BORISS KOMARS - VĀVERE

Ne tu savas lapas samtināji, Ne tu zarus augšup pacēli!» Ai — dā, la — dā, balināji, Ai — dā, la — dā, samtināji!

«Saules dievs tāsis tev balināja, Vēja dievs lapotni samtināja, Lietutiņš pazares stiprināja.» Ai — dā, la — dā, saule, vējš, Ai — dā, la — dā, lietus spējš! …

Dejā Vāverem pietvīka vaigi, matu cekuls sabužinājās, smaids atplauka uz lūpām, — ne vēsts vairs no nesenajām šķiršanās skumjām. Pie abiem sāniem — jautras meitenes. Košiem ziedu vainagiem rotātas, viņu galvas te kautri pieliecās pie viņa ple­ciem, te atkal atvirzījās. Gari krekli — izbalināti, izrakstīti — plīvoja un spīgoja ugunskura atblāzmās.

Tikmēr Kudeļa jau gaidīja Vāveri pie laivas — gribējās pēc iespējas drīzāk doties ceļā. Ciematu viņš jau bija paguvis ap­staigāt. Daži mednieki tomēr bija pamanījušies paslēpt no alka­tīgajiem tjūniem zvērādas. Tagad tās tika tirgotājam.

Viņš aizsūtīja ņipro puisi, savu kalpu Putjatu, sameklēt Vā­veri. Tas uzskrēja piekrastes kraujā un, piemiedzis acis, ilgi lūko­jās uz ciematu.

— Nav redzams, — puisis atgriezies pavēstīja. — Varbūt viņš ir tur, pie ugunskura?

Tirgotājs vēl mazliet pagaidīja, tad sakārtoja uz galvas cepuri, kas pastāvīgi šļūca viņam uz acīm, paraustīja uz leju silto virs- svārci un apņēmīgi devās uz noru. Pagājis gabaliņu, viņš pikti uzsauca kalpam:

— Tu pieskati, lai straume neaiznes laivu!

— Neaiznesīs, es iesēdīšos tajā.

«Āre, kur viņš ir,» nodomāja tirgotājs, jau iztālēm ieraudzījis dejotāju vidū stalti noaugušo Vāveri.

Piegājis pie jauniešu pulka, bārdainis paraustīja puisi aiz pie­durknes un ar pārmetumu sacīja:

— Ir laiks, jau laiks doties ceļā, drīz zvaigznes parādīsies pie debesīm …

Vāvere uzmeta uz kamiešiem svārkus, pēdējo reizi noskūp­stīja tēvam un mātei rokas, paklanīdamies atsveicinājās no drau­giem, pārlēca vēlreiz pār ugunskuru, lai aizdzītu no sevis visas nelaimes, kas varētu būt pielipušas viņam, un gāja līdzi tirgo­tājam.

— Neaizkavējies ilgi, atgriezies drīzāk, — piekodināja tēvs.

— Sargā sevi, manu puisēn! — lūdzās māte, slaucīdama asaras.

— Pielūko, ka tu mūsu skuķus nepamet bārenēs! — jokodami uzsauca puiši.

— Un svešinieci nepārved mājās! — meitenes čaloja viņam nopakaļ.

Teterevā jau bija nokritušies palu ūdeņi. Vēl nesen tie pār­plūdināja līčus un purvus, griezdamies mutuļoja atvaros. Bet tagad jau vienā otrā vietā pacēlās saliņas, sausumā resnām kājām izbrida sprogaini sēruvītoli un smuidras kalnu kļavas, kam pie apakšējiem zariem bija pieķērušies nomelnējuši pērnā grīšļa žūk­šņi un gari, salauzīti meldru stiebri. Bija pierimusi arī brāzmainā straume.

Tirgotājam droši vien jau vairākkārt bija nācies braukt pa Teterevu, viņš zināja katru ciematu, katru sētu upes tuvumā. Pat arī tad, kad tie nebija redzami, viņš rādīja uz krastu: «Tur, aiz mežiņa, ir Porubiči. Tur, tajā nokalnē — Jaružiči . . .»

Vāvere ik pa laikam jautāja saimniekam, vai drīz viņi iebrauks Dņeprā. Tirgotājs atbildēja: «Drīz, drīz,»—bet patiesībā viņi to aizsniedza tikai ap pusnakti. Vāverem tas nāca negaidīti. Viņš tobrīd bija iegrimis tik dziļās domās, tā aizsapņojies, ka pat pie­vēris plakstus. Taču, kad sajuta, ka straume pēkšņi pagriež laivu sāņus un airus rauj vai no rokām ārā, viņš atvēra acis, un, rau, vienkocis jau aši traucās gar platas upes labo, krēslas klāto krastu. Kreisais nemaz nebija saskatāms.

— Nu, lūk, mēs esam Slavutičā, — tirgotājs bilda, lai gan varēja to arī nesacīt. Vāvere pats tūdaļ visu atskārta.

«Ehē, cik gan varena, cik krāšņa ir šī Dņepra!» Vāvere aiz­grābts lūkojās visapkārt.

Pagāja vēl neilgs laiks, un debesis sāka gaismoties, bet zvaig­znes tajās izbālēt.

Atbalstījies pret vadības airi, Kudeļa piecēlās un uzsauca zvej­niekiem, kas pagadījās ceļā, vai viņi nav matījuši, no kādām zemēm tirgotāji ar savām laivām jau devušies uz Kijevu.

Zvejnieki atbildēja, ka novgorodieši pabraukuši te garām pirms četrām dienām, bet ļubečanieši un smoļenskieši vēl agrāk.

— Bet čerņigovieši? — tirgotājs vaicāja.

Zvejnieki par čerņigoviešiem neko nevarēja pateikt, jo tie brauc pa Desnu, kas ietek Dņeprā pie pašas Kijevas, vai tad Kudeļa to nezinot.

Jaunās vēstis satrauca tirgotāju.

— Vajadzēja arī tā kavēties! — viņš skaļi pārmeta sev. — Ne velti saka: ja gribi aitu cirpt, aizsteidzies vilkam priekšā. — Tā nu iznācis. Visu bija pievākuši negausīgie tjūni. Tik daudz laika nācās tērēt, kamēr viņš sadabūja zvērādas. Un tagad vēlj kas zin, no­kavēsies uz laivu došanos ceļā.

Šogad Kudeļa bija pavēlu izbraucis no mājām, jo aizkavēja dēla saslimšana. Kņazu un bajāru ļaudis jau bija paguvuši ievākt no zemniekiem nodevas, bez tam arī citi tirgotāji pamanījušies iegriezties pie medniekiem. Bet pēc viņiem zināms, kāda tur vairs maiņa! Tādēļ Kudeļa noķēpājās tik ilgi savās tirgotāja gaitās.

«Vai tiešām man nelaimēsies redzēt Grieķiju?» arī Vāvere klu­sībā bažījās.

Viņš centās, airēja tā, ka laivu grūstin grūda no ūdens ārā, it kā šādā veidā varētu atvairīt savas neveiksmes. Tūļīgākais Putjata tik tikko paguva reizē ar viņu cilāt airus, tā ka nabadziņš bija jau gluži nosvīdis. Turpretī Kudeļam acīmredzot rīta auk­stums ķērās pie kauliem. Viņš salīgi raustīja plecus un tīstījās siltajā virssvārcī.

Pēc brokastīm tirgotājs, atlaidies uz zvērādu saiņiem, pats mazliet pagulējās, pēc tam atļāva nosnausties arī Vāverem un Putjatam.

Viņi brauca veselu dienu un vēl vienu nakti.

Vāvere, kaut gan bija krietni noguris, visu laiku cītīgi airē­dams, palīdzēja spēcīgajai Dņepras straumei nest uz priekšu laivu. Viņš neņēma vērā pat to, ka Putjata nikni blenza uz viņu vai arī rāmi iedunckāja ar elkoni sānos, sak, ne tik strauji, atpū­ties pats un ļauj arī man elpu atvilkt.

— Varam lēnāk doties uz priekšu, gan paspēsim, — tirgotājs sacīja, kļuvis priecīgāks, kad rītausmā pie Višgorodas 1 uzzināja, ka čerņigoviešu laivas no Desnas te pabraukušas garām tikai vakar.

Rīts kļuva arvien gaišāks.

Vāvere klusēdams airēja, nenolaizdams acis no rīta miglā tītās pamales, kur pilnūdeņainā Dņeprā savienojās ar bezgala pla­šajām debesīm, brīvi un plaši plūzdama līdz pašai Krievu jūrai [3] . bet tur, aiz šīs jūras, ziedēja un zēla teiksmainā Grieķija.

— Paskat, — tirgotājs teica, norādīdams Vāverem pa labi uz augstiem pakalniem, — tur, pie tā meža, ir mūsu Kijeva. Tūdaļ nogriezīsimies Počajas upītē — un būsim jau mājās.

— Cik daudz ēku! — Jaunais puisis brīnījās. — Un visas redzamā vietā …

— Krievzemei nav no pasaules jāslēpjas, — tirgotājs ar lep­numu sacīja. — Tās vārti vienmēr plaši atvērti tiem, kas bez šķēpa nāk pie viņas … Pat tālīnie varjagi [4] ierodas Kijevā pa ceļam uz Grieķiju. Daži no viņiem jau apmetušies uz dzīvi pie mums, kalpo kņaza karadraudzē.

— Šeit ļaudis laikam pārtiek no zvejas? — Vāvere bilda, pa­manījis garu laivu rindu un krastmalā izkārtos tīklus.

Kudeļa pasmaidīja.

— Zivis vien negaršo, manu zēn .. . Cits pārtiek no zvejas, cits no arāja darba, taču lielākā daļa no amatniecības un tirdznie­cības. — Šito te, — viņš pacēla gaisā ādas somu, kurā nošķin- dēja Kijevas meistaru darinājumi, — ūdenī nenoķersi, druvā neiesēsi un medībās neiegūsi. Bet vai tikai tas vien! … Kur tad vēl daždažādās zelta un sudraba rotaslietas, kas tik brīnumskais­