BORISS KOMARS - VĀVERE

— Nu, ko tu domā darīt? — pēc brīža Igors jautāja. — Kā­pēc tu klusē?

— Piedod man, dižais kņaz. Es vēlāk došu atbildi. Gribas vēl visu apsvērt.

— Apsver, brašais puisi, apsver, — kņazs neapmierināts no­murmināja.

Tad viņš pasauca pusaudzi un kaut ko pasacīja tam, bet pats aizjāja uz priekšu.

Pusaudzis izvilka no maka trīs nelielas zelta naudas ripiņas un iespieda tās Vāverem saujā, bilzdams:

— Kņazs tās dāvina tev par uzticību. — Tad viņš aizrikšoja nopakaļ Igoram.

Kurgāna sargi bija pareizi sacījuši — kņazs bija skarbs. Ne­viens atzinīgs vai sirsnīgs vārds nenāca pār viņa lūpām, viņš pat neatņēma sveicienu. Turklāt gluži kā ubagam atmeta šos naudas gabalus. Vai tad viņš, Vāvere, tādēļ bija steidzies atnest brīdinā­juma vēsti?…

Nākamajā dienā Igors vairs neaicināja viņu pie sevis. Kad karadraudze jau bija nonākusi Kijevā, pusaudzis atkal piejāja pie Vāveres un pasacīja, ka kņazs ielūdzot viņu uz uzvaras dzīrēm pilī.

Līksmojas, priecājas Kijeva. Visur skan dziesmas, smiekli, skaļi saucieni, ļaužu straumes palo ielās un pagalmos. Uz ziedokļiem liesmo ugunis, tur pilsētnieki sanes dāvanas žēlsirdīgajiem die­

viem, kas palīdzējuši kņaza karadraudzes vīrišķīgajiem cīnītājiem padzīt laupītkāros pečeņegus, izglābt Krieviju no nelaimes.

Ļaužu čala nenorimst arī Igora pils pagalmā. Kņazs licis at­slēgt savus pagrabus un klētis, izvelt mucas ar saldu, reibīgu alu, iznest ēdienus un pacienāt gan karadraudzes vīrus, gan tautu.

Skan taures, neapklust saucieni:

— Slava!

— Slava!

— Slava!

— Slava!

Pulka ļaužu ir šajās lepnajās dzīrēs!

Kaut gan Vāverem arī ir jautri un patīkami brīvā vaļā, sa­viešu vidū, iemīļotajā Kijevā, tomēr viņš nedz dzer kņaza med­aļu, nedz pieskaras mielastam, bet tikai klīst apkārt starp kijevie- šiem, vērīgi ielūkojas viņu sejās, kaut ko meklē.

Taču vai gan viegli šeit, šajā burzmā, kur kā sēkliņas magones pogaļā sajaukušies kopā tik daudz pilsētnieku un karavīru, at­rast to, kuru meklē.

Un tomēr viņš atrada. Ieraudzījis ieskurbušo Putjatu, pārnā­cējs piesteidzās pie viņa un tik spēcīgi apkampa, ka pat lācis neizturētu šādās skaujās.

Putjata palika stāvam kā stabs un cieši jo cieši blenza Vāverē.

— Kaut Pērkons mani nospertu, nevaru saprast, vai tas ir viņš jeb tikai viņa rēgs?

— Vai tad rēgi staigā ļaužu barā? — Vāvere sapurināja Putjatu. — Attopies taču! Saki — vai visi ir sveiki un veseli?

— Pagaidi, ļauj man atjēgties, — Putjata burkšķēja. — Vai tas tiešām esi tu, Vāvere? … Brālīti manu! … Bet es tevi mek­lēju … Līdzko tu mani atbrīvoji no pečeņega, es aizskrēju pie savējiem pēc šķēpa. Paķēru to un jozu atpakaļ, lai palīdzētu tev, gribēju tevi izglābt. Es uz vienu pusi, uz otru pusi, bet no tevis vairs ne vēsts … Kur tad tu biji visu šo laiku?

— Par to parunāsimies vēlāk. Jel ašāk saki — vai visi dzīvi?

— Dzīvi gan, dzīvi… Kudeļa no jauna aizbrauca uz Car- gradu. Gribēja arī mani ņemt līdzi uz turieni, bet es iecirtos un sacīju: «Es vairs nebraukšu uz turieni, kaut tu galvu man norauj!» Paliku par kalpu mājās pie tā paša Kudeļas … Bet tev, paskat

vien, kādas ūsas jau uzaugušas! Tikai esi gaužām novājējis un nomelnējis sejā …

— Vai par manējiem nekā neesi dzirdējis?

— Kā tad nebūšu dzirdējis? Viņi ir dzīvi! Bet tu, rau, bai­dījies … Kudeļa tagad ar līkumu iet garām tavam ciematam un arī man ir noliedzis tur rādīties … Es lūdzu, lai ļauj man ap­meklēt tavējos, bet viņš ne un ne. Toties strēlis tevi nav aizmir­sis. Viņš jau ir braucis pie tava tēva ne vienu reizi vien. Vēl nesen bijis tur. Palīdzējis nomaksāt nodevas. Viņš stāstīja, ka tavi vecīši ļoti bēdājoties. Visi domā, ka tu esi gājis bojā. Tajā va­sarā, kad nokļuvi gūstā, kāds padevis Kudeļam no tevis ziņu, un tas arī viss. Tāpēc nolēmām, ka vairs neesi starp dzīvajiem. Taču nē, es runāju aplam: tava Jana tam netic, pat kurpītes novalkā­jusi, staigādama un visiem taujādama par tevi… O, šai meitenei ir ne mazāk uzticības kā skaistuma!

— Vēlu tev laimi par šo priecīgo vēsti! — Vāvere sirsnīgi izsaucās.

— Tad varbūt iesim un iztukšosim pa kausam medutiņa uz mūsu satikšanos? Rau, tur dod visiem, kas vēlas. Kņazs pečeņegus aiztriecis stepē. Klīst valodas, ka viņi gribējuši paslepus uzbrukt, bet kāds bēglis, kas izmucis no Grieķijas, jau laikus pabrīdinājis. Vai tu esi kaut ko dzirdējis par to?

— Esmu gan … — Vāvere pasmaidīja.

— Nu tad ejam!

— Nevaru, draudziņ! Rītdien tiksimies. Paliec sveiks! — Vā­vere atvadījās un nozuda drūzmā.

Mirdz un laistās Igora pils.

Visos kaktos kvēlo gaismekļi, bet pagalmā, pie vārtiem un ejās deg lāpas.

Uzvaras dzīrēs ir sapulcējušies bajāri un karadraudzes vīri — galvaspilsētas augstmaņi. Bez tam ieradušies viesi arī no tuvē­jām zemēm — Perejaslavas, Čerņigovas un Drevļanas. Viņi, uz­posušies dārgos apģērbos, sēž uz gariem soliem, kas pārsegti ar paklājiem, ap ozola galdiem, apkrautiem ar ēdieniem un dzē­rieniem, gaidīdami sava gudrā valdnieka runu.

Arī Vāvere tur sēž, piemeties sola galiņā.

Taču Igors bija drūms, nelabprāt piecēlās no savas vietas. Pameta mirkli uz Vāveri, uzlūkoja viesus un bilda:

— Man jāsaka jums, mani krietnie vīri, ka mums nav par ko priecāties. Mūsu tēvi un vectēvi ir sagādājuši slavu Krievijai, bet mēs, vienīgi pateicoties dieviem, tik tikko paglābāmies no pus­pliku ganu varzas. Ja pečeņegi būtu ielauzušies Kijevā, tad no tās pāri paliktu tikai pelni … Jau daudzkārt esmu vaicājis: vai palikt Krievijai šeit, — kņazs ar labo roku norādīja uz zemi, — un pēc tam iziet atkal saules klaidumā līdz pašai zilajai jūrai, vai arī, mums par kaunu, atkāpties līdz Drevļanas un Krivickas slīksnājiem un dumbrājiem, lai tur čurnētu kā bekas? Vai mums pa sauszemes un ūdens ceļiem doties uz svešinieku sagrābta­jiem lauku plašumiem un tos atgūt sev, vai varbūt mūžam par tiem maksāt nodevas nešķīstajam kaganam? Vai viltīgā Car- grada arī turpmāk noniecinās doto zvērestu, vai varbūt mūsu zobeni to piespiedīs neaizmirst savus solījumus?… Taču vis­pirms mums uz mūžīgiem laikiem jāizbeidz nesaskaņas un ķildas savās mājās, jādzīvo mierīgi un saticīgi, kā rudzu graudi dzīvo vienā vārpā. Tad mēs spēsim apvienot mūsu spēkus, tāpat kā Dņepra-Slavutiča apvieno daudzas upes! Un, gluži tāpat kā šai varenajai Dņeprai tagad nav bīstami nedz svelmainie dienvidu klajumi, nedz klinšainās krāces, tad arī mums visiem kopā nebūs bīstams neviens ienaidnieks. Padomāsim arī par to, mani krietnie vīri, jo drīz mēs apspriedīsimies …

Igors apklusa, stāvēja, pārlaizdams skatienu pāri viesiem. Visi sēdēja nekustēdamies, nodurtām galvām.

— Un nu pacelsim kausus, — kņazs paņēma no galda sudraba biķeri, bet pēc viņa arī viesi paņēma savējos, — par mūsu la­bajiem dieviem, par Krievzemi un tās galvaspilsētu Kijevu!

Nošķindēja kausi, piesizdamies cits pie cita, un nodrebēja pils no skaļajiem saucieniem.

Tad dzīrotāji vēl dzēra uz Igora, uz Siverskas, Perejaslavas un Drevļanas kņazu veselību.

Kad visi bija ieskurbuši, pusaudži atveda uz pili sirmu jo sirmu vectētiņu, apsēdināja goda vietā, lai visiem būtu labi redzams un dzirdams.

Dziesminieks, vieglītiņām pārlaidis pirkstus pār skanīgajām stī­gām, sāka palēnām stāstīt, dobjā balsī dainot senu poļaniešu teiksmu par mežu un lauku.