BORISS KOMARS - VĀVERE

Saskrēja visi sardzes vīri uz apspriedi, neticēdami, ka peče­ņegi tā uzbruktu. Nolēma jāt viņiem pretī.

— Bet tu, — rudais ar pirkstu norādīja uz uguns kūrēju, — nedrīksti pamest kurgānu. Ja mūsu starpā sāksies cīņa, tu dod otru brīdinājumu ar darvas dūmiem. Ja mēs kritīsim — joz, ko kājas nes, pie savējiem, šķēpu, pīķi un vairogu atdod viņam. — Rudais ar galvu pamāja uz Vāveres pusi.

Aizjājuši diezgan tālu no kapu kalna, viņi gaidīja: vai peče­ņegi nāk ar labu nolūku vai nelabu?

Veltīgas cerības — nešķīsteņi jau atraisīja no segliem virves, droši vien dalīdami savā starpā vieglu laupījumu.

Krievi atkal apspriedās, vai pieņemt nevienlīdzīgo kauju, var arī laikus atkāpties, jo spēki pārāk dažādi.

Tad Vāvere stingri sacīja:

— Dariet, kā gribat, draugi, tas ir jūsu ziņā. Bet par savu gribu es pats esmu noteicējs. Šķēpu, pīķf un vairogu man iede­vāt — paldies jums par to. Es nu stāšos niknajam ienaidniekam pretī.

— Tas nenotiks! — visi izsaucās. — Mēs nekad neesam pa­metuši draugu kaujas laukā vienu pašu. Bez tam mums jau apni­cis tur gulšņāt un audzēt sev taukus uz vēdera. Ir pienākusi reize vismaz izvingrināt rokas.

Tad rudais rimti ierunājās:

— Visādi var gadīties … Sakiet, izteiciet savu pēdējo vēlē­šanos. Lai tas, kurš paliks; dzīvs, to sīksti saglabā savā sirdī, lai visus pārējos vārdus aizmirst šīs izteiktās pēdējās vēlmes dēļ.

Novērotāji nu izsacīja savus pēdējos sveicienu vārdus — cits tēvam un māmuļai, brāļiem un māsām, cits sievai vai iemīļotajai meitenei, uzticamajam draugam. Vienīgi Vāvere nebilda nekā.

— Ko tu klusē? — novērotāji brīnās. — Vai tev neviena tu­vinieka nav, vai esi bārenis kopš mazotnes? Taču arī bārenim kaut nejauši dažs izdara kaut ko labu, un viņš uz mūžu atceras šā cilvēka laipnības siltumu. Vai varbūt tava sirds ir pārakmeņoju- sies svešajā zemē, pielijuši ar zvērīgu naidu?…

Vāvere attrauca:

— Nē, es neesmu bez piederīgajiem. Taču mana dzimta dzīvo tālu. Klau, ko es palūgšu tam, kurš paliks dzīvs. Lai viņš aiziet Kijevā pie strēļa Dobrogasta un nodod sveicienus viņam un viņa ģimenei. Un vēl lai pasaka: šis puisis mīlēja Janu, dienām un naktīm domāja par viņu, steidzās pie viņas … Tālāk jūs paši zināt, ko sacīt… Lai meitene nebēdājas, lai meklē sev citu mī­ļoto …

Krievi nu sastājās zirgs pie zirga, izslēja pīķus kaujas gata­vībā.

Līdzko pečeņegi piejāja tuvu klāt, meta uz viņiem pīķus. Tūdaļ trīs ienaidnieki novēlās rasainajā zālē. Pēc tam deva darbu šķēpiem.

Tieši šeit Vāverem noderēja romiešu kara māka. Viņš tikpat kā ar stibiņu — žvīkstinādams cirta ar šķēpu, mīdīja pretiniekus ar zirgu, gāza tos gar zemi ar vairogu un, kad bija nepieciešams, palīdzēja biedriem.

Kurgāna sargi arī bija pieredzējuši kaujinieki, labi zināja pe­čeņegu paradumus, tālab viltīgajiem pretiniekiem bija grūti viņus apvest ap stūri. Ja pečeņegs meta zirgastru virves cilpu, viņi aizsedzās ar vairogu, ja atvēzējās ar līko, īso zobenu — pa­grūda pretī savu garo pīķi.

Grūtāk bija izsargāties no asajiem, smailajiem nažiem, ko svieda pečeņegi. Tāds nazis varēja pārdurt ādas vairogu, saār­dīt bruņukreklu uz krūtīm, turklāt to nevarēja atsist ar šķēpu — kā Pērkona šautra tas lidoja no pretinieka rokas. Ne viens vien kurgāna sargs jau bija ievainots. Šāds nazis bija iedūries arī ru­dajam mugurā … Nieki, rudais par to nelikās ne zinis, viņš jau divus pretiniekus bija sakapājis, bet trešo no zirga notriecis zemē.

Pečeņegi neizturēja un laidās mukt.

— Nelaidiet projām! — Vāvere uzsauca biedriem un pirmais dzinās pakaļ ienaidniekiem.

Robežas aizstāvji izklīdināja un sakapāja bēdzējus. Varbūt vienīgi satrakotie zirgi un mirušie, kas bija aizķērušies kāpšļos, padeva ziņu savējiem.

Tad vēl izdevās sagūstīt divus pečeņegus, kas bija nokrituši no zirgiem un paslēpušies zālē. Tos uzvarētāji paņēma sev līdzi, lai izdibinātu, ko viņi zina par sava kagana nodomiem.

Noguruši bija krievi, sviedrus un asinis slaucīja nost ar sapūlētajām rokām. Labi, ka mākonis bija aizsedzis sauli un dzestra vēsma uzvēdījās uz sakarsušajām sejām.

Ak nē, tas nebija mākonis! Uguns kūrējs bija devis otro trauksmes signālu. Darvas dūmi pacēlās no kurgāna līdz pašām debesīm un izplūda pa tām.

— Tagad, mīļie biedri, dosimies sadziedēt brūces, — sacīja rudais novērotājs, — jo rītdien varbūt radīsies svaigas, vēl dzi­ļākas …

Melnie dūmi mutuļu mutuļiem veļas līdz augstajām debesīm, pārlec no pakalna uz pakalnu, nesdami ļaunu, briesmīgu vēsti:

«Pečeņegi nāk!»

Sievas izmisīgi vaimanā, bērni noraudājusies spiežas pie mā­tēm. Uztraukušies un nobažījušies ir krievu ļaudis. Drošākie ga­tavojas kaujai, bet zaķapastalas meklē patvērumu brikšņainos purvos un sirmsenos silos. Gani savus lopu barus sadzen mežu biezokņos, arāji labības graudus un savu dienišķo maizi glabā paslēptuvēs.

«Pečeņegi nāk! …»

Aug zemes vaļņi gar pilskalnu nožogojumiem, kuros slejas asi mieti; arvien dziļāki tiek izrakti grāvji visapkārt, un milzīgos, katlos vārās darva, gaidot nelūgtos viesus. Ieroču meistari kaļ smagus zobenus un asus pīķus.

«Pečeņegi nāk!…»

Dun zeme, grand un rīb visi ceļi zem karaspēka gājiena.

Drošsirdīgi karadraudzes vīri steidzas pa tiem uz klajajiem laukiem, lai uz dzīvību vai nāvi stātos pretī ienaidnieku uzbru­kumam.

Melnā vēsts ir uzjundījusi, sacēlusi kājās Krievzemi. To aizstā­vēt dodas spēcīgi, drosmes pilni vīri.

Taču naidīgajiem pečeņegiem par to nebija ne ziņas, ne mi­ņas, viņi domāja, ka pēkšņais uzbrukums pārsteigs krievus. No agra rīta līdz pat naktij viņi kā plēsonīgi zvēri zagās arvien tu­vāk, līda uz priekšu kā riebīgas odzes. Un visu laiku cerēja, sapņoja par to, kā aizdegsies un dūmos tīsies krievu pilsētas un ciemi, bet uz stepes klaidumiem bezgalīgā rindā ripos vezumi ar salaupīto bagātību, cits aiz cita ies brangi ganāmpulki un izmo­cītu gūstekņu bari.

Kad vakars nolaidās pār zemi, visi pečeņegu karapūļi sasnie­dza Krievijas dienvidu nomali un apmetās uz nakts atpūtu pie robežupes.

Taču ienaidnieka nodomiem nebija lemts īstenoties. Pagāja zvaigžņainā vasaras nakts, pienāca dzidrs rīts. Pamodās orda, paskatījās uz upes viņu krastu un gluži vai pārakmeņojās aiz izbīļa un brīna.

Tur viņiem pretī, cik vien tālu skatiens sniedzās, bija izvieto­jies milzīgs krievu karaspēks visā savā varenībā, gatavs jebkuru brīdi sākt kauju.

Pašā priekšā vairognesēji bija sastājušies trejās rindās, plecu pie pleca, ar saviem vairogiem aizsegdami pārupes līčus.

Aiz viņiem stāvēja ar pīķiem bruņotie vīri, — kā ražena druva slej savas vārpas, tā viņi bija saslējuši smailos pīķus.

Tad tālāk līdz pašam mežam šķēpneši un strēļi bija stāvgrū­dām aizņēmuši visu lauku, bet pār viņiem plīvoja un plandījās krievu karogi.

Karadraudzes vīru priekšā kņazs Igors drasēja zirgā — tik baltā kā gulbis.

Nopētīja pečeņegu kagans krievu karaspēku un, novērtējis pretinieka spēkus, kauju ar krieviem neuzsāka. Pajājis uz priekšu līdz upei ar savu rumaku, melnu kā nakts, viņš lišķīgi paklanījās pret kņazu Igoru un viltīgi sacīja:

— Mēs esam noganījuši visu zāfi gar Donavas krastiem, tāpēc atnācām uz šejieni, kamēr ataugs atāls.