kad ļaudis piemin mi­rušos. Un tad arī viņš nav redzams. Māte tajā dienā allaž no rīta izkurināja pirti, pakarināja tur uz vadža tīru dvieli, nolika visādus ēdienus. Pēc tam atvēra durvis un lūdza visus senčus mazgāties un cienāties.

Vāverem ārkārtīgi gribējās redzēt vectēvu, bet nedz māte, nedz tēvs negāja skatīties, un puisēnu nelaida tur ne tuvumā. Tikai nākamajā dienā viņi iegāja pirtī un meklēja pelnos pēdas, ko tur ieminuši senči. Māte ikreiz tās uzgāja un rādīja puisēnam, taču tās nemaz nebija līdzīgas cilvēku pēdām. Reiz Vāvere pa­manīja suni ietekām pirtī. Vēlāk māte rādīja tā pēdas un sacīja, ka tās esot vectēva …

… Kā gan tagad tēvs un māte tur dzīvo bez viņa, Vāveres? Varbūt badā nenomirs, jo kaimiņi viņiem palīdzēs, bet, ja šoziem tjūns nedabūs nodevas, no verdzības jūga viņiem neizbēgt.

Kudeļa, kas zin, jau sen ir atgriezies Kijevā. Un Putjata arī, jo viņam droši vien laimējies izglābties — nebija taču kritis gūstā. Bet varbūt aizgājis bojā?

Kad Jana uzzinās, ka tirgotājs pārradies mājās, viņa tūdaļ aiz­skries pie tā. Cerēs tur ieraudzīt viņu, Vāveri, un neieraudzīs …

Kaut vismaz tas izrīkotājs, kas darbojas pie Donas upes, pa­dotu ziņu uz Kijevu, ka viņš ir sveiks un vesels, tikai nelaimes piemeklēts. Tad varbūt Jana arī gaidītu. Pretējā gadījumā viņa pa- bēdāsies, pabēdāsies un aizmirsīs …

Līdzko Vāvere paliek viens, tūdaļ viņam uzmācas smeldzīgas skumjas, visādas domas nāk un iet cita pēc citas, un nav tām nedz gala, nedz malas.

Citkārt pēkšņi viņam uzvēdījas dzimtās mājas siltums, nāsīs iesitas rudzu maizes smarža. Vai arī viņš sadzird meža šalkas.

Turklāt tik skaidri un precīzi, ka šajās šalkās var atšķirt gan ozolu vareno dūkoņu, gan liepu maigo sanu, gan bezgala jaukos kalna k|avu švīkstus un liegos ošu zumzus.

Un tomēr varjagam taisnība: Vāverem arī posta daudz nācies pieredzēt mājās. Bija vasaras, kad nedz druvas devušas ražu, nedz meži medījumus. Tad cilvēki ēda bērzu gremzdotās mizas un dažādu zāli, lai kaut kā izdzīvotu. Un kur tad vēl slimības, ko ciematam uzsūtīja ļaunie gari… Vai maz iespējams salīdzināt Vāveres pašreizējo dzīvi ar agrāko? Tagad dienesta pienākumi ir viegli, ēdiens sātīgs, guļvieta tīra un apģērbs glīts. Tikai nezin kāpēc tā iznāk, ka visi šie labumi svešumā viņam ir tikpat netī­kami, cik netīkama bija greznības pilnā dzīve zemūdens valstībā tai skaistajai meitenei, par kuru stāstīja vectēvs.

Vāvere gan skumst un bēdājas, tomēr degunu nenokar. Die­nestu pilda, kā pienākas. Kaut arī zina: cerēt, ka šādā veidā viņš varētu izpelnīties brīvību, ir tas pats, kas cerēt, ka pūcei aste uz­ziedēs.

Nē, Vāverem ir cits nodoms. Viņš grib iegūt ķeizara ierēdņu un karavīru uzticību, lai tie nebaidītos viņu izlaist aiz cietokšņa mūriem. Puisis ir pārliecināts, ka reiz viņš satiks krievu tirgotājus vai vismaz paziņos viņiem par sevi. Tad, cerams, tirgotāji viņu ne­atstās šeit. Bet varbūt viņam pašam izdosies aizmukt. Arī vienu otru naudas ripiņu viņš ir paslēpis no dienesta biedriem, iešūdams jostā, — gan noderēs.

Pienāca kaut kādi svētki.

Plašā zāļainā laukumā, ko grieķi sauca par hipodromu, tika sa­rīkotas dažādas karaspēles. Meta šķēpus mērķī, cīkstējās, sacen­tās augstlēkšanā, skriešanā, jāšanā. Ļaudis ar gavilēm sagaidīja uzvarētājus, apmētāja ziediem un apdāvināja viņus.

Vāvere arī piedalījās šajās karaspēlēs. Lai gan skriešanā dažs viņu apsteidza un dažs arī augstlēkšanā pārspēja, toties cīkstēša­nās mākā neviens nebija pārāks par viņu un arī šķēpu neviens ne- aizmeta tālāk. Kad Vāvere meta šķēpu pret biezu dēli, uz kura bija uzzīmēta ripa, tas pašā ripas vidū izurbās cauri.

Sacensību rīkotāji lika viņam vēlreiz mēģināt. Un atkal viņš trāpīja tajā pašā vietā.

Visi aiz sajūsmas auroja kā negudri.

Pēc šīs veiksmes augstmaņi jo vairāk uzticējās Vāverem. Pa­gāja kāds laiciņš, un viņu sūtīja apsargāt ķeizara mītni.

Tad, lūk, Vāvere nonāca gandrīz īstā pasakā.

Šīs pilis bija dižas un augstas. Ja gribēja saskatīt jumtu, vaja­dzēja galvu atgāzt un ķiveri pieturēt, lai nenokrīt. Logu daudz, un tiem visiem nezin kāpēc priekšā dzelzs stieņi. Droši vien tāpēc, lai neviens neielīstu pa logiem iekšā. Sienas apgleznotas ar ro­miešu dieviem un svētajiem. Tur bija gan bārdaini vīrieši, gan sē­rīgas sievietes ar mazuļiem uz rokām, gan tukli bērneļi ar putnu spārniem. Katram ap galvu mirdz aplis kā zeltaina saule. Pagalmā starp ēkām plati celiņi izklāti daudzkrāsainiem akmeņiem — gluži kā ar paklājiem, — pat bail soli spert uz tiem; zeļ puķes un ne­parasti koki, strūklakas no zvēru rīklēm šļāc varenas ūdens šaltis vai līdz mākoņiem.

Tur Vāvere pirmo reizi redzēja arī pašu romiešu valdnieku — ķeizaru Romānu [14] .

Gadījās, ka tobrīd brašais puisis stāvēja sardzē pie pils, kurā dzīvoja ķeizars. Vecākie komandieri atveda gvardus 1 , nostādīja viņus divās rindās iepretī galvenajai ieejai. Saskrēja arī ķeizara kalpi, un atklimta vecais varjags.

Drīz vien atvērās sudrabkaltās durvis. Gvardi tūdaļ izslējās un sastinga kā koka dievi. Tāpat augstmaņi un karakalpi palika ne­kustīgi stāvam kā stabi.

Vāvere saprata: gaida ķeizaru.

Puisis domāja, ka ieraudzīs pašu Pērkondievu, bet iznāca ne­izskatīgs vīrelis garā purpura apmetnī. Galvā apaļa zeltīta ce­purīte, kājās ziediem un krustiem izšūdinātas kurpes.

Sardzes karavīri stāvēja kā sastinguši, bet visi augstmaņi un līdz ar viņiem vecais varjags nometās ceļos. Neviens nebilda ne pušplēsta vārda, vienīgi bija dzirdami ķeizara apmetņa čauksti un apavu zoļu švīksti uz akmens klona.

Vārgs un drūms, nepaskatīdamies ne uz vienu, ķeizars iegāja dārzā. Pēc tam viņam sekoja arī miesassargi.

Vāvere savām acīm nespēja ticēt — kāpēc valdniekam, kas dzīvo tādā slavā un cieņā, jābūt tik īgnam?…

Romiešiem gaužām patika izklaidēties ar dažādām spēlēm, bet jo sevišķi viņus aizrāva sacīkstes braukšanā ar viegliem kaujas ratiem, kuras bieži notika hipodromā, netālu no Lielās pils.

Cargradā bija kādas četras bagāto pilsētnieku apvienības, kas deva sacīkstēm zirgus un braucējus. Tām visām bija savi staļļi, savi ietekmīgi aizstāvji un savi piekritēji, tāpat arī savi īpaši no­saukumi. Apvienībām nosaukumus deva saskaņā ar viņu kaujas ratu krāsu. Ja rati bija zili, tad — zilā apvienība, ja zaļi — tad zaļā, ja balti — baltā.

Sardzes karavīri, kuri pastāvīgi piedalījās sacīkstēs, vienmēr brauca krāsainos ratos. Viņu aizstāvis un priekšnieks bija ķeizara dēls Feofilakts, kuru sešpadsmit gadu vecumā Romāns iecēla par pat­riarhu, padarīdams dēlu par otro valdnieku pēc sevis visā Grieķija. Taču Feofilakts vairāk interesējās par zirgiem un sacīkstēm nekā par garīdzniecības un baznīcu jautājumiem. Katrām sacīkstēm zir­gus un braucējus izvēlējās pats patriarhs. Un, ja kāds no karavī­riem attaisnoja viņa cerības, sacīkstēs gūdams uzvaru, tad Feofi­lakts priecājās kā bērns un bagātīgi viņu apdāvināja.