BORISS KOMARS - VĀVERE

Tāpat kā viņā pusē, kalna pakājē auga biezs, brikšņains mū­žamežs. Daudz resnu koku bija nolauzti, izgāzti no zemes. Tie gulēja cits uz cita, pussatrupējuši, zaļām sūnām apauguši; stieg­rainās saknes kā tādi nezvēri spurojās pie dziļām bedrēm. Vis­apkārt valdīja klusums, tikai augšā lapotne šalkoja, it kā lietus, lāses to kapātu. Pat putni nedziedāja.

Vāvere spraucās uz priekšu pa šī meža zaļgano pakrēslu — bez takām, bez ceļa. Sausie sprunguļi dūrās viņam kājās, bei" zaļoksnie, stingrie zari sāpīgi cirtās sejā, asā zāle tikpat kā ar nažiem graizīja miesu.

Tad koki kļuva arvien retāki, un mazliet vēlāk Vāvere iznāca nelielā klajumā. Tur viņš uzgāja vēsu avotu. Pieplacis pie tā ar lūpām, atveldzēja slāpes. Odens viņam šķita saldāks par medu.

Apmazgājis brūces, bēglis atgūlās piesaulē un sildījās. Sāpīgi sažņaudzās vēders. Puisis ar šķēpu noskrubināja no koka gremz- daino mizu un nedaudz remdēja badu.

Tad viņš gulēja un domāja, ko darīt tālāk, kādā izskatā ļau­dīm rādīties. Cilvēki taču pārbīsies, noturēdami viņu par jukušu. Rau, ņiprs putniņš, kas tam, spārnainītim, būtu ko baidīties, bet

nē, arī tas no krūma paskatījās uz viņu spožām actiņām un aiz­spurdza biezoknī.

Brīdi Vāvere atpūtās, saulē apžuva brūces. Novilcis sadriskāto apģērbu, viņš mēģināja to kaut kā saglābt. Saspraudīja skrandas kopā ar ērkšķu dzeloņiem, uzvilka mugurā — tās atkal izjuka. Kaut kā piesedzis savu kailumu, viņš gāja tālāk pa taciņu, ko zvēri bija iemīdījuši uz avotu.

Mežs kļuva arvien skrajāks un skrajāks. Pamazām izzuda arī taciņa.

Pēdīgi mežs beidzās, priekšā zaļoja plašs pļavu ieloks. Vā­vere paskatījās no krūmiem un redz, ka šai ielokā ganās avju bars. Pa gabaliņu no tā, uz nūjas atspiedies, stāv vecs gans melnā, ar vilnu uz āru izvērstā kažokā, bet viņam uz pleca sēž piekūns, pie kājām glaužas suņi.

«Veci cilvēki ir labsirdīgi,» Vāvere nodomāja. «Nedarīs pāri.»

Tiklīdz viņš izlīda no krūmiem, suņi metās viņam virsū.

Gans, pamanījis Vāveri, apsauca suņus un devās pretī puisim.

— Kas tu tāds? Kāpēc te vazājies? — viņš bargi noprasīja.

— Es esmu gans, meklēju sava saimnieka aitas, — Vāvere no­murmināja pirmo, kas iešāvās prātā.

— Saki patiesībul — Vecis draudīgi pacēla nūju: tā vierv skaties, tūlīt ņems un sados pa ādu. — Es šeit pazīstu visus ga­nus. Saki taisnību!

— Apžēlojies, tēvs, nenodod mani varas vīriem! … Es ne­esmu ļaundaris, bet gūsteknis, es izbēgu no romiešu verdzības jūga …

— Kā tu nokļuvi šeit? — gans taujāja, vēl arvien nenolaizdams nūju.

— Pāri tam kalnam. — Vāvere parādīja ar roku, un viņa ap­ģērba kankari pašķīrās. — Bēgu uz mājām, uz Krievzemi…

Vecis ieraudzīja jaunā puiša saskrambāto, asiņaino augumu, un viņam pat nūja izkrita no rokām.

— Tev taču nav nevienas veselas vietiņas! … Kā gan tu tiki klintājam pāri? Tik augstu ne katrs putns spēj pārlidot… Nebai­dies, es nevienam tevi nenodošu. Nāc man līdzi.

Gans viņu aizveda krūmājos uz būdu. Iedeva garu linu kreklu, nogrieza siera gabalu, ielēja avju pienu.

Vāvere ēda un vienlaikus stāstīja par savām smagajām likstām.

Vecis klausījās, rokām pa kažoka stērbelēm sizdams.

— Ko tikai ļaudis nenodara šajā baltajā pasaulē! Sliktāki nekā plēsīgie zvēri . . .

Pēc tam vecais vīrs izvārīja no visādām zālītēm un saknītēm kaut kādu viru, iezieda ar to puiša brūces un pārsēja, tad nolika viņu gulēt būdā.

Nākamo dienu un visu nakti Vāvere gulēja kā nosists. Nema­nīja, ka gans, apkopis avju baru, apgūlās viņam blakus un ap­sedza ar kažoku, nemanīja viņu arī pieceļamies no rīta. Uzmodies puisis pat lāgā neapjēdza uzreiz, kur viņš atrodas. Tikai ieraudzī­jis sev uzklāto pinkaino, melno kažoku, viņš pasmaidīja, aizrāpās līdz būdas cieši aizvērtajām klūdziņu durtiņām. Palūrēja ārā.

Debesis apmākušās, pāri galvai peld pelēki mākoņi, pūš auksts vējš.

Netālu ganās avju bars, bet vecis ar piekūnu uz pleca nopūlas gar lielu, pelēku suni. Atver tam rīkli, bāž tur gaļu iekšā, bet suns stāv viņam pretim, ķepas izplētis, un nekustas. Paskatījies uzmanīgāk, Vāvere redz, ka gans baro vilku.

«Vai tiešām tas ir pieradināts?» viņš brīnās.

Bet vecis paiet nostāk, noņem uzmaviņu piekūnam no knābja.

— Aidā! Aidā! — viņš uzsauc putnam.

Tas uzlido augstu gaisā un tad kā akmens krīt zvēram virsū. Ieķeras ar nagiem tam pakausī un sāk knābāt acis. Arī tagad vilks nekustas ne no vietas.

«Kā tad tā?» Vāvere pagalam apjuka. «Kāda burvība, vai?»

Paķēris kažoku, viņš izlīda no būdas un devās pie gana.

— Jau pamodies? — Vecis pamanīja viņu. — Kā labi gulēji?

— Ļoti labi, — puisis pateicīgi atbildēja, — tikai vēl arvien it kā sapņoju.

Piegājis klāt, paskatījās vērīgāk: tas taču nemaz nebija vilks, tikai tā izbāzenis. Bet piekūns knābāja gaļu no caurumiņiem, kur senāk zvēram bijušas acis.

— Kāpēc tā? — Vāvere jautāja, atdodams kažoku.

— Apmācu savu palīgu uzbrukt vilkiem. Kad būs pieradis beigtam izknābt acis, tad nežēlos arī dzīvu. Bet kur dēsies akls vilks? Protams, pats sev galvu sadauzīs pret koku.

Sāka līt lietus. Vecis padzina nostāk no meža avju ganām­pulku, ielīda ar Vāveri būdā, izvilka no tarbas plāceni, siera rituli un žāvētas jērgaļas gabaliņus.

Pārlauzis plāceni, viņš pusi no tā sniedza Vāverem un pasmī­nēdams jautāja:

— Ķeizara ēdiens droši vien bija labāks nekā mūsējais, ganu cienasts?

— Man viņu ēdiens spriedās rīklē. — Vāvere nopūtās.

— Visgaršīgākais ir tēva mājā gatavotais.

— Tu saki taisnību. — Vecis apmierināts pamāja ar galvu.

— Paša rupjmaize ir gardāka nekā sveši pīrāgi. Ņemsim kaut vai zvēru vai putnu … Reiz man gadījās noķert meža sivēnu. Es to baroju un kopu — ko vēl vairāk varētu vēlēties? Taču nē, tiklīdz izlaidu ārā, tūdaļ aizdieba uz savu mežu. Un kas tikai viņam tur nedraud — gan bads, gan plēsīgie zvēri, tomēr nekad tas neat­griezīsies nebrīvē.

— Ko nu runāt par zvēru! .. 4 Redzi, kā es pats reizēm do­māju: nu, ja jau man uzbrukusi tāda nediena, samierināšos, aiz­mirsīšu savas mājas, tēvu un māti. Dzīvošu, kā svešinieki man liks. Un tomēr nespēju … Tikmēr vēl nekas, kamēr tu, cilvēk, stāvi sardzē vai esi kopā ar biedriem. Bet, kad pienāk nakts, tevi pārņem tik smeldzīgas skumjas, ka gribas raudāt un vaimanāt. Vienalga, ja arī man neviena tuvinieka nebūtu Krievzemē, es to­mēr bēgtu uz turieni. Grieķijā putni man nedziedāja, puķes ne­ziedēja, zvaigznes nemirdzēja .. . Kāpēc gan sava zeme ir vismī­ļākā?

— A-ha-ha! — bulgārs iesmējās. — Mēdz taču sacīt: pēc dzimtenes pat kauli smeldz … Izej un paskaties, kur ir aitas, tad es tev pastāstīšu kādu senu teiksmu, kura varbūt bijusi patiess notikums.

Vāvere paraudzījās ārā no būdas.

Aitas, saspiedušās barā, stāvēja zem kupla ozola. Tām blakus dirnēja lietū samirkušie suņi.

— Tad nu klausies manu stāstāmo, — gans palēnām sāka.

— Sensenos laikos kādam kņazam bija divi dēli. Kad kņazs kļuva vecs, viņš nodeva savu varu nevis vecākajam dēlam, kā allaž bija parasts, bet gan jaunākajam. Ļaudis apgalvo, ka viņš nemīlējis vecāko dēlu, tāpēc tā izdarījis.

Tas ļoti apvainoja vecāko kņaza atvasi, un tas, nolādējis savu dzimtu un zemi, aizbēga pie tēva ienaidnieka, kaimiņu kņaza, nozvērējies nekad vairs neatgriezties mājās.