BORISS KOMARS - VĀVERE

Visvairāk zvejnieki baidījās no stāvā, klinšainā krasta, pret kuru laiva sašķīstu gabalu gabalos, ja uztriektos tam virsū.

Cauru nakti viņi cīnījās ar satrakoto jūru. Tikai rīta pusē no­plaka niknie viļņi, pierima vējš.

Kuģi no jauna izkārtojās ierindā un devās tālāk.

Četras dienas viņi brauca pa jūru, un visu laiku Vāvere nepa­cietīgi prašņāja, vai drīz būs Dņepra. Kad beidzot puiši viņam norādīja uz platu upes grīvu, ko no abām pusēm ieskāva bezga­līgi smilšu līdzenumi, puisim pat sirds sažņaudzās krūtīs. Kas šī par Dņepru?… Tai, kuru viņš toreiz redzēja, bija kalnaini krasti,

ļīču pļavas un zaļas salas. Laikam gan liktenis nerrojas par viņu, veltīgas bijušas cerības sasniegt Kijevu un brīdināt kņazu par draudošajām briesmām …

Taču pamazām krasti ietērpās zaļumā, tālumā pavīdēja salas, parādījās putnu bari, uzvēdīja spirgts lauku vējš.

«Nē, biedri nav piemānījuši mani, šī tomēr ir īstā Dņepra,» Vāvere ielīksmojās priekā.

Un pēc vienmuļajiem, apnicīgajiem jūras šļakstiem bija patī­kami braukt pa šo rāmo, dzidro plašumu, tuvojoties ilgotajām mājām.

Pie vienas no daudzajām sanestu smilšu salām, ap kurām Dņepra, izvērsdamās plašumā kā ezers, atpūtās, uzkrādama spē­kus turpmākajai gaitai, zvejnieki apstājās. Tūdaļ no klūgām no­pina zaru teltis, bet nākamajā dienā jau uzsāka zveju.

Darbs nebija nekāds grūtais —, pāris reižu iemetuši upē vadu, viņi izvilka tik daudz zivju, ka pietika veselai dienai, ko kaltēt vējā un sālīt. Tikai bija viena nelaime — odi un knišļi ēda nost. Tie bija salidojuši šeit vai no visas pasaules: ēda acis no pieres laukā, salīda nāsīs, ausīs, zem apģērba. Nebaidījās nedz no sie­tiņiem, kas bija aptriepti ar darvu, nedz no dūmiem. Vienīgi ūdenī varēja rast glābiņu. Bet cik tad ilgi tu, cilvēk, izturēsi tajā! Zvej­nieki dusmojās, sāka ķildoties par niekiem, lādēt savus saimnie­kus, kas nolēmuši viņus tādām mocībām.

Vāverem patikās krietnie darba vīri, taču viņš nedrīkstēja zau­dēt laiku ar viņiem. Vajadzēja steigties uz Krieviju, padot brīdinā­juma vēsti saviem tautasbrāļiem.

Puisis sprieda tā: ir vasaras laiks, viņš no ceļa nenomaldīsies — ies gar Dņepru-Slavutiču, tā viņu aizvadīs līdz pašai Kijevai un dos arī dienišķo iztiku. Jāpaņem līdzi tikai kāds tīkls, drusku sāls, ar ko apsālīt svaigās zivis, bez tam sausiņi uzkodām — tik vien to raižu.

Trīs dienas viņš baroja knišļus, vilkdams tīklus no upes, bet ceturtajā griezās pie zvejniekiem vakariņu laikā:

— Mani draugi, jūs klusībā uzlūkojat mani, bet paši varbūt domājat: «Kas tas par svešinieku mums piesities?»

— Kāpēc lai mēs tā domātu? — Ļubens brīnīdamies paskatī­jās uz Vāveri. — Tīklus tu velc tāpat kā mēs, ēd ar mums no viena katla un arī kausu, kā redzējām, nelaid mutei garām, tātad esi mūsējais. Ko vēl vairāk vēlēties?

— Tas tiesa. Taču, ja kurpe spiež, tad grūti klusēt.

— Varbūt esi pārlieku piekusis? Tad pagūli, atpūties. Bet, ja savārdzis, mēs tev uzvārīsim dziedinošu zāļu tēju, kļūsi vesels.

— Mana nelaime nav tik viegli novēršama, — Vāvere nodūra galvu. — Vai esat dzirdējuši sakāmvārdu: «Pēc dzimtenes pat kauli smeldz»?

— Esam gan dzirdējuši …

— Ilgi es nīkuļoju romiešu nebrīvē, tik tikko izrāvos no tās. Tagad meklēju sev ceļu uz Kijevas Krievzemi. Tālab esiet tik laipni un žēlsirdīgi, neatsakiet man, atlaidiet brīvībā.

— Tad tā arī būtu sācis, bez visādiem ievadiem! — Ļubens neapmierināts sacīja. — Bet kā tu aizkulsies līdz turienei?

— lešu gar upi, tā mani aizvedīs mājās.

— He, — Ļubens zobgalīgi attrauca. — Aizvest jau aizvedīs, tikai nevis tur, kur gribi … Vai tu nezini, ka tur ir pilns ar pe- čeņegiem? Nonāksi viņu nagos.

— Es iešu pa naktīm, bet dienā slēpšos.

— Nē, tas nekur neder! Vienalga kaut kur sagūstīs.

— Ko tad man darīt? — Vāvere nelaimīgi iesaucās.

— Paliec vēl pie mums, kas zin, kāds no jūsējiem brauks ga­rām un paņems tevi sev līdzi.

— Es nevaru gaidīt. Man jānogādā Kijevai brīdinājuma vēsts. Ķeizars skubina pečeņegus negaidīti uzbrukt Krievijai.

— Ja tā, tad tev taisnība, tu nedrīksti kavēties, — Ļubens bija vienis prātis. — Kur rast izeju?

Visi kopā ilgi domāja un prātoja, kādā veidā palīdzēt Vāve­rem grūtā brīdī, un izdomāja.

— Vai zini, ko, — Ļubens sacīja, — ņem mūsu vienkoci, no kura mēs metam upē vadu, un brauc uz savu Kijevu. Mēs kaut

kā iztiksim bez tā, ja būs vajadzīgs, aizņemsimies no kaimiņiem, bet tev tas varbūt izglābs dzīvību. Pečeņegi ūdenī nelīdīs!

— Mani draugi! — Vāvere priecīgi izsaucās.

Zvejnieki savīkšīja Vāveri tālajam ceļam. Sadeva tik daudz pārtikas, ka viņš teju, teju pielūdzās biedrus pusi ņemt atpakaļ, lai priekšlaicīgi nenogremdētu vienkoci.

— Laimīgu ceļu! — Ļubens apkampa Vāveri, kad visi jau bija atvadījušies. — Taču, ja tev mājās apniks, tad zini, kur mūs meklēt. Piesardzību neaizmirsti, pārāk netuvojies krastam, lai kāds pečeņegs tevi neapveltī ar bultu.

Kā Vāvere paņēma airus, tā ūdens vien sāka mutuļot aiz borta!

Cauru nakti viņš neizlaida airus no rokām, krekls mirka vienos sviedros. Tikai uz brīdi apstājās, apslacīja sakarsušo augumu ar vēso ūdeni, paklausījās un airēja atkal tālāk.

Apvāršņa malā rožaina saulīte uzsmaidīja savam jaunākajam brālim, apaļvaidzim mēnesim, uzvēdīja viegls vējiņš. Upes ūdens spīgoja un laistījās, it kā apbārstīts ar bezgala daudzām zelta naudas ripiņām.

Vāvere jau bija galīgi zaudējis spēku, smags gurdenums pār­ņēma viņu. Puisis apskatījās visapkārt, kur varētu piestāties, lai atpūstos.

Kreisais krasts stāvs, mālains. Pats vēl kaut kā uzķepurotos augšā, paslēptos zālē, bet nav kur likt laiviņu.

Labais — apaudzis ar kārkliem un zaļoksniem grīšļiem.

Bet tad pagadījās arī kluss līcītis. Uz ūdens tik daudz ziedu, it kā meitenes tur būtu sasviedušas savus vainagus.

Iebraucis tajā, puisis saplūca grīsli, saklāja sev guļvietu vien- kocī un nolikās uz auss. Vajadzētu nosnausties, uzkrāt spēkus, bet viņš nekādi nespēja iemigt. Visu laiku acu priekšā vīdēja tālā Kijeva, dzimtais ciemats, tēvs un māte, un draugi, Jana …

Tad nu gan būs pārsteigums, kad viņš ieradīsies! Ak vai, tikai — neba ar priecīgu vēsti viņš dodas uz mīļo tēvzemi.

Šoreiz viņš tā arī neiemiga. Brīdi atpūties, pamērcēja ūdenī kādu sausiņu, ieturēja nelielu azaidu un atkal laidās ceļā.

Brauca gar krastu, kur cita pie citas bija sazēlušas augstas niedres, neizbrienami meldri ar ziedu vālēm kā saslietām lapsu astēm.

Putnu šais biezokņos mitinājās veseliem iērumiem — vēl nekad Vāvere nebija redzējis tik pulka! Ja tos iztraucēja, tie pacēlās gaisā, kā padebess aizsegdami sauli. Tiem šeit brīva vaļa, droši vien kopš mūžības neviens tos nebija tramdījis. Vāvere paraudzī­jās uz tiem un arī pats sajutās līdzīgs brīvam putnam, kas pava­sarī no tāla ceļojuma atgriežas savā mīļotajā dzimtajā pusē.

Ne vienreiz vien pienāca zeltzvaigžņota nakts, ne vienreiz vien to nomainīja dzidra diena, iekams Vāvere aizsniedza ar mežiem apaugušo salu, kas upi sadalīja divās daļās. Te nu viņš dabūja krietni pasvīst. Straume brāzmaina, varena, airus rauj ārā no ro­kām, laivu griež riņķī kā skaidu. Kaut arī gar pašu salu tā plūst rāmāka, toties tur no vienas vietas ir zāļu puduri un siekstas. Ar lielām grūtībām puisis novakarē aizairējās līdz salas galam.