BORISS KOMARS - VĀVERE

Izvilka vienkoci no ūdens, mazliet uzelpoja, tad pārlaida ska­tienu salai.

Vai tā nebija tā pati, pie kuras krievu kuģotāji mēdza apstā­ties pēc krācēm, lai atpūstos, salabotu savus bureniekus un zie­dotu dieviem zem svētā ozola?

Tur jau tas kuploja. Rau, cik daudz melnu izdeguma vietu starp zāli, kur kādreiz dedzināti ugunskuri! Visapkārt mētājas darvainas pakulas, šķipeles un salauzti airi. Bet te, rau, stāv elku dieva tēls, sniegdamies ar savu kuplo matu cekulu augstu gaisā.

Nekustīgi stāvēdams, Vāvere uzmanīgi paklausījās un tūda| arī sadzirdēja klusu, nemitīgu dunu, it kā vienā laidā grandētu tālīns pērkons.

Nē, nē, jaunais brašulis zināja: tie nav nekādi tālīnā pērkona grandi! Te atbalsojās tuvo Dņepras krāču duna!

Ek, nu gan viņš atpūtīsies šeit gods godam: meža biezoknis — zaļa pils, nakts tik silta kā pie māmuļas krūtīm, krāču duna — šūpļadziesma, bet, ja ieķērksies kāds putns, — aizbaidīs visus ļaunos garus.

Taču Vāverem neizdevās atpūsties arī šoreiz. Viņš paskatījās uz kreiso krastu un gandrīz pamira.

Pa kraujas augšu kādi treji desmiti pečeņegu jādelēja ar zir­giem. Rokas pacēluši virs acīm, tie vēroja viņu un kaut ko sauca.

«Esmu uzdrāzies nelaimei virsū …»

Pečeņegi padrasēja, pagrozījās barā, tad aizauļoja kaut kur projām, atstādami par sargu vienu no savējiem.

Pienāca krēslas stunda. Nakts tuvojās mākoņaina un tumša. Pie debesīm — ne zvaigznes.

Guļ Vāvere uz zemes kā sastindzis, domas mācas virsū melnas kā šī nakts. Tagad pečeņegi pieķersies viņam kā dadžu pogaļas kažokam, pavadīs līdz pašām krācēm. Taču tur gribot negribot jāizkāpj krastā. Bet varbūt viņi uzbruks jau agrāk. Droši vien uz­bruks pirms krācēm, uzklups viņam kā kraukļi.

Ko darīt, kā izglābties no viņiem? Vai doties atpakaļ? Pa nakti varētu tālu aizmukt. Bet Vāverem briesmīgi negribas atgriezties, bez tam uzglūnētāji taču viņam sekotu. Kaut varētu izkāpt pretējā krastā un tikt nelaimei garām ar līkumu, bet tur kā nepārvarams mūris stāv meldri, tālu sniedzas akačaini purvi un muklāji. Kolīdz tur spersi soli, tūliņ ļaunie gari tevi ieraus dziļumā.

Velti, ai, velti viņš priekšlaicīgi priecājās, tāpēc arī bija ne­apdomīgs, ieskrēja zvēram tieši rīklē. Kāpēc vajadzēja pa dienu braukt, vai ar nakti nepietiktu? Tagad vairs neaizkļūt līdz sa­vējiem, nepadot brīdinājuma vēsti, un varbūt no jauna būs jāat­vadās no brīvības.

Tomēr nē, viņš vairs nekritīs pečeņegu nagos. Labāk mirt nekā nonākt gūstā …

Bet krāces notālēm šalko un grand, vai gabalos plosīdamas sirdi.

Vāvere pacēla acis pret krasta krauju. Tur rēgojas zirgs, bet pečeņegs nav redzams, laikam tas nolicies guļus un uzmana salu.

«Lai notiek kas notikdams!» Vāvere sadūšojās, kad pār Dņepru bija nolaidusies tumsa. «Pārcelšos uz to krastu, kur pečeņegs glūn.»

legūlies laiviņā, viņš palaida to šķērsām pa straumi. Pat nepie- skārās airiem, tikai ar plaukstu palēnām īrās, virzīdams vienkoci pa labi.

Kad laiviņa atdūrās pret cietu grunti, viņš piecēlās un uzmanīgi klausījās.

Visapkārt klusums. Vienīgi kāds putns pa miegam iepīkstas meldros vai kāda zivs izlec, it kā ar plaukstu kāds uzsistu pa ūdeni, vai peldoša sieksta ar plunkšķi apveļas otrādi, vai izskalo- juma vietā nobrūk zemes blāķis, nobrīkšķēdams pakrastē, un at­kal iestājas klusums.

Uz kurieni tagad? Varbūt paslēpties zālē, bet vēlāk, kad pe­čeņegi būs aizjājuši prom, steigties tālāk gar Dņepru? Taču vai viņš, kājām iedams un neapbruņots, sasniegs Kijevu?

Ek, kaut viņam būtu straujš zirgs, tad pat vējš nepanāktu viņu!

«Kā būtu, ja ..» pēkšņi doma iešāvās prātā.

Paķēris airi, bēglis izbrida no ūdens, pieplaka pie zemes un uzmanīgi zagās pa krastu. Gabaliņu parāpoja, apstājās, paklau­sījās un atkal līda uz priekšu.

Straume varbūt tālu aiznesusi laivu, jo Vāvere jau ilgi rāpjas, bet pečeņega un zirga kā nav, tā nav.

Bet tad beidzot priekšā kaut kas nočabēja, nodipēja.

Ak jā, zirgs ganās. Tātad kaut kur tuvumā jābūt arī saim­niekam.

Aiz uzbudinājuma Vāverem sažņaudzās krūtis, šermuļi skrēja pār muguru.

Dzirdīgais zirgs nosprauslājās, pārstāja ganīties, droši vien sajuta svešinieka tuvumu.

Vāvere norima uz vietas.

Ilgi gulēja nekustēdamies un pēc tam tālāk līda uz vēdera, bez mazākā trokšņa locīdamies pa zāli kā ķirzaka. Katru smil­dziņu, katru stiebriņu viņš uzmanīgi pielieca ar roku, lai tas ne- čaukstētu un nenodotu viņu. Viņu sāpīgi durstīja ērkšķi, sausas celmu šķembas savainoja augumu.

Kamēr tika kraujas augšā, viņš mirka vienos sviedros.

Tagad tikai daži soļi atdalīja Vāveri no pečeņega. Rau, kur tas gul, ar krūtīm pieplacis pie zemes uz pašas krants, un, lai gan varbūt nekā nesaredz šādā tumsā, tomēr cieši raugās uz salas pusi.

Viņa zirgs jau ir paēdis un apgūlies zālē atpūsties tepat netālu.

Vāvere, domās palūdzis no Pērkona palīdzību un apsolījis viņam par to ziedojumu, sasprindzināja visu ķermeni, pat aiztu­rēja elpu.

Tad, strauji pietrūcies kājās, viņš vienā mirklī uzlēca uz krants un gluži kā ar spriguli pa labības kūli — no visa spēka iebelza pečeņegam ar airi.

Tas pat neiekliedzās.

Smagi elsdams, Vāvere uzspīlēja sev mugurā pečeņega drē­bes. Nekustīgo ķermeni nogrūda Dņeprā.

Kas to zina, kāpēc dažreiz naktī ūdens nošļakst? Varbūt kāda zivs palecas vai peldoša sieksta apgriežas otrādi, vai izskalojuma vietā nobrūk zemes blāķis …

Tad, paķēris no zemes līko zobenu, loku un maksti ar bul­tām, bēglis tuvojās zirgam.

Izbaidītais zirgs atšņiepās, sajuzdams uz skausta svešu roku, bet Vāvere aši ielika tam dzelžus mutē, ielēca seglos, iecirta pie­šus sānos un aizauļoja tumsā.

Klusa, rāma nakts bez mēnesnīcas bezgala plašā laukā. Tās dziļo drūmumu neizkliedē nedz kāda mitekļa laipnā uguntiņa, nedz kāda skanīga dziesma, kurai prieki vai bēdas likuši izlauz­ties no cilvēka sirds. Guļ nerimtīgie putni, paslēpuši galviņas zem siltajiem spārniem. Nelīgojas augstā zāle un ziedi. Visus pa garo dienu nogurdinājusi svelmainā tveice, visus ieaijājis jauks un dziļš miegs.

Nav dusas vienīgi kareivīgajām krācēm. Dienu un nakti tās izmisīgi cīnās ar savu mūžseno ienaidnieci — Dņepru-Slavutiču, spēcīgo un nerimtīgo. Un, jo melnāka tumsa nogulst visapkārt, jo skaļāk krāces sasaucas savā starpā, ar neuzvaramām klinšu blī­vēm un ūdeņu bangotnēm aizšķērsodamas plašo kaujas lauku.

Modinātāja krāce paceļ uz saviem stāvajiem pleciem ūdeņu gāzmas, pārsviež tās sev pāri, lepni izriež krūtis un skaļi, cik vien jaudas, cik vien varoņspēka, uzsauc:

— Ho-ho-ho-ho-hou, Rijīgā krāce, mana vecākā māsa! Kā tev pagāja diena, cīnoties ar Dņepru-Slavutiču? Vai trakie ūdeņi

nenolauza tavus asos akmens pīķus? Vai tie neiedragāja tavas granītbruņas?…

Un, mirkli pierimusi, tā klausās.

— Gul-gul-gul-gul-gū! — bargi atsaucas Rijīgā krāce. — Ko man var padarīt trakie, straujie ūdeņi? Es necīnos ar tiem, bet tikai rotaļājos, dūņas noskaloju no saviem asajiem akmens pīķiem un atdzesēju no savas elpas sakarsušās granītbruņas.

Tālu visapkārt aizdimd vecākās māsas balss. Kaut kur šņāc un šalko mazākās krāces, savas vecākās māsas pārliecinošo vārdu nomierinātas un iepriecinātas.