BORISS KOMARS - VĀVERE

Pečeņegi pat nepaskatījās uz viņu.

— Tie arī saucas par cilvēkiem! — Siņka klusu norūca, klimz- dams blakus Vāverem. — Vai viņi sastopas, vai šķiras, ne vārda nesaka viens otram.

Gūstekņi nolikās uz nakts guļu pie smirdīga ezera, kad debe­sis jau bija kā nosētas zvaigznēm un no garās zāles iznira sar­kanīga mēness ripa.

Taču atpūsties neizdevās: nakts vidū pečeņegi sacēla traku brēku, uzsākuši savā starpā kautiņu. Kad bija norimuši, viņi uz­šāva gūstekņiem ar pletnēm un dzina tos tālāk nevis vairs pa ceļu, bet pāri gravām, līdzenumiem un pakalniem. Nežēlīgi siz­dami, viņi tos trenca visu nakti.

Līdzko atausa gaisma, gūstekņi tūdaļ ievēroja, ka pečeņegi vairs nebija agrākie, un viņus izrīkoja vakar sastaptais skrandai­nis, kas jāja ar kaulaino kleperi.

«Vai tu redzējies, cik viltīgs un neģēlīgs!» Vāvere brīnījās. «Pat žēl kļuva, satiekot ceļā. Taču izrādās, ka viņš ar nolūku izli­kās par nabagu. Patiesībā izpētīja, kurp ejam, lai naktī uzbruktu un pievāktu gūstekņus sev. Droši vien viņš ir no citas pečeņegu bandas, kas ķildojas ar to, kura uzglūn pie krācēm …»

Pēc tam viņi gāja tikai pa naktīm, bet dienās atpūtās kādas birztalas brikšņos vai gravās.

Šis ceļš bija grūts. Klajums viscaur noaudzis ar garu, meldriem līdzīgu zāli, kājas pinās tajā, bet sargi to neņēma vērā, viņi stei­dzās, pletnes nemitīgi svilpa pār gūstekņu galvām. Turklāt draus­mīgi mocīja slāpes. Ēst deva žāvētu zirga gaļu, bet ūdens paga­dījās reti, un arī tas bija sastāvējies, smirdīgs.

Kad beidzot kādā rītā gājiena priekšā tālumā atmirdzēja gaiš­zils klaids, gūstekņi paši, nu jau bez skubināšanas, saņēmuši sa­vus pēdējos spēkus, skrēja uz turieni un kā aitu bars kārīgi pie- plaka pie ūdens.

Taču, norijuši pāris malku, visi reizē sāka spļaudīties: ūdens bija rūgts un sāļš.

— Jūra … — Vāvere izdzirda kādu sakām.

Paskat, te nu ir tā jūra, par kuru tik daudz kas dzirdēts! Pa­tiešām, cik tā milzu plaša un krāšņa, it kā debesis nolaidušās uz zemes! Cik jauki, viegli šalko un šūpojas tās viļņi! Kaut tikai būtu brīvība, tad viņš bez airiem — ar rokām vien aizirtos līdz Kijevai!

Bet pečeņegi rēca aiz smiekliem, vēderus turēdami, un rādīja uz jūru, sak — dzeriet, ko jūs kavējaties?

Vāvere pajautāja Siņkam, vai tālu no šejienes līdz tai vietai, kur Dņepra ietek jūrā.

— Tālu gan. — Tas atmota ar roku. — No šejienes vēl ir jā­nokļūst Krievu jūrā, jāapbrauc apkārt Korsunas zemei [11] , tad tu sasniegtu Dņepru.

— Vai šī nav Krievu jūra?

— Nē. Tur ūdens ir sāļš, ar citādu garšu. Šī ir Surozas jūra [12] .. tajā ietek Donas upe.

Diezgan iznerrojušies, pečeņegi aizveda gūstekņus pie neliela ezera ar patīkamu ūdeni, kur atļāva pat izpeldēties. Tajā pie­krastē tad visi arī apmetās.

Trīs pečeņegi kaut kur aizauļoja zirgos, bet nākamās dienas rītā viņi atgriezās ar pārdesmit jātniekiem greznos apģērbos, zo­beniem pie sāniem.

— Kas tie tādi? — Vāvere čukstus jautāja Siņkam.

— Korsunieši. Romieši, kas dzīvo Korsunas zemē.

Tie ilgi apskatīja gūstekņus, gluži kā preces tirgū, strīdējās ar pečeņegiem droši vien par cenu. Te viņi dusmīgi aizgāja nostāk, te atkal pienāca klāt. Beidzot acīmredzot tomēr salīga, viņi iedeva pečeņegiem maku ar skanīgām monētām, un tie zirgos aizauļoja uz stepju klaidumu.

Grieķi atraisīja gūstekņiem virves, aplika katram ap rokām va­žas un dzina viņus tālāk gar jūras krastu.

Pilsēta, uz kuru korsunieši ap pusdienlaiku atveda gūstekņus, atradās pašā Surozas jūras malā, pie Donas ietekas. Visi nami bija mūra, tikai retumis pagadījās kleķa būdas … Ostā šūpojās daudz lielu kuģu ar nolaistām burām.

Korsunieši neļāva gūstekņiem pat atpūsties pēc smagā, stei­dzīgā gājiena. Tūdaļ noņēma no rokām smagās dzelzs važas, pielika viņiem uzraugus un pavēlēja nest no klēts piebērtus labī­bas maisus uz pamatīgu galeru ar daudziem airiem. Bet paši aiz­gāja uz kādu augstu mūra namu ostas tuvumā.

Vienubrīd, tecēdams ar maisu no klēts uz kuģi, Vāvere iz­dzirda ļaužu drūzmā bargu uzsaucienu:

— Kur tu lien?

Atskatījies puisis ieraudzīja mazu, ņipru vīriņu, kas strostēja par kaut ko važoni, garu tēvaini.

Vāvere ievēroja vīreli un, kolīdz radās izdevība, piegāja pie viņa un pajautāja:

— Piedod, labais cilvēk, vai tu gadījumā neesi krievs?

— Krievs gan, — viņš moži atsaucās. — Bet kā tu šeit uz­radies?

— Mūsējo šeit ir daudz. Pečeņegi mūs sagūstīja pie krācēm, kad bijām ceļā uz Grieķiju. Pēc tam citi viņiem atņēma mūs un pārdeva šiem te, korsuniešiem. — Vāvere pamāja ar galvu uz uzraugiem.

Tie, pamanījuši, ka gūsteknis sarunājas ar svešinieku, sirdīgi uzbrēca viņam, un Vāvere atkal aizsteidzās pēc labības.

Citreiz viņam laimējās parunāties ilgāk. Piestātnē bija atnācis kāds vecis zvejot zivis. Patiesību sakot, viņš pats nemaz nezve- joja, tās viņam ķēra divi pieradināti putni gariem knābjiem. Aiz­lido šāds zveju putns jūrā, sakampj knābī zivi, bet norīt nevar, tāpēc ka ap kaklu apsiets žņaugs, un tā viņš nes lomu savam saimniekam, bet tas atņem zivi un iesviež koka spainī.

Uzraugi tik sajūsmināti skatījās uz šiem putniem, ka pat aiz­mirsa par gūstekņiem. Bet Vāvere, izmantodams izdevību, atkal piegāja pie sava tautieša.

Šis vīrs te kalpoja par izrīkotāju tirgotājiem, kas pārvadāja savas preces pa Donu. Viņš sagādāja tiem dažādus piederumus un pārtikas krājumus ceļojumiem.

— Vai nevar kaut kā aizbēgt no šejienes? — Vāvere jautāja, ar cerībām lūkodamies izrīkotājā.

— Veltīga iedoma. Ja tu ietu gar Dņepru un ja nenomirtu badā, tad pečeņegi tevi sagūstītu, bet, ja tu nonāktu hozāru zemē, kristu hozāru nagos …

— Acīmredzot man būs jānomirst gūstā … — Vāvere drūmi bilda.

Izrīkotājam laikam kļuva viņa žēl.

— Bet tu nenokar degunu pirms laika, — viņš mēģināja mie­rināt. — Varbūt tev laimēsies — gadīsies labs saimnieks, tu pa­ziņosi savējiem, un viņi tevi izpirks, šie romieši jūs nepirka sev, bet gan tālākpārdošanai. Viņi paši jūs nedrīkst paturēt. Korsunas zemē dzīvo daudz mūsējo, un arī Kijevas tirgotāji bieži tur iegrie­žas. Ja nāktu gaismā, ka romieši sev par vergiem pietur krievus, rastos lielas nepatikšanas.

— Kur viņi pārdod? Šeit pat?

— Reizēm šeit, ja gadās labi pircēji, bet, ja ne, tad paslepus pārsūta uz Grieķiju, uz Cargradu.

— Esi tik labs, dārgo cilvēk, kā savu tēvu es lūdzu tevil Pa­saki Kijevas tirgotājiem, kad satiksi viņus, ka tu esi redzējis Ku­deļas airētāju Vāveri un tas zvērējis, ja vien paliks dzīvs, cik spēdams pūlēsies, lai atgrieztos mājās… Savu tirgotāju, sak, lūdza, ja tas dabūtu zināt, kam viņu, Vāveri, pārdevuši, tad lai izpērk, pēc tam viņš atkalpos tirgotājam par visu …

— To es apsolu, noteikti paziņošu, pat pierakstīšu sev, lai ne­aizmirstas.

Viņš izvilka no azotes gabaliņu smalka pergamenta, pamēr­cēja zoss spalvu pudelītē, kas karājās pie jostas.

— Kā, tu teici, sauc tavu saimnieku?

— Kudeļa.

Izrīkotājs kaut ko atzīmēja uz ādas lanckiņas.

— Un vēl neaizmirsti pasacīt, ka gūstā kopā ar mani ir Viša- tiča Siņka un divdesmit citu airētāju — Ļitajs, Prijma, Gostens, Netreba, Nečais, Smiļko, Ļutavors . ..