Arkadijs un Boriss STRUGACKI - UGUNĪGO MĀKOŅU VALSTĪBĀ

Bikovs pastiepa roku pēc pulksteņa blakus uz krēsla. Pulkstenis izslīdēja no pirkstiem un nokrita uz paklā­jiņa. Bikovs piecēlās un sāka meklēt to, taustīdams ar delnu pa paklājiņu un gludo grīdu. Pulksteņa nebija. Tad viņš sodīdamies izslējās un sāka kārtot palagus. Bikovs darīja to jau trešo reizi, kopš Dauge, novēlējis viņam labu nakti, bija aizgājis guļamistabā, lai uzrak­stītu dažas vēstules. Bikovs apgūlās, taču aizmigt viņam neizdevās. Viņš grozījās no vieniem sāniem uz otriem, šņāca, mēģināja iekārtoties ērtāk, skaitīja līdz simtam. Miegs nenāca.

«Pārāk daudz iespaidu,» Bikovs nodomāja, atkal ap­segdamies. Pārāk daudz iespaidu un domu. Pārāk daudz bija pastāstījis Dauge, un vēl vairāk palicis neizprasta. Lieliski būtu tagad izsmēķēt cigareti — bet nē, nedrīkst! Vajadzēs atmest. Smēķēšana jāatmet un pilnīgi jāatsa­kās no alkohola. Pirmīt Dauge, bez mazākās sajūsmas noklausījies Bikova vēsti, ka «rau, šinī čemodānā, drau­dziņ, savu kārtu gaida pudele lieliska Armēnijas kon­jaka», vienaldzīgi iejautājās: «Vai piecpadsmit gadu nostāvējies ir?» — «Divdesmit!» inženieris svinīgi pār­laboja. «Nu tad svied to projām,» Dauge mīlīgi deva padomu. «Iemet to tūlīt atkritumu šahtā vai arī rītdien atdod kādam. Un padomā ari par to, ka raķetē tev ne­atļaus smēķēt. Tāds režīms. Uz Zemes — tikai vīnogu vīns minimālās devās, bet ekspedīcijā — ne lāsītes! Tāds režīms, biedri kosmonaut.»

— K-klosteris, — Bikovs errīgi norūca, ērtāk iekār­tojoties zem segas. — Jāguļ. Pamēģināšu vēlreiz.

Viņš aizvēra acis, un tūlīt pat acu priekšā nostājās milzīgais, tukšais vestibils, kur viņš pēc apspriedes bija gaidījis Daugi. Bogdans Spicins un resnītis Krutikovs pagāja viņam garām un apstājās netālu no grāmatu kioska. Cik varēja spriest, viņi runāja par kādu jaunu grāmatu. Pareizāk, Spicins klusēja, smaidā rādīdams žil­binošus zobus, bet Krutikovs augstā tenorā tarkšķēja, laiku pa laikam raidīdams vēlīgus skatienus uz jaunā biedra pusi. Bikovs juta, ka viņu aicina piedalīties sa­runā, bet parādījās Dauge kopā ar Jurkovski. Sakniebis lūpas, Dauge gāja straujiem soļiem, Jurkovska seja bija savilkta it kā krampjos. Rokā viņš turēja saņurcītu laik­rakstu.

«Danžē gājis bojā,» teica Jurkovskis, pienācis cieši klāt abiem runātājiem.

Bikovs redze ja melnmataina Spicina sejā izdziestam smaļdu.

«A-ā, velns!» viņš nolamājas.

Krutikovs ar visu augumu padevās uz priekšu, viņa lūpas ietrīsējās: «Ak dievs . . . Pols?!»

«Virs Jupitera!» Jurkovskis sacīja nikni. «Aizkavē­jies eksosfērā, zaudējis ātrumu un nav gribējis griez­ties atpakaļ …»

Viņš pastiepa laikrakstu. Bikovs ieraudzīja ģīmetni melnā ietvarā — kalsenu, jaunu vīrieti skumjām acīm.

«Jupiters . . . Atkal nolādētais Džups!» Jurkovskis sa­žņaudza dūres. «Ļaunāks par Venēru, ļaunāks par visu pasaulē . . . Lūk, uz kurieni es . .. lūk . . .» Viņš asi pa­griezās un devās projām, plati soļodams pa blāvi balto, elastīgo grīdu.

«Pols Danžē, Pols,» Krutikovs atkārtoja, bēdīgi šū­podams galvu.

«Tā ari es nepaguvu atbildēt uz viņa vēstuli,» Dauge ar grūtībām izteica.

Visi apklusa, tikai tuklajos, spalvainajos Mihaila Antonoviča Krutikova pirkstos čaukstēja biezais grāma­tas apvāks …

.. . Bikovs atvēra acis un pagriezās uz muguras. Šis notikums bija apēnojis visu vakaru. Saruna ar Daugi vairs nevedās. «Šie kosmonauti gan ir velnišķi drosmīgi ļaudis,» nodomāja inženieris. «Un apbrīnojami neatlai­dīgi. īsti cilvēki! Cik viņu nav gājis bojā uz Venēras!» Lielās, smagās impulsu raķetēs ar ierobežotu degvielas krājumu viņi devās triecienā. Neviens viņus nebija spiedis, gluži otrādi, viņus atturēja, pat noliedza lidot… ja vien viņi atgriezās.

Tagad uzbrukumā dodas «Hiuss» .. . Bikovs, tāpat kā jebkurš kodolfizikas inženieris, visumā zināja fotonu raķešu dzinēja teoriju un sekoja visam jaunajam, kas par šo jautājumu parādījās presē. Fotonu raķešu dzi­nējs kurināmo pārvērš elektromagnētisku starojumu kvantos, un tādējādi raķešu dzinēji iegūst maksimāli iespējamo izplūdes ātrumu, kas ir vienāds ar gaismas ātrumu. Fotonu raķešu enerģijas avoti var būt vai nu kodolu termiskie procesi (kurināmā daļēja pāreja sta­rojumā), vai arī antivielas anihilācijas procesi (kuri­nāmā pilnīga pāreja starojumā). Fotonu raķetes priekš­rocības salīdzinājumā ar šķidras degvielas atomraķeti ir milzīgas un neapstrīdamas. Pirmkārt, kurināmā niecī­gais īpatsvars; otrkārt, liela derīgā nestspēja; treškārt, šķidras degvielas raķetei gluži neiespējama manevrē­šanas spēja; ceturtkārt. ..

Tā saka teorija. Taču Bikovs zināja arī to, ka līdz pat pēdējam laikam visi mēģinājumi lietot fotonu raķešu dzinēja ideju praksē bija beigušies ar pilnīgu neveiksmi. Vienu no šīs idejas pamatproblēmām — starojuma at­starošanu — nekādi neizdevās atrisināt praktiski. Lai iegūtu fotonu vilcējspēku, nepieciešams starojums ar miljoniem kilokaloriju lielu intensitāti uz atstarotāja virsmas viena kvadrātcentimetra sekundē, taču nebija tāda materiāla, kas pat īsu mirkli izturētu vairākus sim­tus tūkstošu grādu augstās temperatūras iedarbību. Bez- pilota modeļi sadega pilnīgi, nepagūdami izlietot ne simto daļu no kurināmā. Un tomēr par spīti tam fotonu raķete «Hiuss» ir uzbūvēta!

«Ir radīts ideāls spogulis,» bija teicis Dauge, ««abso­lūtais atstarotājs». Viela, kas atstaro jebkura veida staru enerģiju ar jebkuru intensitāti un jebkura veida elementārās daļiņas ar simt līdz simt piecdesmit miljonu elektronvoltu lielu enerģiju. Šķiet, izņemot neitrino. īsta burvju viela. Tās teoriju izstrādāja Novosibirskas insti­tūts. Tiesa gan, viņi nebija domājuši par fotonu raķeti. Viņi pētīja iespēju izveidot ideālu aizsardzību pret ko­dolreaktora caurspiedīgo radiāciju. Bet Krajuhins uz­reiz izprata lietas būtību.» Dauge pasmaidīja. «Krajuhins ir fotonu raķetes fanātiķis. Viņš taču izteicis slaveno aforismu: «Fotonu raķete nozīmē — Visums pieveikts.» Krajuhins tūdaļ ar abām rokām pieķērās pie «absolūtā atstarotāja», lika strādāt divām trešdaļām komitejas laboratoriju un rezultātā — «Hiuss»!»

«Absolūtā atstarotāja» radīšana bija pirmais jaunas, gandrīz fantastiskās zinātnes — mezoatomķīmijas, mākslīgo atomu ķīmijas reālais sasniegums. Mezoatom- ķīmija atomu elektronu čaulas aizstāja ar mezonu čau­lām. Dzirdētais tā aizrāva Bikovu, ka viņš uz brīdi aizmirsa visu — gan nelaimīgo Polu Danžē, gan Ve­nēru, gan pašu ekspedīciju. Diemžēl, par «absolūto at­starotāju» Dauge neko daudz nezināja stāstīt. Toties viņš pastāstīja par «Hiusu».

«Hiuss» ir kombinēta starpplanētu raķete: piecas pa­rastās impulsu atomraķetes nes milzīgu parabolisku «absolūtā atstarotāja» spoguli. Spoguļa fokusā ar no­teiktu frekvenci ievada ūdeņraža-tritija plazmas devas. Piecām parastajām raķetēm ir divējāds uzdevums: pirm­kārt, ar to palīdzību «Hiusam» dota iespēja startēt un atkal nosēsties uz Zemes. Fotonu reaktors šim nolūkam neder — tas saindētu atmosfēru tādā pašā mērā kā vienlaicīgs vairāku desmitu ūdeņraža bumbu sprādziens. Otrkārt, raķešu reaktori baro spēcīgus elektromagnētus, kuru radītajā magnētiskajā laukā notiek plazmas brem­zēšana un rodas kodolu termiskā sintēze.

Ļoli vienkārši un asprātīgi: piecas raķetes un spogulis. Starp cilu, kroplais pieckāju bruņurupucis, ko Bikovs bija redzējis Krajuhina kabinetā, izrādās, ir «Hiusa» makets. Patiesību sakot, «Hiuss» gan nav sevišķi ele­gants .. .