BORISS KOMARS: VĀVERE

tas kaldinātas svešumā, un kur vēl dārgi audumi, garšvielas un smaržas — tās nav vis sēnes, mežā neaug. To visu vajag ievest no tālām zemēm.

Viņi nogriezās rāmā, bet pilnūdeņainā upītē, kas tecēja gar pašu pilsētu un ieplūda Dņeprā.

Aiz tāla mežu biezokņa, kas tumši zilgmoja viņpus upes, ne­droši paraudzījās neizgulējusies saule. Apzeltījusi smuidrās koku galotnes uz kalna, palsās dūmu strūklas, kas vijās pār mitekļiem, un augstos laivu mastus visgarām krastam, tā nomazgājās vēsā rīta rasā, noslaucīja savu košsārto vaigu ar pūkainu mākonīti, kurš karājās virs apvāršņa, kjuva sprigana un aši sāka celties ar neredzamiem spārniem arvien augstāk un augstāk.

Tūdaļ atdzīvojās Kijevas kuģu piestātnes. Krastmalā ar skubu rosījās ļaudis, virs laivām uzziedēja lietus un vēju izbalinātas buras, sāka klaudzēt airi, un atskanēja skaļi stūrmaņu saucieni.

Pamanījis drūzmā kalsnu jaunekli bāliem vaigiem, kurš māja viņiem ar rokām, tirgotājs lika airētājiem pagriezt laivu turp.

Līdzko viņi sasniedza krastu, jauneklis satvēra laivu aiz garās ķēdes un izvilka uz smiltīm.

— Nu, kā tev klājas, dēls? — tirgotājs jautāja, izkāpdams no laivas. — Vairs neslimo?

— Nē, — puisis atbildēja.

— Vai visi ir sveiki un veseli?

— Sveiki gan, — dēls attrauca, ar ziņkāri nolūkodamies uz Vāveri. — Visi vai acis izskatīja pēc jums.

— Kad mūsējie dosies ceļā?

— Pēc divām dienām.

— Labi. Ņemiet mantas!

Vāvere uzvēla sev plecos gandrīz visas zvērādas, kas bija laivā, un devās nopakaļ tirgotājam un viņa dēlam. Putjatam atlika tikai daži saiņi un tarba.

Visgarām krastam uz kārtīm, krūmiem un tāpat uz zāles žā­vējās tīkli, venteri, brideņi un citi zvejas rīki. Blakus tiem grupās vai pa vienam sēdēja, sildīdamies saulē, nogurušie, dūņām un zvīņām aplipušie zvejnieki.

Upes tuvumā cita pie citas rindojās pazemas, nokvēpušas mājeles. Nelielajos pagalmiņos zem veseru sitieniem šķindēja

dzelzs, dobji kā milzu bungas rībēja mucas, gaisā cēlās melni darvas dūmi, oda pēc deguma. Tur acīmredzot dzīvoja amat­nieki.

Pali vēl nebija nokritušies. Dažas būdas stāvēja ūdenī, ur> iemītnieki tur nopūlējās, vilkdami ārā piemirkušo iedzīvi.

«Cilvēki arī šeit kaujas ar grūtībām,» Vāvere nodomāja.

Toties, jo augstāk kalnā veda plata, ielai līdzīga taka, jo ēkas kļuva pamatīgākas. Bet tirgotāja namu nemaz nevarēja salīdzināt ar tām būdām, kas atradās nolejā. Šeit bija plaša saimniecība, apjozta ar mietu žogu. Vienā pagalma malā pacēlās glīta māja ar platām durvīm un vairākiem logiem, kuri bija izrotāti ar kok­griezumiem. Aiz mājas bija iestādīts neliels dārzs. Otrā malā — klēts, šķūnis un pagrabi.

Kudeļam pretī izsteidzās saimes ļaudis un ieveda viņu pie saimnieces.

Vāvere ar Putjatu nolika savas nastas pie klēts.

— Vai tikai tu neesi no lāču dzimtas? — zobgalīgi pajautāja Putjata, nomērīdams ar skatienu Vāveri no galvas līdz kājām.

Tirgotāja klātbūtnē viņi ceļā līdz Kijevai nebija pārmijuši ne vārda.

Vāvere paraudzījās caur pieri uz biedru.

— Mūsu pusē nav parasts radoties ar zvēriem, — viņš nīgri atcirta. — Ja pie jums tā notiek, tad tu varbūt esi no seskiem.

— Es tikai pajokoju, nedusmojies nu, tā sakot, piedod, — Putjata aprāvās. — Vai tu Kijevā esi pirmoreiz?

— Nūja.

— Tad es tevi pavadīšu. Pirms došanās tālajā ceļā mums vienmēr ir liels tirgus. Ļaudis salasās no malu malām, ka biezs! — Un Putjata sāka stāstīt par visādiem brīnumgadījumiem, kas no­tiekot tirgus laukumā.

No tirgotāja mājas ilgi neviens nenāca ārā, it kā visi tur būtu aizmiguši.

Taču beidzot pa durvīm, dvielī slaucīdams treknās lūpas, lēnām izšļūca pats saimnieks, jau izmeties vienā kreklā un vad­malas biksēs, un lūdza Vāveri ar Putjatu nākt istabā.

Pārkāpis pār slieksni, Vāvere sveicināja Kudeļas saimi, kas nule gāja nost no lielā, ar baltu galdautu apklātā, daudzām bļo­dām apkrautā galda, un pārsteigumā apstājās.

Miteklī bija gaišs kā pagalmā. Visi logi bija ar dzidras vizlas rūtīm, nevis tā kā viņa mājās — viena pati rūtiņa un tā pati aizvilkta ar pūsli. Plati soli, pārsegti ar paklājiem, plaukti pilni daždažādiem traukiem. Sienas, griesti un prāvais ceplis nobalsi- nāti, apgleznoti ziediem un putniem. Bez tam pie pretējās vien­laidu sienas karājās šķēps, šaujamstops un maksts ar bultām, bruņucepure un bruņukrekls. Svētajā kaktā uz plaukta stāvēja koka Veless [5] , spīdinādams zilas dārgakmeņu acis.

— Nāciet pie galda, sēdieties un ieturiet maltīti, — dziedošā balsī aicināja pavecā, brangā namamāte, pabīdīdama tuvāk pie galda malas pusizēstas bļodas ar ēdieniem.

Pirmais apsēdās Putjata, pēc tam nesteidzīgi piemetās uz sola arī Vāvere.

Kad abi kalpi bija paēduši, tirgotājs sacīja žāvādamies:

— Tagad vajag pagulēt. Aizved, Putjata, Vāveri uz klēti ur> parādi, kur ir jūsu guļvietas. — Viņš pats jau bija atlaidies uz platas lāvas.

Vāvere nebija pieradis gulēt dienā, un patlaban viņam ne­tikās likties uz auss, jo vairāk tāpēc, ka Putjata bija solījies viņu izvadāt šodien pa Kijevu.

— Mēs negribam gulēt, — Vāvere aizbildinājās arī Putjatas vietā. — Iesim apskatīt pilsētu.

— Nu, ejiet arī. — Kudeļa atmeta ar roku.

Ceļā no laivu piestātnes līdz tirgotāja sētai Vāvere maz ko paguva redzēt, un arī to pašu garāmejot, jo lielākoties lūkojās, kur likt kāju, lai tā neaizķertos aiz kāda no akmeņiem, kuru uz ielas bija ne mazums. Tagad, kad Putjata veda viņu pa šaurām,

līkumainām taciņām uz tirgu, bija iespejams jau labāk apskatīt visu apkaimi.

Viņi gāja lejup no augsta kalna. Viss bija redzams kā uz del­nas. Ieleja, platā Dņeprā, Počajas upīte, pieblīvēta lielām un mazām laivām ar burām un bez burām. Kreisajā pusē, pie pie­stātnēm, bija izvietojies arī pats tirgus, kas no augšas atgādināja iztramdītu skudru pūzni.

Jau notālēm bija dzirdama ļaužu čala, riteņu čīkstoņa, zirgu zviedzieni, vēršu un govju maurošana. Bet, kad abi puiši nonāca tirgū, no visa šī trokšņa nepieradušajam Vāverem pat galva ap­dulla.

— Kas tur ir? — Vāvere apstājās piestātnes tuvumā pie iežo­gota pagalmiņa, kur drūzmējās pulka ļaužu.

— Templis, — Putjata paskaidroja. — Tirgotāji tur sanes zie­dojumus dievam Velesam, lai viņiem laimētos tirdzniecībā un ceļā.

Vāverem sagribējās iespraukties pagalmiņā, paskatīties.

Baļķu nojumē, kas bija uzcelta pret lietu un negaisiem, stā­vēja, pa daļai zemē ierakts, tāds pats kā Kudeļam mājās, tikai nesalīdzināmi lielāks dievs Veless. Tā tuvumā atradās apaļš upur- galds. Gar to lēnīgā solī pastaigājās sirms, bārdains priesteris, kailu galvu, apbrīnojami līdzīgs pašam dievam, visu laiku rokas celdams pret debesīm un pusbalsī murminādams svētības lūg­šanu.

Tirgotāji un dažādi amatnieki, ikviens, kas bija ieradies šeit ar savu preci, iekams sāka tirgošanos, iegriezās pagalmiņā un lika uz upurgalda veltes dievam. Mednieki — zvērādas, drav­nieki — medus podiņus, arāji — kulītes ar labības graudiem, podnieki — bļodiņas, ieroču kalēji — bultas vai, ja nebija žēl, pat šaujamlokus vai šķēpus, audēji — audumu gabalus. Ziedoja visu to, ar ko bija slavens Kijevas tirgus. Bet kā tikai tur nebija!