BORISS KOMARS - VĀVERE

Tur, svešajā valstī, viņu sirsnīgi uzņēma, kņazs pat savu meitu atdeva viņam par sievu. Jaunais kņazs nu dzīvoja greznībā, ļaudis viņu cienīja un augsti godāja.

Taču nepagāja necik ilgs laiks, kad viņš sāka ilgoties pēc dzimtenes. Ja agrāk viņš arvien bija jautrs un laipns, smaids ne­nozuda no viņa sejas, tad tagad viņš kvernēja, nodūris galvu, kluss un drūms; ja kāds arī uzrunāja viņu, atbildi parasti nesa­ņēma. Kņaza dēls nīkuļoja kā stiebrs bez veldzes. Nedz ēda, nedz dzēra, pat skaistā sieva viņam vairs nebija mīļa.

Ko tikai nedarīja aizbēgušais kņaza dēls! Bija tajā svešajā pusē kādā alā neparasts akmens. Kurš cilvēks atgūlās uz tā, at­spiedies ar pieri, tūdaļ aizmirsa visas savas bēdas. Gulēja uz šī akmens, turklāt ilgi gulēja uz tā arī jaunais kņazs, tomēr atviegli­nājumu neguva, ilgas nepameta viņu, bet gan kļuva vēl stiprākas. Taču viņš pat nedomāja nožēlot savu rīcību, atgriezties mājās, krist uz ceļiem tēvam un mētei pie kājām, lūgt piedošanu. Neatkā­pās no tā, ko bija sacījis un darījis.

Redzēdams viņa sirdēstus, sievastēvs sasauca visgudrākos sa­vas zemes vīrus un lūdza viņiem padomu, kā izdziedēt znotu no smagajām ciešanām.

Ilgi domāja un prātoja šie vīri, līdz beidzot atbildēja kņazam ar šādiem vārdiem:

«Mums ir zināmas daudz un dažādas likstas: gan mazas, gan lielas, gan vieglas un smagas, bet lielāku un smagāku likstu par ilgām pēc dzimtenes mēs neesam matījuši. Mēs zinām arī daudz visādu paņēmienu, taču mums nav ne jausmas par to, kādā veidā iznīdēt šos sirdēstus. Esam dzirdējuši: kaut kur augstajos kalnos, mūžamežos, dzīvojot kāds simtgadīgs burvis, kas ikvienu protot dziedināt. Vēl tu pavaicā viņam, dižais valdniek, varbūt viņš tev palīdzēs nelaimē …»

Ilgi kņaza sūtņi taujāja un meklēja, kamēr atrada šo sirmam ūpim līdzīgo burvi.

Simtgadīgais vecis kņazam sacīja:

«Man ir brīnumdzēriens, kas pieveic ij drudzi, ij ļauno aci, ij galvas reiboņus un krītamo kaiti … Taču, vai tās pieveiks cilvēka ilgas pēc dzimtajām mājām, to es nezinu, jebšu šīs zāles ir vis­spēcīgas vienīgi pret ļaunām sērgām. Turpretī, ja slimību nav uz­sūtījuši ļaunie gari vai arī tās nemaz nav, — brīnumdzēriens kļūst par indi…»

«Ašāk vāri šo dziru!» valdnieks nikni pavēlēja. «Vai neredzi, ka jaunais kņazs iet postā no pieburtas kaites? Viņam nav ko sē­roties pēc dzimtās puses, tā viņam ir sveša un naidīga. Pie manis viņš ir atradis sev mājas.»

Burvis piekāpās, izvārīja zāļu viru un iedeva to izdzert jauna­jam kņazam.

Taču tas nepaguva pat kausu atņemt no lūpām, kad uzreiz sa­rāvās, it kā nezin kāds riebīgs tārps viņam negaidot iekodis, vie­nos krampjos un mokās pakrita gar zemi un tā arī sastinga …

Gans apklusa. Vāvere sēdēja nekustēdamies. Līdz pašai sir­dij viņu aizkustināja šis stāsts.

— Bet tu saki — aizmirst dzimto pusi, — vecais pēc brīža atkal ierunājās. — Krietns dēls nekad nespēj aizmirst savu tēv­zemi, māti, un nav pasaulē tādas varas, kas iznīdētu viņā smagās ilgas pēc tās. Ne velti saka: kas šķirts no mīļotās, raud septiņus gadus, kas šķirts no dzimtenes, raud visu mūžu.

— Tiesa gan, — Vāvere piebilda. — Labāk būt nabagam mājās nekā ķeizaram svešumā, jo svešuma uguns ir aukstāka par ledu …

Veselu nedēļu Vāvere pavadīja pie gana. Tas par viņu rūpē­jās kā par savu dēlu, visu sagādāja ceļam. Piebāza ar pārtiku pilnu kulīti, uzdāvāja savus garos svārkus un bikses, pašuva jaunu jēreni, lika apaut kājās ādas tupeles.

— Nu tu esi īsts bulgārs! — vecais vīrs priecīgi smējās, kad puisis bija saposies šai apģērbā.

Savukārt Vāvere, kad viņa brūces sāka apdzīt, palīdzēja ve­cajam aprūpēt avis, savāca mežā vētras lauztos kokus malkai, salaboja būdu.

Astotās dienas rītausmā gans viņu izveda ganību malā un parādīja līkumotu taciņu.

— Pa šito tu ej līdz Donavai. Bet tad laidies uz priekšu visu laiku pa krastmalu, tikai pa krastmalu — upe tevi aizvadīs līdz pašai jūrai. Pie jūras atrodas pilsēta, ko sauc par Selinu, tur jūsu tirgotāji, braukdami uz Grieķiju vai no Grieķijas atpakaļ, vienmēr apstājas. Kazi, tev laimēsies sastapt kādu no savējiem. Tikai tu nerunājies ar kuru katru, ko satiksi, jo arī mūsējo vidū ir visādi cilvēki — ij labi, ij ļauni. Kauču tu izskaties pēc bulgāra, tomēr tava valoda var tevi nodot, ka esi svešinieks. Saņems vēl tevi ciet, sāks pratināt — kas tu tāds, no kurienes, uz kurieni ej. Bet mūsu cars Petro [15] draudzējas ar romiešiem. Pat par carieni sev izraudzījies romieti, ķeizara Romana mazmeitu. Labāk aprunājies ar nabadzīgajiem ļaudīm. Viņi tevi gan paēdinās, gan ceļu tālāk parādīs.

Vāvere sirsnīgi pateicās vecajam ganam, solījās atcerēties viņu visu mūžu kā savu tēvu.

Gribēja atdot viņam tos grieķu naudas gabalus, ko bija iešu­vis jostā, taču gans neņēma, pat sapiktojās.

— Liec atpakaļ naudiņu, liec atpakaļ, tā tev vēl noderēs. Bet man, ja gribi kaut ko atstāt piemiņai no sevis, dod šurp šito cēr­tamo. — Vecais vīrs norādīja uz šķēpu, kas Vāverem karājās pie jostas. — Nekrietnie ļaudis to izgudrojuši dzīvības laupīšanai, bet man būs ar ko malciņu paskaldīt, lai aukstā laikā varu pasil­dīties pie uguns. Tev turpretī tas tikai kaitētu.

Vāvere atkabināja šķēpu un pasniedza labsirdīgajam bulgā­ram. Tad viņš dziļi paklanījās viņa priekšā un devās tālajā ceļā.

Veļ savus viļņus nerimtīgā Donava pa plašu ieleju. Tāpat kā pie Dņepras, šeit aug vītoli, melnapses, kalnu kļavas un bērzi, abpus upes plešas pļavas un zaļi līči. Bulgāru zemes Donavai vienīgi nav draudīgo krāču, stāvo un kalnaino krastu. Ja tā grib — nogriežas klajos laukos, pievāc sev kādu stepes stūri, ja vēlas — izlauž sev ceļu caur zaļojošu mežu, izskalo saknes da­žam kuplam vītolam un it kā rotaļādamās to aizrauj sev līdzi.

Pa upi brauc tik daudz laivu, burinieku un plostu, ka ne sa­skaitīt. Taču vēl vairāk ļaužu — gan gājēju, gan braucēju — pārvietojas pa piekrastē iemīdīto ceļu; cauru dienu un nakti tas kūp no vezumu un pārdzenamo lopu saceltajiem putekļiem, cauru dienu un nakti uz tā neapklust cilvēku sarunas. Un visas šīs saru­nas ir Vāverem saprotamas, gluži kā dzimtajā valodā.

Viņš iet, steidzas, zemi nejuzdams zem kājām. Tik viegls viņam liekas šis ceļš.

Kad izbeidzās pārtika, puisis iegriezās vienā ceļmalas ciematā, lai nopirktu kaut ko ēdamu. Taču kāda jauna saimniece, ar rokām atvairīdamās, neņēma no viņa maksu par maizes klaipiņu, turklāt vēl ar kvasu padzirdīja, ogas iebēra cepurē.

— Liels grēks, — jaunuve sacīja, — par pārtiku ņemt naudu no ceļinieka.

Pienāca vakars, Vāverem negribējās traucēt cilvēkus, lūdzot naktsmājas, — viņš izgulējās zem krūma un, līdzko atausa rīts, atkal devās ceļā.

Pēdīgi sasniedza Selinu. Pilsēta gan nebija liela, toties glīta. Vāvere tūdaļ devās uz kuģu piestātni, cerēdams, ka varbūt tie­šām tur izdosies sastapt krievu tirgotājus. Kuģu tur stāvēja daudz, bet neredzēja nevienu savieti.

Drūmas domas pārņēma Vāveri: kā viņam tagad tikt pāri jūrai, kā sasniegt Dņepru? Ja ar kādiem būtu pa ceļam, viņš pieteiktos par airētāju. Taču pamēģini uzzināt, uz kurieni kurš brauks. Va­rētu pajautāt kādam pilsētniekam, bet nav pat ne jausmas, kā tādam tuvoties.