BORISS KOMARS - VĀVERE

Tomēr Siņkam kļuva vieglāk ap sirdi: kā redzams, it visur dzīvo arī labi ļaudis, kaut gan viņiem ir citāda valoda, savi para­dumi un pēc izskata viņi pavisam atšķirīgi.

Mauri šeit pameta vezumus, nomainīja vēršus pret zirgiem, uzsēja tiem mugurā nastas un devās ar gūstekņiem uz dienvidu pusi pa akmeņainu taku gar kalna pakāji.

Lejā plūst upe. Tā gan nav dziļa — zirgam līdz vēderam, un nav arī plata — kukurzni var pārsviest pāri, bet toties strauja jo strauja. No tās garaiņi ceļas līdz kalna virsotnei un tur pārvēršas mākoņos. Sie mākoņi kļūst arvien lielāki, biezāki un pret vakaru jau aizsedz arī sauli. Nogrand pērkons, nozib zibeņi.

Gājiens nonāca tumšā aizā, kas bija izgrauzta kalnā. Turp no­griezās arī upe. Tā brāzmojas, šalko, triec bangas pret akmeņiem, teju, teju pārplūdinās taku. Odeņu krācieni tik skaļi, ka nav iespē­jams sadzirdēt savu balsi. Tur tad arī gājiens apstājās, lai pār­nakšņotu. Siņka pieplaka pie kāda akmens — skumīgs un pār­guris, un tā arī iemiga.

Pamodās: debesis virs aizas ir dzidras, neredzamā saule sārti apmirdz kalnu virsotnes, bet lejā gluži kā bedrē — aukstums, visu pārklāj zilga dūmaka.

Taka arvien augstāk un augstāk vijas kalnā. Iet zirgi, katru akmeni pārbauda ar kājām, nastām bružājoties gar akmens sienu. Blakus melnojas aiza, kam dibenu nevar matīt, ja tu tur ievel­tos — ne kauliņus salasīt.

Iznākuši ielejā, visi kļuva možāki. Šeit arī bija izvietojies cie­mats netālu no sniegiem klāta kalna. Abpus ciemata pletās miežu druvas. Pie jūras jau sen labība nokulta, bet šeit tā nule riesa vārpas.

Atkal ļaudis saskrēja ap viņiem, cienāja gūstekņus ar plāce­ņiem, un atkal Siņkam ielīksmojās sirds no šādas laipnības.

Ieleja tālāk sašaurinājās, taka vijās stāvus augšup, vajadzēja pieliekties, lai nenokristu atmuguriski. Un, jo augstāk viņi rāpās kalnā, jo saltums kļuva bargāks. Bet, kad bija sasnieguši virsotni, šķita — rudens kas rudens: visnotaļ necaurredzami mākoņi slīd tik zemu, ka gandrīz vai galvu aizķer, vējš gāž no kājām gar zemi, ledains lietus ar krusu cērtas sejā, visu aizsedz spokaina migla.

Siņka bija ragā sasalis, zaudējis dūšu. Acīmredzot būs jāiet bojā šajā drausmajā pasaules malā …

Bet tad nozibeņoja vienreiz, otrreiz … Atmirdzēja saule, iz­kliedēdama miglu, un taka nu vijās lejup; visapkārt te kuploja zaļa zāle, gluži kā bērtin piebērta ziediem; priekšā atkal pletās ieleja ar zaļoksniem krūmājiem, uz turieni no kalniem putodams gāzās sudrabains strauts. Debesis bija skaidras, dzidras.

Siņka atžirga, it kā brīvību sajuzdams.

Gājiens nonāca ielejā. Upe tur vijās tik balta kā piens.

Siņka pieplaka pie ūdens.

Nē, ūdens kā ūdens, pat auksts un garšīgs, tikai samaisījies ar baltiem māliem.

Pēc tam taka kļuva par iebrauktu ceļu. Abpus tā arvien biežāk parādījās apdzīvoti ciemati. Tad pagadījās arī kāda prāvāka pil­sēta starp plašām nogāzēm. Caur dārziem un pagalmiem tur plūda nelieli izrakti strauti, mājas bija sablīvētas cita pie citas — ka ne spraugas.

Kam piederēja šī pilsēta, to viņi nedabūja zināt, jo mauri, līdzko bija nonākuši tajā, tūdaļ sadzina gūstekņus kā aitas garā mūra nožogojumā, bet tālāk bija jādodas jau pirms saules lēkta.

Nebija līksmāks arī šis ceļš. Visapkārt lauki gluži kā izdeguši, neviena kociņa, kur rast paēnu, tikai šur un tur čabēja izkaltušas zāles puduri. Saule, kad uzlec, ir pilnestīga un jauka, bet, tiklīdz paceļas augstāk, kļūst maza, žilbinoša, nokaist un nežēlīgi cepina. Uzpūš vējš — tikpat kā no cepļa. No sākuma viņi gāja gar upīti, kas brīnumainā kārtā nebija izžuvusi šai stepē. Tālāk sniedzās tuk­snesīgs klaidums: nedz ezeriņu, nedz zāles, nedz putnu, nekā cita kā tikai saule, smiltis un kaili akmeņi. Pa dienu šis tuksnesis — kā nokarsēta panna, visi mirkst vienos sviedros, bet pienāk nakts — aiz aukstuma nezin kur dēties, no miega ne vēsts.

Taču vislielākā nelaime — ūdens trūkums. To ved līdzi tāpat kā preces — ādas maisos uzkrautu mugurā ērmīgiem radījumiem, kas iemainīti pret zirgiem. Ne nu īsti zvēri, ne mājlopi: kājas kā stabi, galva kā čūskai, kakls kā zosij, uz muguras divi kupri, un arī pavada nav vis apņemta ap kaklu, bet izvērta caur nāsīm. Tā­pat arī ūdens neparasts, sajaukts ar miltiem: tas tev reizē dzēriens un ēdiens.

Gūstekņi gluži kā saindējušies ar tvanu, galva reibst, elpot grūti, kājas tik tikko var pavilkt. Dažs jau pavisam bezspēcīgs pa­krīt smiltīs, tad mauri to kā tādu nastu uzveļ mugurā tiem pašiem ērmīgajiem radījumiem, paved neilgu laiciņu un atkal nolaiž zemē. Turpretī viņiem pašiem it kā nekas nekaitētu, acīmredzot pieraduši pie tveices, jo arī apģērbs viņiem ir silts un garš, galvas aptītas ar dvieļiem.

Visizturīgākais no gūstekņiem bija Siņka. Lai gan arī viņam nenācās viegli ceļot pa tuksnesi, tomēr viņš ne reizi nepaklupa, nesaļima gar zemi, bet, paskat, vēl citam piepalīdzēja.

Viņš gaužām bēdājās tikai par vienu. Visapkārt šai tuksnesī tik daudz cilvēku, zvēru un mājlopu kaulu baloja saulē. Tāpat varbūt arī viņa kauli mētāsies šeit, svešumā, un neviens no tuvi­niekiem pat nezinās, kur viņš gājis bojā. Siņka ļoti nožēloja, ka nebija mēģinājis aizbēgt no pečeņegiem. Varbūt būtu laimējies, kaut kā arī mājās nokļūtu, bet tagad … Jau sen mauri gan va­žas noņēmuši gūstekņiem no kājām, gan arī neapsargā viņus tik stingri kā agrāk. Zina: tik un tā neviens nebēgs. Uz kurieni šeit lai bēgtu — visapkārt uzglūn nāve.

Kur vien skaties, visur tikai smiltis, bet Siņka savās domās

skata rāmus, vēsus ūdeņus un kuplus, ēnainus kokus. It kā sa­dzird jautras putnu čalas, laipnas un mīļas cilvēku sarunas. Viņš pats vairs nezina, vai kādreiz to visu ir redzējis un izjutis, vai tie ir tikai murgi.

Neviens vairs neskaitīja, cik reižu karstā dienvidu saule bija uzaususi un norietējusi, cik reižu viņi apstājušies pēc smagā ceļa uz īsu nakts atpūtu, lai pirms rīta gaismas atkal dotos tālāk. Šķita, nebūs ne gala, ne malas tuksnesim.

Tomēr viņu ceļojumam pienāca beigas. Kādā pievakarē, pēc ārkārtīgi svelmainas dienas, pie apvāršņa parādījās baltas mājas, aiz tām zilgmoja ezers, no turienes uzvēdīja vēsums, un pārgu- rušie gūstekņi, saņēmuši savus pēdējos spēkus, steidzās turpu.

Tā bija liela pilsēta, kur dzīvoja mauru tirgotāji.

Gūstekņi tālā gājiena laikā bija novājējuši, karstajā saulē tumši iedeguši, visiem no deguniem un lūpām lobījās nost āda, kājas bija noberztas jēlas un uztūkušas. Tagad viņus ilgi turēja aizžogo­jumā, neapgrūtināja ar darbu un devīgi ēdināja. Kad viņi bija nedaudz atkopušies, brūces aizdzijušas, tad viņus pat uzposa: apcirpa matu cekulus, apgrieza nagus, nomazgāja un no galvas līdz kājām ieberzēja ar kaut kādu ziedi, no kuras visiem āda kļuva maiga, gluda un gurkstīga. Dažam gaišos matus nokrāsoja melnus, dažam, gluži otrādi, melnos padarīja par gaišiem vai sarkanīgiem. Citiem vēl lika košļāt sīvus graudiņus, no kuriem lū­pas, mēle un smaganas pietvīka sārtas jo sārtas.

— Kāpēc viņi tā dara? — Siņka jautāja kādam pieredzēju­šam gūsteknim, kam arī iesirmos matus mauri bija nokrāsojuši pavisam rudus, tāpēc viņš izskatījās it kā jaunāks.

— Lai pircējus apmuļķotu. Lai vecu cilvēku pārdotu par jau­nekli, savārgušu — par veselu.

Siņku mauri tikai kārtīgi nomazgāja, apgrieza nagus, apcirpa matus un glīti sasukāja.