BORISS KOMARS - VĀVERE

Vai tie nav tie paši sili, kur ir dzimtās zemes robeža? Vai tas nav tas pats kurgāns, kur krievu apsardzes vīri dienu un nakti, ne acu neaizvērdami, uzmana apkaimi?

Jā gan, tas pats! … Rau, kur arī sargs kapkalna augšā tik tikko saredzams. Tā jau ir dzimtā zeme, savi pašu cilvēki …

Vāveri pārņēma tāds prieks, ka asaras saskrēja acīs.

Uzlēcis zirgā, izjoņoja no biezās, augstās zāles. Un pēkšņi viņam iekārojās dziedāt. Kopš bija kritis gūstā, viņš ne reizes ne­bija dziedājis jautru, skanīgu dziesmu. Vienmēr tikai bēdīgas, skumjas un arī tad klusām, lai neviens nedzird.

Gar za|u birztaliņu Dzen meiča pīlēniņu. To ganot pazaudēja, To saucot, apkārt skrēja … Ai, dai-da, ai, Lada, — To saucot, apkārt skrējal

Tā gāja ceļu garu, Kur mīļais lauku ara. Pār arkla balstiem gumis, Pēc meitenes viņš skuma … Ai, dai-da, ai, Lada, — Pēc meitenes viņš skuma!

Taču par agru šī dziesma bēglim izlauzās no krūtīm. Tā uz­modināja pečeņegu sardzi, kas bija paslēpusies zālē pie Kriev­zemes robežas. Ieraudzījuši vientuļo jātnieku, pečeņegi pa galvu pa kaklu steidzās pie viņa.

Tik tikko svīda gaismiņa, kad uz kapukalna mainījās sardze. Tagad tā virsotnē stāvēja novērotājs rudiem matiem; nožāvājies pēc snaudas, viņš pilnu krūti ieelpoja dzestro rīta gaisu un ar­vien papētīja vēl mijkrēšļa dūmakā tīto stepi.

Kas tad tas, vai nomiedzī viņam kaut kas acīs iebiris? Tā vien rādās, ka lejā virs zāles lido četri putni. Taču visu laiku zemu, zemu, nemaz nepaceldamies augstāk, gluži kā piekalti pie zemes.

Sargs ar delnu paberzēja acis, pameta skatienu uz pārupes Perejaslavas klajumiem, kas vēl grima rīta miglā, tad uz tālo

Kijevas zemi, kur sili zilgmojās no vienas malas līdz otrai, gluži kā mākoņi gar apvārsni, — viss bija, kā parasti, nekādu putnu. Bet, līdzko palūkojās uz stepi, ieraudzīja to pašu.

— Panāc nu šurpu! — viņš uzsauca otram sargam, kurš ro­sījās pie uguns. — Paskaties tu ar jaunākām acīm uz klajo lauku.

Tas tūdaļ pieskrēja klāt un uzmanīgi vēroja tāli, pielicis delnu pie pieres.

— Vai tu redzi kaut ko?

— Tā kā redzu gan. Putni ne putni, bet nav arī tādu zvēru, kas no zāles tik augstu rēgotos ārā …

Abi saskatījās, brīsniņu klusēja.

Tikmēr klajums kļuva gaišāks. Drīz arī Varenais Saules dievs atsmaidīs pie debesīm.

— Nē, — beidzot rudais satraukti iesaucās, — tie nav nedz putni, nedz zvēri. Pečeņegi zirgos auļo pie mums.

— Tik tiešām viņi, es nule redzu, — piebilda otrais sargs.

— Un vēl man rādās, ka viens no viņiem visu laiku pūlas iz­rauties uz priekšu, atvairās no sekotājiem … Vai tikai kāds pār­bēdzējs nesteidzas atmukt pie mums, bet tie pārējie viņu grib sagūstīt?

— Skat, skat, cik nikni viņi sāk cīņu! Un cik veikli priekšējais cērt ar zobenu! …

Taču rudo novērotāju neuzjautrināja šī cīņa. Drūmi saraucis uzacis, viņš uzkliedza, lai padod viņam zirgu.

— Ko tad tu, — otrais sargs viņu pieturēja aiz piedurknes, — varbūt arī pats gribi iejaukties kautiņā? Mums, robežu sar­giem, nepienākas aizstāvēt plēsonīgus vilkus.

— Kā redzu, tu vēl esi pārlieku jauns! — rudais, neapmieri­nāts sacīja. — Nezini kara likumus, ja priecājies par nevienlīdzīgu cīņu, it kā tā būtu kāds laika kavēklis.

Saņēmis zirgu, viņš atāķēja no jostas dzelkšņainu vāli un aizdrāzās pretī pečeņegiem. Aši, tikpat kā ar laiviņu, pārpeldēja upītei pāri un izsteidzās krastā.

Priekšējais jātnieks tūdaļ, pieplacis zirga kaklam, joņoja pie viņa, kaut ko pilnā balsī saukdams. Vajātāji apvaldīja zirgus, mazliet pagrozījās, draudēdami ar līkajiem zobeniem, un nozuda garajā zālē.

Piejājis pie bēgļa, rudais novērotājs skatījās uz viņu: pēc se­jas it kā nebūtu pečeņegs, bet ir melnum melns kā zeme, vai nu dienvidu saulē nodedzis, vai arī tīšuprāt noziedies ar kaut ko.

— Līdz nāvei es tev to neaizmirsīšu! — bēglis aizkustināts izsaucās krievu valodā, noraudams no galvas pečeņega cepuri un zemu paklanīdamies.

Tomēr novērotājs neuzticējās viņam, atvēzējies ar vāli, bargi raudzījās pretī.

— Vai tu mani nepazīsti? — bēglis brīnījās. — Aizpērn es kopā ar tirgotājiem braucu uz Grieķiju, meža pīles ķēru, rau, tajā upītē, pēc tam naktī sēdēju ar tevi pie ugunskura. Mani sauc par Vāveri …

Rudais nu atcerējās, nolaida lejup vāli.

— Pazīstu gan, kā tad lai nepazītu … Tikai kāpēc tu auļo pa šo klajo lauku ar pečeņegiem? — viņš bargi noprasīja.

— Es izbēgu no gūsta, nesu nelabu vēsti. Pečeņegi nāk šurpu, grib pēkšņi kā ļaundari uzbrukt Krievijai. Vakar redzēju: viņi savus karapūļus ir sapulcinājuši ieplakā. Viņu tur ir bez sava gala, tikpat kā mākoņu rudenī…

— Meli! — sargs pārtrauca Vāveri. — Kagans noslēdzis ar mums mieru uz visiem laikiem.

— Kagans ir lauzis nolīgumu. Romiešu ķeizars viņu uzpircis ar dāvanām.

— No kurienes tev tas zināms?

— Mani Cargradā piespieda dienēt ķeizara apsardzē. To man pasacīja galma varjags.

Rudais novērotājs labi pazina neganto pečeņegu raksturu. Viegli, ai, cik viegli viņus ar dāvanām piedabūt uz jebkuru kau­tiņu, viņi ir gaužām kāri uz tām. Un laikam gan patiesību stāsta šis bēglis, — ne velti pečeņegi jau vairākkārt uzbrukuši krievu tirgotājiem. Kagans netur vārdu, ko devis kņazam, tikai piedēvē visus pārkāpumus dažiem saviem pavalstniekiem. Taču noticēt būtu par maz, vēl nepieciešama arī pārliecība, jo tā viņam liek rīkoties kņaza dienests.

Rudais nu prašņāja Vāverem gan par Cargradu, gan par bēg­šanu, gan par tiem pečeņegu pūļiem, kurus jaunais puisis redzējis ieplakā netālu no Krievzemes. Visu, itin visu Vāvere izstāstīja

viņam, nevienā vietā nesastomījies un nesajaucis savus atbildes vārdus.

Pēdīgi sargs lika Vāverem arī zvērēt, turot roku uz kaila zobena.

— Es zvēru pie taisnīgā debesu valdnieka Pērkona, pie Vis­varenā Saules dieva un saviem sentēviem. Ja es meloju, tad lai zobens mani sakapā gabalu gabalos, lai svētā uguns nepieņem manas miesas, bet vēsā zeme — manus pīšļus …

Sargam vairs nebija šaubu: ja reiz krievs devis tik drausmīgu zvērestu, tad tas nozīmē, ka viņš tiešām saka patiesību.

Pagriezis zirgu, rudais saslējās kāpšļos un notālēm pamāja ar roku savējiem, lai tie dod pirmo briesmu brīdinājumu.

Uz kurgāna tūliņ uzšāvās gaisā sarkanīgu dūmu stabs. Un drīz vien tam atsaucās arī priekšējais Kijevas piepilsētas pakalns, kas it kā milzīga bruņu cepure pacēlās tālā meža vidū.

— Vai gribi ēst? — rudais sargs jautāja Vāverem, kad viņi bija piejājuši pie kurgāna, noseglojuši zirgus un palaiduši tos ganīties.

— Ja jūs esat tik laipni. Bet ūdeni gan vairāk.

Atnesa viņam ūdeni un ēdienu. Vāvere vispirms kārīgi pie- plaka pie krūkas, pēc tam uzklupa arī maltītei.

Taču viņš nedabūja necik ilgi mieloties, kad atskanēja sarga sauciens: «Paskatieties uz klajo lauku!» — saceldams visus kājās.

Tālumā pie apvāršņa melnojās pečeņegu jātnieku pūlis.

— Modiniet ļaudis! Zirgus no ganībām vediet šurp! — rudais pavēlēja, raudzīdamies tālumā.

— Būs kāds desmits, — Vāvere ierunājās. — Tas ir priekšē­jais pulks. Tie treji, kas dzinās man pakaļ, bija no viņu varzas. Bet viss karaspēks, pēc manām domām, ieradīsies šeit ne vēlāk par rītdienu.