Arkadijs un Boriss STRUGACKI - UGUNĪGO MĀKOŅU VALSTĪBĀ

«Kāpēc Krajuhins neatsēdina šo nesavaldīgo švauk­stu?» Bikovs nodomāja dusmīgi.

Taisnā, gluži kā ar bārdas nazi iešķeltā Krajuhina mute izstiepās zobgalīgā smaidā:

— Pēc jūsu domām, Vladimir Sergejevič, ekspedīci­jai tas nav pa spēkam?

— Ne jau par to ir runa .. .

— Skaidrs, ka ne par to! — Krajuhins asi viņu pār­trauca. — Skaidrs, ka ne par to! Runa ir tikai par to, ka no astoņām raķetēm, kas pēdējos divdesmit gados sūtī­tas uz Venēru, sešas sašķīdušas pret klintīm. Runa ir tikai par to, ka «Hiusu» nekādā gadījumā nesūta vienīgi jūsu ģeoloģiskā entuziasma dēļ, Vladimir Sergejevič … Runa ir par to, ka jums sekos citi. . . desmiti, simti citu. Venēru . .. Golkondu atstāt uz priekšu bez orientieriem vairs nedrīkst. Nedrīkst, velns parāvis! Vai nu tur būs drošas automātiskas bākas, vai arī mēs joprojām sūtīsim cilvēkus gandrīz neizbēgamā nāvē. Vai tiešām jūs, Vla­dimir Sergejevič, tā sacīt, nesaprotat to?

Krajuhins sāka stipri klepot, nometa papirosu un no­slaucīja kailo pakaūsi. Jurkovskis, vienā mirklī kļuvis sarkans, raudzījās sānis. Visi klusēja. Dauge piebik­stīja Bikovam ar elkoni:

— Rau, tā mūs novelk lejā no mākoņiem.

— Liecies mierā, Georg! — errīgi atčukstēja Bikovs. — Ļauj klausīties!

Viņš vēl aizvien vāji apjēdza ekspedīcijas ieceri un tehniskos līdzekļus. Pagaidām viņš zināja, ka vismaz viena ekspedīcija laimīgi nosēdusies uz Venēras. Tā bija Tahmasiba-Jermakova ekspedīcija. Urāna Gol­konda nebija teiksma.

— . . . Ceru, ka mums nevajadzēs mainīt lidojuma ap­rēķinus? — Jermakovs jautāja.

— Nē, aprēķini paliek tie paši. Mihailam Antonovi- čam jāorientējas uz startu laikā no piecpadsmitā līdz astoņpadsmitajam augustam.

Stūrmanis Krutikovs sāka smaidīt un pamāja ar galvu.

— Man ir vel viens jautajums, — Jurkovskis negai­dot sacīja.

— Lūdzu, Vladimir Sergejevič.

— Man ne visai skaidra biedra .. . e-e .. . Bikova loma mūsu ekspedīcijā. Es ne mazākā mērā neapšaubu viņa … e . . . viņa izcilās fiziskās un garīgās īpašības, bet es vēlētos zināt viņa specialitāti un uzdevumu.

Bikovs aizturēja elpu.

— Jums ir zināms, — Krajuhins lēni iesāka, — ka ekspedīcijai nāksies strādāt tuksneša apstākļos. Bet biedrs Bikovs labi pazīst tuksnesi.

— Hm… Es domāju, ka viņš ir nosēšanās laukumu speciālists. Dauge taču arī, domājams, pazīst tuksnesi tīri labi.

— Dauge tuksnesi pazīst daudz sliktāk! — Georgs dusmīgi iesaucās. — Daudz sliktāk. Minētais Dauge iesē­dās bētē visprozaiskākajos Gobi tuksneša barhanos un ja nebūtu Bikova . . . Tu, Volodja, nepazīsti Bikovu un nepazīsti arī tuksnesi. Visi tuksneši nav tādi kā Lielajā Sirtā.

Krajuhins mierīgi nogaidīja, līdz Dauge apklust, un pabeidza:

— Bez tam Aleksejs Petrovičs ir lielisks inženieris, ķīmiķis radiologs un transporta līdzekļu vadītājs.

Jurkovskis paraustīja plecus:

— Nepārprotiet mani. Man nav nekas pret inženieri Bikovu. Bet man taču jāzina sava ekspedīcijas biedra pienākumi! Tagad es zinu: tuksnešu speciālists.

Bikovs sakoda zobus un nekā nesacīja. Bet Krajuhins, apaļajām acīm urbdamies Jurkovskī, nodūca:

— Izlabojiet mani, ja es kļūdos, Vladimir Sergejevič. Šķiet, pirms pieciem gadiem, kad jūs bijāt uz Marsa, tieši jūsu tanketei izjuka kāpurķēde, vai nav tiesa? Un jūs ar Hļebņikovu vilkāties kājām piecdesmit kilomet­rus, jo tā arī nepratāt to salabot…

Jurkovskis pielēca kājās un gribēja kaut ko piebilst, taču Krajuhins turpināja:

— Galu galā tas nav tas svarīgākais. Inženieri Bikovu ekspedīcijas locekļu sastāvā ieskaitīja, neņemot vērā visu pārējo, arī, tā sacīt, to izcilo fizisko un garīgo īpa­šību dēļ, par kurām jūs, pēc jūsu paša vārdiem, nešaubaties.JTas ir cilvēks, uz kuru jūs, Vladimir Sergejevič, kritiska mirklī varesiet paļauties. Un tādi brīži tur būs, to es jums apsolu!

— Padodies! — Krutikovs uzsita Jurkovskim pa mu­guru. — Jo vairāk tāpēc, ka viņš taču izglāba tavu mī­ļoto Daugi. . .

— Beidz! — Jurkovskis atrūca.

Bikovs ievilka elpu un pieglauda pakausī cietos matus.

— Pie viena par pienākumiem, — Krajuhins sacīja, izņemdams no galda četrkārtīgi salocītu lapu. — Visi tos zina, taču . . . izlasīšu vēlreiz. «Jermakovs — ekspedīci­jas vadītājs, kuģa komandieris, fiziķis, biologs un ārsts. Spicins — pilots, radists, stūrmanis un bortinženieris. Krutikovs — stūrmanis, kibernētiķis, pilots un bortinže­nieris Jurkovskis — ģeologs, radists, biologs. Dauge — ģeologs, biologs. Bikovs — inženieris mehāniķis, ķīmi­ķis, transportiera vadītājs, radists.»

— Tuksnešu speciālists … — Dauge iečukstējās.

Bikovs nepacietīgi paraustīja plecu.

— Bet tagad vēl viens jautājums … — Krajuhins pie­cēlās un atbalstījās ar delnām uz galda. — Daži vārdi par «Tahmasiba mīklu» .. .

— Ak dievs! — žēli nomurmināja Krutikovs.

— Ko jūs teicāt? — Krajuhins pievērsās viņam.

— Neko, Nikolaj Zaharovič.

— Jūs droši vien gribējāt sacīt, ka jums līdz nāvei apnikusi šī teiksma par «Tahmasiba mīklu»?

— Nu … — Krutikovs neērti sakustējās un iešķībi pablenza uz Jermakovu, — gluži tā nav, saprotams . ..

— Bet tādā garā. Taču ķersimies pie lietas. Akadē­mijas prezidijā daži visai interesējas par šo jautājumu un lūdza ietilpināt šī «noslēpuma» atšifrēšanu ekspedī­cijas plānā.

— Zināms … — Krutikovs pasmīnēja.

— Atsaucoties uz mūsu pārslodzi, es atteicos. Bet, ņemot vērā, ka jūs tik un tā strādāsiet Golkondas tu­vumā, lūdzam jūs paturēt prātā visas parādības, kas kaut mazākā mērā atgādinātu to, kas kļuva zināms pec Tah­masiba- Jermakova ekspedīcijas. Norunāts?

Neviens neatsaucās. Tikai Jermakovs klusi noteica:

— Diemžēl, uzskats, ka dīvainais notikums ar Tahmasibu ir mīts, ārkārtīgi izplatīts. Taču viņa bojā eja nav mīts . ..

— Viņš varēja iet bojā no tūkstoš iemesliem, — ieminējās Dauge.

— Nav izslēgts. Tomēr nav izslēgta arī varbūtība, ka «sarkanais aplis», lai ko tas nozīmētu, eksistē reāli un bijis viņa bojā ejas cēlonis.

— Vārdu sakot, tā nav pavēle, bet lūgums, — Kra­juhins sacīja, — lai gan es baidos, ka «Tahmasiba mīkla» liks jums sevi just neatkarīgi no tā, vai jūs tai ticat vai no . . . Tas arī ir viss, ko gribēju jums paziņot. Tagad par aktuāliem jautājumiem. Jūs zināt, ka rītdien mēs izlidojam. Pulcēties šeit pulksten divpadsmitos. Brauk­sim uz Vnukovas aerodromu .. . Aleksej Petrovič!

Es! — Bikovs pielēca kājās.

Sēdiet, sēdiet. Kur jūs nakšņosiet? «Prāgā»?

Pie manis, Dauge steidzīgi sacīja.

— Lieliski! Nu tad, biedri, ja jautājumu nav, varat iet kravāties. Jūs, Anatolij Borisovič, es lūgšu brītiņu uzkavēties.

Visi piecēlās un sāka atvadīties. Iegājis priekštelpā, Dauge paņēma Bikovu zem rokas:

— Kāp lejā, Aleksej, un gaidi mani vestibilā: es no­iešu pēc mašīnas. Mums priekšā viss vakars. Pasēdē­sim, papļāpāsim. Man šķiet, tev ne mazums ko jautāt, vai nav tiesa?

—Cik tu, Georg, esi gaišredzīgs, nav vārdam vie­tas! Bikovs norūca.

Bikovs nopūtās un, atmetis segu, nosēdās uz dīvāna. Viņš nekādi nevarēja piespiest sevi aizmigt. Dauges ka­binetā bija tumšs, baltoja tikai uz grīdas noslīdējušie palagi. Aiz platajiem logiem vāji sārtoja galvaspilsē­tas nakts uguņu atblāzma.