BORISS KOMARS - VĀVERE

Vāvere klausījās viesī un brīnījās, ko viņš, tik cienīgs vīrs, pēkšņi uzsācis šo tērgāšanu ar viņu, vienkāršu zemnieka puisi? Vai aiz tā visa neslēpjas kaut kas?

Bārdainis apklusa. Varbūt cerēja dzirdēt kādu vārdu no Vā­veres. Taču tas, nodūris acis, neatlaidīgi klusēja.

— Mans padoms tev būtu šāds, — tirgotājs sacīja, — beidz jel šo būdu lāpīt, nāc pie manis par airētāju, paceļosim kopā uz aizjūras zemēm. Tur tu redzēsi pats savām acīm: visas pasakas salīdzinājumā ar turieni ir tikpat kā pelavas pret graudiem. Mē­ness nepagūs ne sešas reizes atjaunoties, kad mēs jau atgriezī­simies mājās. Tur tu dabūsi redzēt visādus brīnumus, atvedīsi sa­vējiem dāvanas, uzcelsi jaunu māju, sapirksies medību un zvejas piederumus, bet varbūt arī zirgu vai vērsi pārvedīsi saimniecībā. Padomā tikai, jaunais cilvēk! Tev labu padomu dod Kijevas tir­gotājs Kudeļa . ..

— Ja es varētu rīkoties pēc sava prāta… — Vāvere no­pūtās, nodurdams galvu. — Tēvs neļaus.

— Viņam nav nekas pretī, es jau runāju ar viņu.

— Vai tiešām? — Vāvere kļuva priecīgs un ātrumā iecirta bluķī cirvi līdz pašam pietam, tā ka bārdainis pat satrūkās. — Tad es kaut vai šodien!

— Katrā ziņā šodien. Jūras brauciens negaida, — tirgotājs sacīja pasmaidīdams: viņš bija apmierināts, ka izdevās puisi pie­runāt ceļojumam. — Tad tikai saposies.

— Kas tur ko posties. Pielikšu mājai balstu — un viss. Vienīgi varbūt vēl kādu apģērba gabalu uzmetīšu plecos. Vajadzētu pa­ņemt arī ceļamaizi, bet…

— Lai nu paliek. Par turpmāko parūpēšos es. — Tirgotājs atmeta ar roku. — Tātad pievakarē nekavējies, atradīsi mani pie laivas. Pa Teterevas upi arī nakts laikā nokļūsim līdz Dņeprai … Nu es iešu pasacīt vecajam, ka tu esi ar mieru. — Un viņš devās pie tēva, kas, atspiedies pret durvju stenderi, gaidīja, ka varbūt pasauks arī viņu pie sarunas.

Tikmēr Vāvere, it kā nekas nebūtu noticis, vēl cītīgāk ņēmās tēst, tā ka cirvis šķindēja vien viņa rokās.

«Kaut tikai nepārdomātu,» puisis bažījās, paslepus pamez­dams acis uz istabas pusi, kur tēvs ar tirgotāju vēl ilgi kaut ko runāja, varbūt vienojās par atalgojumu.

Vāvere jau sen sapņoja par tālīno, brīnumu pilno pasauli, par kuru tik daudz bija dzirdējis no sava vectēva. Tas kādreiz ar kņazu Oļegu gājis Cargradu iekarot. Tikai tēvs to visu uzskatīja par tukšu melšanu. «Ja jau,» viņš sacīja, «tur bija tik labi, tad kāpēc mūsējie atgriezās no turienes nabadzīgi un kropli?» Bet vectēvs nemaz nezūdījās, ka grieķu šķēps nošķēlis viņam ausi. Tad nu liela bēda! Toties dabūjis redzēt tik daudz, ka bija bez sava gala ko stāstīt. Un kāda cieņa no visiem! … Tāpat arī šis viesis, kā redzams, jau vairākkārt bijis Grieķijā un atkal pošas ceļā uz turieni. Un vai tad viņš vienīgais — no visām zemēm, kā stāsta, ļaudis tiecoties tur nokļūt. Kāpēc tad nepaklausīt tirgotāja pa­domam? Turklāt, kas zin, varbūt laimēsies arī ko nopelnīt.

Kad viesis ieradās, mātes nebija mājās — aizgāja uz pļavu saplūkt veselības zālītes. Atgriezusies viņa uzzināja, ka Vāvere apņēmies doties tālā ceļojumā, un sāka vaimanāt un raudāt it kā par mirušu. Vispirms viņa negribēja ļaut savam puisēnam pa­mest dzimto ligzdiņu.

«Bet vai tā viņam būs labāk?» māte pēc tam prātoja.

Kas viņiem, vecajiem, — diezgan pieredzējuši gan jaukumu, gan bēdu, vairs neliekas baiga nedz bada nāve, nedz kāda cita nediena. Turpretī dēlam, ja neizdosies iegādāties medību pie­derumus un zvejas rīkus, būs jāvergo pie kņaza. Bet tā varbūt tiešām šis Kijevas tirgotājs paglābs no posta.

— Lai tev laimējas! — Vāverem novēlēja kaimiņi, kurus viņš pievakarē apstaigāja, lai atvadītos. — Tikai skaties, ka tu atgriez­tos, iekams pienāks bargā ziema. Pats redzi, ka tēvs vairs nejaudā nedz zemīti art, nedz medībās iet. ..

Paklanījies pret māju un būcenīti, pret visvareno Sauli, kas jau laidās rietā aiz kuplajiem kokiem, dēls uzmeta plecos noplī­sušus svārkus un devās ar tēvu un māti uz upi.

Tēvs klibodams gāja blakus Vāverem un arvien piekodināja, lai viņš ir paklausīgs tirgotājam, visu dara tam pa prātam. Taču reizē arī brīdināja:

— Tikai uzmanies, lai viņš tevi neapkrāpj.

— Tad nē jau, tirgotājs šķiet lāga vīrs. Pats paklanījās pret mani.

— Nūja, tādēļ jau viņam cepure nenokrita no galvas. Visi viņi pret acīm klanās, bet aiz muguras iekost manās …

Nopakaļ raudādama tipināja māte un paklusu caur asarām murmināja sirsnīgus ceļa vēlējumus:

— Kaut tu būtu spēcīgs un vesels ij dienā, ij pēcpusdienā, ij naktī, ij pusnaktī. Sargājiet viņu, labie gari, no ienaidnieku varas, no briesmīgas nāves, no uzmācīgas nelaimes un posta. Sargājiet viņu no slīkšanas uz ūdens, no sadegšanas ugunī. Un neaizmirsti arī tu, mans bērns, mūsu mīlestību lielo, mūsu maizīti saldo un mūsu pavardu silto. Atgriezties tev savā tēvijā, trejdeviņas reizes dziļi paklanīties un pieplakt pie vēsās zemes māmuļas krū­tīm. Un lai mani vārdi ir stiprāki par ūdeni, augstāki par kalnu, cietāki par akmeni. Pat arī tad, ja kāds visu zāli noēstu pļavā un neaizrītos, visu ūdeni izdzertu no jūras un nepārtemptos, tomēr arī tam visam neizdeldēt manu svēto novēlējumu . . .

Vāvere bija saīdzis. Sākumā gan viņš priecājās, ka tirgotājs viņu salīdzis, bet tagad, kad bija jāpamet māja, sirdi sagrāba skumjas. Ne jau tikai uz vienu vai divām dienām viņam jādodas ceļojumā. Un visu laiku svešu ļaužu vidū, svešā pusē. Turklāt — tēvs apgalvo — ne jau visi atgriežas no šāda brauciena … Un kā gan viņi, sirmgalvīši, dzīvos bez viņa, kas par viņiem rūpē­sies? .. . Vai tikai viņš nav pārsteidzies, dodams savu piekrišanu laisties tik tālā ceļā un uz tik ilgu laiku? Kā būtu, ja ņemtu un atteiktos, pasacītu bārdainim: «Esmu pārdomājis, tirgotāj, piedod, bet es nevaru pamest māti un tēvu vienus pašus, viņi ir gaužām nevarīgi!» Tādēļ taču viesis nekā ļauna viņiem nedarītu . . . Ak, nē, reiz jau ir salīgts, tad jādodas projām ar laivu. Bez tam — ka viņi spēs iegādāties to, ko bija zaudējuši? Tu pats esi radījis šo nelaimi, tev pašam arī jāizkuļas no tās laukā. Ja toreiz tu būtu savaldījies, neuzbrucis tjūnam, tad varbūt nodokļu piedzinēji viņus tik ļoti neaplaupītu.

Uz noras, pašā ūdens malā kvēli liesmoja dzīvais sārts [2] . jauni puiši un meitas, sadevušies rokās, dejoja tam apkārt un dziedāja pavasara dziesmas. Rēnajā vakara gaisā tālu aizvilnīja balsis, pārmākdamas lakstīgalu treļļus un svilpienus viņpus upes. Māmiņ, ļauj mums arī Sasaukt pavasari! Sasaukt pavasari, Ziema bij tik gara …

Salciet, meži zaļie, Putnu balsīm skaļām! Pavasaris dāvinās Savas veltes brīnišķās!

Pamanījuši Vāveri, draugi piesteidzās pie viņa un izprašņāja, kas un kā, vai uz ilgu laiku braukšot projām, vai tirgotājs ne­ņemšot vēl kādu sev līdzi par palīgu. Puiši apskauda Vāveri, jo, bez šaubām, ikvienam no viņiem gribējās apskatīt teiksmainās aizjūras zemes.

Pēc tam no jauna visi sastājās lokā, ievilka tajā arī Vāveri un sāka atkal dziedāt:

Smuidrais bērziņš lepojās pret ozoliņu, Vējā viegli līgojās ar gudru ziņu: «Paskaties, cik tāsis man sniegbaltas, Paskaties, cik lapas man samtainas, Paskaties, cik zari augstu aizsniedzas!» Ai — dā, la — dā, sniegbaltas, Ai — dā, la — dā, samtainas!

Ozoliņš tad atsaucās domīgi: «Nelepojies, bērziņ, tik diženi — Ne tu savas tāsis balināji,