Arkadijs un Boriss STRUGACKI - UGUNĪGO MĀKOŅU VALSTĪBĀ

— Jā, — sausi atbildēja Bikovs, — arī šobrīd esmu neprecējies. Pagaidām . . .

Pēkšņi viņam kļuva skaidrs, ka Krajuhins zina par viņu ļoti daudz un nejautā, interesēdamies par at­bildēm, bet lai gūtu «personīgu iespaidu» vai arī citā neizprotamā nolūkā. Tā bija nepatīkama atziņa, un Bikovs kļuva piesardzīgs.

— Pagaidām es esmu neprecējies, — viņš atkārtoja.

— Tātad, — Krajuhins sacīja, — tuvu radu jums nav?

— Tātad nav.

— Un jūs, tā sakot, esat pilnīgi viens un neatka­rīgs . . .

— Jā, viens pats. Pagaidām viens pats.

— Kā jūs teicāt, kur strādājāt pēdējā laikā?

— Gobi tuksnesī…

— Ilgi?

— Trīs gadus . . .

— Trīs gadus! Visu laiku tuksnesī?

— Jā. Saprotams, bija ari daži īsi pārtraukumi. Ko­mandējumi, kursi. . . Galvenokārt tomēr tuksnesī.

— Vai nav apnicis?

Bikovs padomāja.

— Sākumā bija grūti, — viņš sacīja piesardzīgi. — Vēlāk pieradu. Zināms, darbs tur nav no viegla­jiem. — Atmiņā viņam atainojās ugunīgās debesis un melnie smilšu okeāni. — Bet arī tuksnesi var iemīlēt. . .

— Patiešām? — iesaucās Krajuhins. — Iemīlēt tuk­snesi? Un jūs tiešām mīlat?

— Esmu pieradis, protams.

—- Kāds jūsu pēdējais amats?

— Gobi ekspedīciju bāzes apvidus atomtransportieru kolonas priekšnieks.

— Tātad mašīnas jūs pārzināt labi?

— Kā nu kuras …

— Kaut tos pašus jūsu apvidus transportierus.

Jautājums Bikovam šķita lieks, un viņš neatbildēja.

— Sakiet, — vai jūs pagājušajā gadā vadījāt Dauges ekspedīcijas glābšanas darbus?

— Es.

— Jūs lieliski tikāt galā! Bez jums viņi būtu aizgā­juši bojā.

Bikovs paraustīja plecus:

— Mums tas bija diezgan parasts forsēts brauciens, nekas vairāk.

Krajuhins piemiedza acis.

— Bet, ja mani neviļ atmiņa, jūsu ļaudis taču ari cieta.

Bikovs pietvīka. Viņa jau tā sarkanīgā seja tagad iedvesa gandrīz bailes, un viņš nikni sacīja:

— Bija melnā vētra! Es nelielos, biedri Krajuhin. Ar mūziku maršē tikai parādēs. Tuksnešos tas ir sarežģītāk.

Viņš jutās neērti un nepatīkami. Krajuhins vēroja viņu ar nenoteiktu smīnu.

— Kā tad, kā tad … sarežģītāk . . . Trīs gadi tuksnesī. Tas nav maz. Tas ir labi. Sakiet, biedri Bikov, — vai ārpus darba vēl kaut kas jūs saista?

Apmulsis Bikovs paskatījās uz viņu:

— Kā jūs to domājat?

— Ko jūs darāt brīvajā laikā?

— Hm . .. Lasu, protams. Spēlēju šahu.

— Jums taču, šķiet, ir kādi darbi.

— Ir.

— Vai daudz?

— Nē, nav daudz. Divi raksti žurnālā «Kāpurķēžu Transports».

— Par ko jūs rakstījāt?

— Par reaktoru remontu lauka apstākļos. Personīgā pieredze.

— Reaktoru remonts . . . Ļoti interesanti: . . Kāds sporta veids, atskaitot hokeju, jūs vēl interesē?

— Esmu sambists,.. . Instruktors.

— Tas ir labi. Tā . . . Bet vai par astronomiju nekad neesat interesējies?

Bikovam šķita, ka Krajuhins ņirgājas par viņu.

— Nē, par astronomiju neesmu interesējies, — viņš atbildēja.

— Žēl!

— Iespējams . ..

— Man jums jāpasaka, Aleksej Petrovič, ka jūsu darbs pie mums, tā sacīt, zināmā mērā būs saistīts ar šo zinātni.

Inženieris sarauca pieri.

— Atvainojiet, es nesaprotu . ..

— Ko jums teica, kad sūtīja pie mums?

— Teica, ka sūta uz pārrunām par piedalīšanos zināt­niskā ekspedīcijā. Uz kādu laiku . . .

— Bet, kādā ekspedīcijā, nesacīja?

— Kaut kur tuksnesī meklēt retās rūdas.

Krajuhins saspieda bālos pirkstus tā, ka tie noknikšķēja, un izstiepa plaukstas uz galda.

— Jā, protams, — viņš nomurmināja. — Pilnīgi da­biski. To viņi paši nezina. Tad, lūk, kā tas ir, Aleksej Petrovič, — viņš sacīja nopūzdamies. — Protams, astro­nomijai te nav nekādas nozīmes. Precīzāk — gandrīz nekādas. Vēl precīzāk: attiecībā uz jums — gluži ne­kādas. Šinī gadījumā nav svarīgi, ka jūs neesat intere­sējies par astronomiju. Jums tā diezin vai būs vaja­dzīga. Galu galā, ja vajadzēs, kaut ko palasīsiet pats, kaut ko pastāstīs citi. Bet galvenais ir tas, ka jūs ne­strādāsiet šeit. Tā sakot, nestrādāsiet uz Zemes.

Bikovs nemierīgi pamirkšķināja acis. Viņam pēkšņi kļuva tikpat neomulīgi kā pirms pusstundas, pārkāpjot šī kabineta slieksni.

— Šķiet, ka es . . . nsaprotu jūs, — stostīdamies viņš ierunājās. — Nebūs jāstrādā uz Zemes? Varbūt uz Mēness?

— Nē, arī uz Mēness ne. Daudz tālāk.

Viss šķita kā dīvains sapnis. Atbalstījis zodu uz sa­krustotajiem pirkstiem, Krajuhins turpināja:

— Par ko jūs tā brīnāties, Aleksej Petrovič? Būs jau trīsdesmit gadi, kopš cilvēki lido uz citām planētām. Vai, pēc jūsu domām, tie ir citādi, kaut kādi sevišķi ļaudis? Nekā tamlīdzīga. Gluži parasti cilvēki, tādi paši kā jūs. Dažādu specialitātu ļaudis. Es, piemēram, esmu pārliecināts, ka no jums iznāktu ievērojams kosmo­nauts. Starp citu, ne mazums kosmonautu atnāca pie mums, tā sacīt, no ārienes, piemēram, no aviācijas. Es saprotu, jūs kā inženieris, kura specialitāte atbilst Zemes apstākļiem, vienkārši nebijāt padomājis par iespēju pie­dalīties šādā pasākumā. Taču radušies tādi apstākļi, ka mēs sūtām ekspedīciju uz Venēru, un mums vajadzīgs cilvēks, kurš labi pārzina darbu tuksneša smiltājos. Die­zin vai Venēras smiltāji daudz atšķirsies no jūsu iemī­ļotā Gobi tuksneša smiltājiem. Būs tikai mazliet grū­tāk …

Bikovs pēkšņi atcerējās:

— Urāna Golkonda!

Krajuhins ātri, uzmanīgi palūkojās uz viņu:

— Ja, Urana Golkonda. Nu redzat, jus jau gandrīz visu zināt.

— Venēra … — Bikovs lēni teica. — Urāna Gol­konda . .. — Viņš pašūpoja galvu un pasmaidīja. — Es — un pēkšņi uz debesīm! Neiespējami!

— Kāpēc ne, tik liels grēcinieks jūs neesat. Bez tam mēs taču jūs nesūtām uz paradīzes dārzu. Bet var­būt … — Krajuhins pieliecās un klusākā balsī pie­bilda: — … jūs baidāties?

Bikovs pārlika.

— Saprotams, tā pabailīgāk jau ir, — viņš atzinās. — Un pat vairāk — pa īstam bail. Es . . . es taču varu arī netikt galā. Tiesa, ja no manis prasīs tikai to, ko es zinu un protu, tad kāpēc gan ne? — Viņš paskatījās uz Krajuhinu un pasmaidīja. — Nē, tik nobijies neesmu, lai atteiktos. Jums jāsaprot, tas nāk tik negaidīti. Un bez tam kāpēc jūs . . . Vai jūs esat pārliecināts, ka tikšu galā?

— Esmu pilnīgi pārliecināts, ka jūs tiksiet galā. Pats par sevi saprotams, ka tur būs grūti, pat ļoti grūti. Droši vien būs briesmas, par kurām šobrīd mums nav pat ne jausmas . . . Taču jūs tiksiet galā.

— Jums tas labāk zināms, biedri Krajuhin.

— Jā, man arī tā šķiet. Tātad, Aleksej Petrovič, uz­skatīsim, ka jūs nejozīsiet tūlīt uz savu ministriju un nelūgsieties, lai jūs atbrīvo no dienesta vājas veselības vai ģimenes apstākļu dēļ!

— Biedri Krajuhin!

— Pēc jūsu domām, tas nav iespējams? — Krajuhina seja satumsa. — Ne tādi vien kā jūs, sēžot te, šai pašā krēslā, izturējās kā nožēlojami gļēvuļi. — Viņš pārvilka ar plaukstu pāri sejai. — Atklāti sakot, es jau sen biju metis acis uz jums un ļoti priecājos, ka neesmu vīlies.

Bikovs apmulsis nokrekšķinājās un pavērsa skatienu sāņus. Tad attapies jautāja:

— Kā jūs mani pazīstat, biedri Krajuhin?