Arkadijs un Boriss STRUGACKI - UGUNĪGO MĀKOŅU VALSTĪBĀ

Triju ekspedīciju bojā eja tik īsā laikā — tas bija par daudz! Kļuva skaidrs, ka doties uzbrukumā Venērai var tikai pēc jaunas, ļoti rūpīgas sagatavošanās. Nepiecie­šama bija pedantiska, vispusīga un pamatīga izlūkošana.

Starptautiskais kosmonautu kongress izstrādāja Venē­ras pētīšanas piecpadsmitgadu plānu. Šai nolūkā cil­vēce izmantoja visu bagātīgo zinātnes un tehnikas ar­senālu: uzbūvēja vairākus mākslīgos pavadoņus obser­vatorijas un apgādāja tās ar automātiskām iekārtām. Lietoja pašgājējas zondes izlūkus, infrasarkano un elektronisko optiku, jonoskopiskās iekārtas un vēl daudz ko citu. Iegūtās informācijas nepārtraukti apstrādāja ar pasaules lielāko elektronu skaitļošanas mašīnu palī­dzību. Venēras stratosfēru izpētīja ar precizitāti, kas pārsteidza pat zinātniekus. Beidzot zinātnieki noteica arī Venēras rotācijas periodu. Vispārējos vilcienos sa­stādīja Venēras kalnu grēdu karti, izmērīja tās magnē­tiskos laukus. Darbus veica sistemātiski un mērķtiecīgi.

Franču mākslīgais pavadonis uz Venēras atklāja pa­augstinātas jonizācijas apgabalu. Pēc kāda laika šo faktu apstiprināja ari Padomju Savienības, Ķīnas un Japānas pētnieki. Izrādījās, ka sevišķi augstās jonizācijas apga­bals, kas aizņem apmēram pusmiljona kvadrātkilo­metru, izveidojas periodiski stingri noteiktā planētas virsmas rajonā un ka šis apgabals nav saistīts ar biezo mākoņu slāni, un tātad nerodas atmosfērā. Atlika pie­ņemt, ka jonizācijas avots ir saistīts ar Venēras cieto virsmu. Ja jonizāciju rada radioaktīvs starojums, tad tā cēlonis varēja būt tikai milzīgas koncentrācijas radio­aktīvas rūdas. Nosaukums «Urāna Golkonda» radās gluži pats no sevis.

Tagad jautājums pavērsās citā plāksnē. Cilvēcei vēl joprojām nepietika smago aktīvo elementu. Izkliedēto elementu ieguves tehnoloģija attīstījās lēni, katrā ziņā pieprasījums pēc aktinoīdiem vairākkārt pārsniedza ba­gātināšanas rūpnīcu ražošanas jaudu, bet to mākslīgā ieguve izmaksāja pārāk dārgi. Tīri akadēmiskai, zināt­niskai interesei par Venēru pievienojās daudz praktis­kāki apsvērumi.

Atkal sekoja vairākas ekspedīcijas. Gāja bojā Soko- lovskis, Starptautiskā kosmonautu kongresa viceprezi­dents. Bezbailīgais Nisidzima atgriezās Nagojā sakrop­ļots, zaudējis redzi. Ķīnas labākais pilots Ši Feņ-ju pa­zuda bez vēsts. Acīm redzot, līdzšinējie uzbrukuma ieroči cīņā pret šo planētu nederēja. Tā it kā ņirgājās par cilvēku pūlēm. Analizējot trūcīgos datus par ekspe­dīciju bojā ejas iemesliem, noskaidrojās, ka sekmīgi nosēsties uz Venēras varēs tikai tad, ja pilnīgi atteik­sies no agrāk izveidotajām starpplanētu lidojumu tehni­kas formām un principiem. Starptautiskais kongress uz­aicināja zinātniekus pagaidām neizdarīt jaunus lido­jumus ar vecajiem starpplanētu kuģiem un izsludināja prēmiju par jauna veida starpplanētu transporta lī­dzekli, kas bez briesmām spētu izlauzties cauri Venēras atmosfēras verdošo bruņu kārtai. Padomju Savienībā pilnā sparā strādāja pie fotonu raķetes radīšanas. Arī citas valstis meklēja jaunus ceļus.

Divus gadus pirms mūsu stāstījuma centrālajos laik­rakstos parādījās ziņojums par to, ka uz paša lielākā mākslīgā Zemes pavadoņa «Vejdadi Ju-i» («Lielā drau­dzība») Padomju Savienības un Ķīnas bezgravitācijas metāla liešanas meistari (šāda liešana notiek bezsvara apstākļos) stājušies pie pirmās fotonu raķetes korpusa atliešanas. Un iespējams — tieši ar šo raķeti Bikovam un viņa biedriem lemts izlauzties uz Venēras tuksne­šiem .. . kas «diezin vai daudz atšķirsies no jūsu iemī­ļotā Gobi tuksneša smiltājiem» .. .

Vai nu fotonu, vai atomu raķete, vai nu atšķiras Ve­nēras smiltāji no Zemes smiltājiem, vai neatšķiras, bet viens ir skaidrs — ekspedīcijai viegli neklāsies. Starp­planētu lidojumi un, galvenais, darbs uz citām planētām ir trīskārt smags un sarežģīts. Lai iekarotu Venēru un pusleģendārās Golkondas bagātības, nepieciešamas mil­zīgas zināšanas, dzelzs veselība un ārkārtīga izturība, jābūt īstam kosmonautam — vienam no tiem varoņiem, kurus rāda filmās un sagaida ziediem vai arī.. . apglabā bezgalīgā izplatījuma drūmajos bezdibeņos. Vai pieticī­gajam inženierim Bikovam pietiks zināšanu, veselības un izturības? Tomēr .. .

Krajuhins to zina labāk. Krajuhins ir SPSVK — Starp­planētu Satiksmes Valsts Komitejas priekšsēdētāja viet­nieks. Un, ja Krajuhins ir pārliecināts, ka Bikovs tiks galā, tad Bikovs arī tiks galā. Galu galā šie kosmonauti ir tādi paši cilvēki kā visi citi. Ja viņi spēj, spēs arī Bikovs.

Pēkšņi Bikovs apjēdza, ka cieši lūkojas acīs skaistai bibliotekārei, kura sēž pie galdiņa viņam pretim. Mei­tene sabozās, bet tad neizturējusi iesmējās. Bikovs sa­īga. Jā, vajadzēs nosūtīt telegramu uz Ašhabadu, ka komandējums ieilgs. Žēl, nevarēs satikties pirms ekspe­dīcijas . . . Bet ko gan tas dotu? Vai tad dažās minūtēs var izteikt to, par ko ieminēties vairāku gadu laikā ne­bija radusies drosme? Paļausimies uz likteni. Kad Alek­sejs atgriezīsies (atmiņā pavīdēja uzņēmums ilustrētā žurnālā: kosmosa varoņi atgriežas no grūtā lidojuma — ziedi, smaidi, sveicienam paceltas rokas .. .), kad atgrie­zīsies, tad paņems atvaļinājumu un brauks uz Ašhabadu. Viņš dosies uz kādu māju, piespiedīs zvana pogu un tad . . .

Bikovs paskatījās pulkstenī. No pulksten pieciem trūka tikai dažas minūtes. Viņš piecēlās, viegli pakla- nijas, atdeva smaidošajai meitenei enciklopēdiju un de­vās pie Krajuhina.

Pieņemamajā istabā vienacainais sekretārs pamāja viņam kā senam paziņam. Bikovs vēlreiz paskatījās pulkstenī (bija bez minūtes pieci), noglauda ar plaukstu matus, sakārtoja jaku un droši pavēra kabineta durvis.

Šķita, ka viņš nonācis citā telpā. Bambusa pīteņi bija pacelti, pa plaši atvērtajiem logiem jautrā straumē plūda saule, apmirdzēdama gaišas, samtainas plastmasas sienas. Krēsls pie galda nobīdīts sāņus, uz tā vēl jopro­jām atradās skafandram līdzīgais speciālais tērps. Grīd­sega, kas tagad bija satīta, stiepās gar sienu. Kabineta vidū uz spoža parketa stāvēja dīvains priekšmets: tas atgādināja milzīgu, pelēku bruņurupuci uz piecām res­nām, stabveidīgām kājām. Virs grīdas sfēriskās, gludās bruņas pacēlās vismaz metra augstumā. Bruņurupuci aplūkoja vairāki pieliekušies cilvēki.

Kad Bikovs ienāca, viens no viņiem — mazliet sa­kumpis plecīga auguma vīrietis ar lielām, melnām aiz­sargbrillēm, kas aizsedza pusi sejas, pacēla kailu, saulē spīdošu, dzeltenu pakausi un piesmakušā Krajuhina balsī sacīja:

— Te nu viņš ir! Biedri, atļaujiet stādīt jums priekšā komandas sesto locekli — inženieri Alekseju Petroviču Bikovu!

Visi pagriezās pret Bikovu — slaids, ļoti skaists cil­vēks vieglā, elegantā uzvalkā, no karstuma sasarcis res- nītis ar pilnīgi gludi noskūtu galvu, melnīgsnējs puisis melniem matiem, kurš ar eļļainu pakulu vīkšķi slaucīja dzīslotās rokas, un . . . Dauge, vecais, labais draugs Ge­orgs Johanovičs Dauge! — tikpat kalsens un neveikls kā pagājušajā gadā Gobi tuksnesī, tikai ne vairs platajās biksēs un lakatiņā, bet parastā pilsētas uzvalkā. Lielo muti pavēris platā smaidā, Dauge raudzījās uz Bikovu un laipni māja viņam ar galvu.

— Esiet pazīstami, — teica Krajuhins, — Vladimirs Sergejevičs Jurkovskis, lielisks ģeologs un pieredzējis starpplanētu ceļotājs.

Skaistulis elegantajā uzvalkā vāji, it kā negribīgi pa­spieda Bikovam roku un vienaldzīgi aizgriezās sānis. Bikovs pašķielēja uz Krajuhinu. Inženierim šķita, ka apaļajās Krajuhina acīs iedzirkstās un tūliņ pat apdziest jautras uguntiņas.