BORISS KOMARS - VĀVERE

Ak tu, zaļais mežs, brīnumjaukā birzs, Cik tu šalkaina, cik tu glāsmaina! Saules spulgumā katrs zariņš mirdz, Kaut ar briksnājiem esi apjozta. Tavos biezokņos zvēru taku daudz. Ligzdās putnēni čiepstot māti sauc …

Tevi uzrunā puķu pilnais lauks:

— Redzi, birztaliņ, cik es plašs un jauks! Rasa spīguļo manos stiebrājos,

Pāri galvai man — varavīksnes loks. Kur vēl krāšņums kāds būtu līdzīgs šim? Nāc pie manis tu, zaļā birztaliņ! —

Birzs tik lepni šalc, zariem plīvojot. Kā lai citur tā mājasvietu rod? Netīk doties tai plašā klajumā, Netīk raudzīties rasas mirdzumā.

— Viltīgs ienaidnieks, — klusi čukst ik zars,

— Klajā laukā mums pēkšņi uzbrukt var… —

Aizvainots tad sauc skaļi klajais lauks:

— Heijā, viesuļi, vai vēl protat kaukt? Steidziet steigšus šurp, grieziet virpuļus, Birzij lepnajai lieciet sevi just!

Lūst lai galotnes, zaļi šalcošās, Lai tai saplaisā baltā bērza tāss! … Ziemas pakalni, aukstie riebēji, Sniega puteņi, sala kniebēji, Kokus pieveiciet, zāli nopostiet! —

Nāca negaiss bargs, nāca sals un posts, Tā vien cenzdamies lapas notraukt nost, Tā vien cenzdamies stumbrus pušu šķelt,

Zāli samtaino salnas zobiem dzelt, Lai vairs nevar tā galvu augšup celt. ..

Drūmi klusē nu izpostītais mežs, Smagās domās grimst, kroplus zarus pleš. Arī klajais lauks nopūzdamies dveš …

— Saule varenā, mīļā saulīte! Dod jel dzīvību kokam, puķītei! Katram zariņam spirgtumu sniedz tu, Mani pažēlo, skumjo birztalu! —

Spožā saulīte gaiši pasmaida, Ziemas bargumu projām aizraida, Visus kokus tērpj drānās zaļajās, •— Atkal klajais lauks birzij paklanās.

Vāvere klausījās šo teiksmaino dainu, un mežs viņam šķita Krievzeme, bet klajais lauks — plēsonīgā pečeņegu orda.

Kad dziesminieks beidza, no jauna piecēlās kņazs Igors un sacīja:

— Bet tagad pagodināsim, rau, tur to jaunekli! — Viņš pa­māja ar galvu uz Vāveres pusi. — Tas bija viņš, kas mums savlai­cīgi paziņoja par tumšajiem Cargradas nodomiem. — Un, pats ar savu roku pielējis kausu, viņš pasniedza to Vāverem.

Vāvere paklanījās kņazam, pacēla kausu pie lūpām un tad nolika uz galda.

— Ko, vai tev negaršo mans medus dzēriens? — Igors sa­dusmojās. — Esi pieradis pie ķeizara vīniem?

— Nē, dižais kņaz, — Vāvere apmulsis atbildēja, — rūgti bija medus dzērieni svešumā. Bet tavējo, lai gan tas ir ļoti salds, man nepienākas dzert.

— Kāpēc? Saki jel!

— Es cienu, kņaz, tavas parašas, tāpēc lūdzu tevi cienīt arī manu — drevļanieša tikumu. Pie mums nepieklājas iereibušam rādīties acīs savai daiļavai.

— Hā-hā-hā! — Igors sāka aizrautīgi smieties, un viņam līdzi arī viesi. Kad bija diezgan izsmējies, Igors griezās pie Maļko, Drevļanas kņaza: — Vai viņš saka patiesību?

— Jā gan, — smaidīdams apliecināja Maļko.

— Kad tev jāiet pie viņas?

— Es ietu kaut tūlīt, ja jūs, dižais kņaz, atlaistu mani.

— Es neliedzu. Ej pie savas daiļās. Tikai neaizmirsti mūsu norunu.

Mirdz un laistās vienās ugunīs kņaza pils, mirdz arī visa Ki­jeva, tumšo nakti pārvērzdama par gaišu dienu. Priecājas pilsēt­nieki, ka nelaime no viņiem atkāpusies.

Tikai viena sēta piekalnes šķērsieliņā nav apgaismota, tās iemītnieki nelīksmo līdzi savu kaimiņu priecai. Tur skumst un bēdājas meita, bet ar viņu kopā — tēvs un māmuļa. Skaistajai meitenei dziest cerība sastapt savu izredzēto. Taču bez viņa meitenei arī prieks nav prieks, visa baltā pasaule vairs netīkas.

Jau otra vasara pagājusi, kopš mīļotais aizbrauca uz svešu zemīti, bet vēl joprojām nav atgriezies.

Tikai vienreiz viņš padeva skumju vēsti, savas dzelzu važas asarām slacīdams, un no tā laika viņai nav sirdsmiera.

Kaimiņi vairs nedzird šajā sētā nedz dzidrus smieklus, nedz jautru meitenes dziedāšanu.

Solījās, gulbītis baltais, atvadīdamies, ka pārvedīs krāšņas dāvānas. Nevajag viņai nekādu dāvanu, kaut tikai pats atgrieztos! Ak vai, cik gan ļauna tā svešā puse, ja jau vienīgo brālīti pa­ņēma uz mūžu, bet tagad arī mīļoto zēnu …

Nenāk meitenei miegs šai naktī. Gauži noraudājusies sava izredzētā kreklā, kas vienīgais palicis no viņa par atmiņu, viņa gul balti saklātā gultā, spīvi raudzīdamās tumsā.

Te pēkšņi kāc!s pieklauvē pie vārtiem — vienreiz, otrreiz, turklāt nepacietīgi.

«Varbūt kādam atgadījusies nelaime?» daiļava nodomāja.

Viņa piecēlās, iededzināja gaismu un klusām pamodināja tēvu.

Tas izgāja ārā un tūdaļ atgriezās. Mierināja:

— Kāds ceļinieks lūdz naktsmājas. Taču tā kā bail laist iekšā …

Meitene nenocietās un pārmezdama sacīja:

— Vai tiešām cilvēkam vajadzība ir mazāka nekā mūsu bai­les? Varbūt arī manējais kaut kur tāpat klauvē pie nocietinātām sirdīm …

Ceļinieks ieveda savu zirgu siena šķūnī, noņēma seglus, iedeva tam barību, tad, iegājis istabā, zemu paklanījās.

— Esiet sveicināti! Vai pazīstat mani, vai varbūt esat jau aizmirsuši?

Ai, ai, kas gan spētu aizmirst savu vienīgo, izredzēto!

5

Pirmā nodaļa VIESIS

14

Otrā nodaļa KIJEVA

19

Trešā nodaļa TIRGUS LAUKUMA

27

Ceturtā nodaļa NEGAIDĪTS NOTIKUMS

33

Piektā nodaļa SĶ1RSANAS

40

Sestā nodaļa CEĻA

Sepfīfā nodaļa DŅEPRAS KRĀCES

60

Astotā nodaļa GOSTA

74

Devītā nodaļa PINEKĻU VIETA — VA2AS

81

Desmitā nodaļa CARGRADA

87

Vienpadsmitā nodaļa ĶEIZARA DIENESTA

104

Divpadsmitā nodaļa BĒGŠANA

118

Trīspadsmitā nodaļa UZ DŅEPRU ZIVJU ZVEJA

Četrpadsmitā nodaļa PĒC DZIMTENES PAT KAULI SMELDZ

Piecpadsmitā nodaļa DZIMTA ZEME

135

Sešpadsmitā nodaļa AUGSTAIS KURGĀNS

144

Septiņpadsmitā nodaļa SASTAPŠANAS

Борис Комар БЕЛКА Исторический рассказ

Рига «Лиесма» 1982 На латышском языке Перевод с украинского М. Силабриеде Художниц А. Спруджс

Vidējs skolas vecuma bērniem Boriss Komars VĀVERE

Redaktors A. Melnalksnis Mākslinieciskā redaktore M. Dragūna Tehniskā redaktore M. Romanovska Korektore I. Kopiņa Nodota salikšanai 11.06.81. Parakstīta iespiešanai 08.02.82. Formāts 60X84/16. Dobspiedes papīrs N2 1. Žurnālu cirstā garnitūra. Augstspiedums. 9,30 uzsk. iespiedi.; 9,76 uzsk. kr. n.; 8,56 izdevn. I. Metiens 30 000 eks. Pašūt. NS 1170-D. Cena 35 kap. Izdevnie­cība «Liesma», 226047 Rīgā, Padomju bulv. 24. Izdevn. N2 247/31017/B-643. Iespiesta Latvijas PSR Valsts izdev­niecību, poligrāfijas un grāmatu tirdzniecības lietu komitejas tipogrāfijā «Cīņa», 226011 Rīgā, Blaumaņa ielā 38/40.

Komars B.

Ko 343 Vāvere: Vēst. stāsts / No ukraiņu vai. tulk. M. Sila- briede; A. Sprūdža il. — R.: Liesma, 1982. — 157 Ipp., il.

Ukraiņu rakstnieka stāstā attēloti Kijevas Krievzemes laikmefa vēsturis­kie notikumi. Galvenais varonis — spēcīgs puisis, iesaukts par Vāveri, piedzīvo dažādas dēkas gan savā zemē, gan arī svešumā. Grāmata Iznāk, atzīmējot 1500. gadskārtu kopš Kijevas dibināšanas. Vidēji skola: vecuma bērniem.

2 Ciltis, kuras X gadsimtā apdzīvoja Ziemeļkaukāzu.

1 Djuda — pēc austrumslāvu seniem ticējumiem tā ir ziemas dieviete, Salatēva sieva, sniegputeņu un viesuļu valdniece.

1 Romans I Lakapins — Bizantijas ķeizars (920.—944. g.).