Arkadijs un Boriss STRUGACKI - UGUNĪGO MĀKOŅU VALSTĪBĀ

Inženieris atkal apsēdās, savilcies čokurā un atbalstī­jis kailo muguru pret vēso sienu.

«Mēs startēsim ar fotonu raķeti «Hiuss-2». «Hiuss-1» sadega izmēģinājuma laikā pirms diviem gadiem,» Dauge nelabprāt sacīja. «Neviens nezina, kāpēc. Un ne­vienam nevar pajautāt. Vienīgais cilvēks, kurš varētu par to kaut ko pastāstīt, — Ašots Petrosjans, miers viņa pīšļiem! Viņš saira atomputekļos kopā ar leģēto titānu, no kura bija pagatavots pirmā «Hiusa» korpuss. Viegla un goda pilna nāve …»

«Neviens no mums droši vien nebaidās nāves,» do­māja Bikovs. «Mēs tikai negribam to. Kas tā teica?» Inženieris piecēlās no dīvāna. Aizmigt neizdosies, tas bija skaidrs. «Absolūtais atstarotājs», Danžē, «Hiuss», Petrosjans . . . «Pamēģināsim vēl pēdējo līdzekli.»

Viņš izgāja uz balkona, pirms tam pilnīgi automātiski sataustījis jakas kabatā cigaretes.

Ja nenāk miegs, krietni jāpasalst. Bikovs_ atspiedas ar elkoņiem pret balkona margām. Visapkart valdīja klusums. Milzīgā pilsēta gulēja jūlija nakts spokainajā pustumsā; tālu aiz apvāršņa pletās sarta blazma,

ziemeļos pelēkajās debesīs urbās Padomju pils smailes apžilbinoši baltā bulta.

«Ir jau noteikti divi,» Bikovs nodomāja. «Kur tomēr palicis mans pulkstenis? .. . Apbrīnojami silts. Maigs, silts vējiņš .. . Bet «Hiuss» sibīriešu izloksnē nozīmē ziemas vēju, ziemeli. Fotonu raķetes projektu izstrādā­ja inženieri sibīrieši, un viņi arī lika priekšā šo vārdu kā koda nosaukumu. Pēc tam šis nosaukums pārgāja uz pašu raķeti.»

Dīvaini, neierasti nosaukumi. «Hiuss» — par godu Si­bīrijas salam, «Urāna Golkonda», šķiet, — senās pilsētas atmiņai, kur ķēniņš Zālamans kādreiz glabājis savus briljantus . . . Un vēl — «Tahmasiba mīkla».

Tahmasibs Mehti, ievērojams azerbaidžāņu ģeologs, bija pirmais cilvēks, kuram izdevās būt Golkondā. Jer­makovs, Tahmasibs un vēl divi ģeologi speciāli iekār­totā sporta raķetē bez kļūmēm nosēdās uz Venēras, Tā bija necerēta veiksme un laimīgs gadījums. Visi tā domā, arī pats Jermakovs.

Viņi nosēdās kaut kur kilometrus divdesmit attālu no Golkondas robežas. Tahmasibs atstāja Jermakovu pie raķetes, bet pats ar saviem ģeologiem aizgāja izlūkos. Kas tur īsti bija noticis, nav zināms. Pēc četrām dienām Tahmasibs atgriezās viens, pusmiris no slāpēm, draus­mīgi pārguris, izstarojumu čūlu saēsts. Viņš atnesa urāna, transuranīdu un rādija rūdu paraugus («Ārkārtīgi bagā­tas rūdas, Aleksej, apbrīnojamas rūdas!») un kontei­nerā — sārti pelēcīgus, radioaktīvus putekļus. Viņš bija gandrīz jau zaudējis samaņu. Tahmasibs rādīja Jermakovam konteineru un kaut ko daudz un dedzīgi stāstīja azerbaidžāņu valodā. Jermakovs neprata šo valodu un lūdza viņu runāt krieviski, jo bija skaidrs, ka runa ir par kaut ko svarīgu. Taču Tahmasibs krieviski pateica tikai: «Sargieties no sarkanā apļa! Bēdziet no sarkanā apļa!» Līdz pat nāvei viņS neteica vairs ne vārda. Tah­masibs nomira, raķetei startējot, un Jermakovs pavadīja pusmēnesi raķetē kopā ar viņa līķi.

Sarkanais aplis — tā ir «Tahmasiba mīkla», triju ģeo­logu bojā ejas mīkla, Golkondas mīkla. Bet var būt, ka nekādas mīklas nav. Var būt, un tā domā daudzi, ka Tahmasibs sajucis prātā no staru slimības, vai arī re­

dzēdams biedru bojā eju. Pelēcīgi sārtais pulveris kon­teinerā bija sarežģīts silīcijorgānisks savienojums, kas, starp citu, uz Zemes jau sen bija pazīstams.

Kāpēc Tahmasibs bija stiepis sev līdzi šo smago kon­teineru — nav saprotams . .. Nav arī saprotams, kāds sakars ar to «sarkanajam aplim».

Dauge to bija stāstījis ātri, saraustīti, viebdamies. Viņš neticēja «Tahmasiba mīklai». Toties viņš bija gatavs stundām ilgi runāt par Golkondas bagātībām. Kaut tikai tikt, aiziet kājām, līšus aizlīst līdz tai. ..

Bikovs sāniski atsēdās uz balkona margām, bet ci­garetes traucēja, un viņš tās nolika līdzās. Augstu gaisā, viegli sprauslādams, pārlaidās neliels helikopters. Bikovs pavadīja acīm tā signāluguntiņas — sarkanu un dzeltenu. Viņš atcerējās sarunu ar Daugi.

Tahmasibs ar biedriem uz Golkondu gāja kājām. Mūsu ekspedīcija ņem līdzi transportieri. Dauge ap­galvo, ka tā esot lieliska mašīna. Vispār Georgam viss ir lielisks: «Hiuss» — lielisks, transportieris — lielisks, Jurkovskis — lielisks. Tikai par komandieri viņš iztei­cās kaut kā atturīgāk. Izrādās, Jermakovs ir Krajuhina audžudēls. Viens no labākajiem pasaules kosmonautiem, bet reizē cilvēks ar dīvainībām. Tiesa gan, dzīve vi­ņam, šķiet, nav bijusi nekāda vieglā. Vispār Dauge ru­nāja par viņu kaut kā ļoti nepārliecināti:

«Es viņu gandrīz nemaz nepazīstu . . . Runā . .. runā, ka tas esot ļoti drošsirdīgs, ļoti pieredzējis un ļoti ciets cilvēks . . . Runā, ka viņš nekad nesmejoties .. .»

Jermakova sieva bija pirmais cilvēks, kurš nosēdās uz Venēras dabiskā pavadoņa. Tur tad arī notika kaut kāda nelaime. Neviens par to nekā noteikta nezina — kaut kāda sadursme starp apkalpes locekļiem. Kopš tā laika sievietes vairs neņem līdzi tālos starpplanētu lido­jumos, bet Jermakovs visus savus spēkus ziedo Venē­ras iekarošanai. Viņš, izrādās, četras reizes mēģinājis nosēsties uz šīs planētas un visas četras reizes — ne­veiksmīgi. Piekto reizi viņš lidojis kopā ar Tahmasibu Mehti. Un tagad, ar «Hiusu», viņš dodas uz Venēru jau sesto reizi.

Aizlicis rokas aiz muguras, Bikovs pagajas pa bal­konu. Nē, viņam patiešām neizdodas pamatīgi pasalt!

Pārlieku silts, pat tveicīgs. Varbūt tomēr aizpīpot? Bi­kovs juta, ka viņā briest pārliecība par to, ka labākais un radikālākais līdzeklis pret bezmiegu ir cigarete. Viņš sataustīja paciņu.

Labākais līdzeklis pārvarēt kārdinājumu ir padoties tam. Viņš pasmaidīja. Nekā nebija! Režīms paliek re­žīms! Cigaretes nolidoja lejā no vienpadsmitā stāva. Pārliecies pāri margām, Bikovs pavērās melnajā bezdibenī. Pēkšņi apakšā uzliesmoja žilbinoši mašīnas starmešu uguņi, bez trokšņa pārslīdēja pār asfaltu un izzuda.

«Bez vajadzības nosviedu,» Bikovs nodomāja. «Ek, vājības un grēki! Gulēt vajag . . .» Viņš iegāja istabā un taustīdamies nokļuva līdz dīvānam. Zem kājām kaut kas nokraukšēja. «Nabaga pulkstenis,» inženieris nodo­māja, mēģinādams orientēties tumsā.

Bikovs smagi nopūtās un atlaidās dīvāna elastīgajā, porainajā sēdeklī. «Nē, šodien tev, biedri inženieri un tuksnešu speciālist, nav lemts aizmigt. Kādēļ gan tas skaistulis Jurkovskis tā ieēdies uz mani? Tagad netikšu vaļā no iesaukas: tuksnešu speciālists. Bet kāda seja Jur- kovskim bija, kad viņš runāja par Polu Danžē! . . . Jā, tāds cilvēks droši vien nemokās ar bezmiegu pirms li­dojuma. «Mēs nāves nebaidāmies, mēs tikai negribam to . . .» Vai tiešām tā ir, inženieri? Bet ja nu tai pašā ves­tibilā pēc pusgada kāds paziņos jaunumu: «Biedri, vai dzirdējāt? «Hiuss» gājis bojā. Bojā gājis Jermakovs, Jurkovskis un tas . . . kā viņu . . . tuksnešu speci­ālists …» Pietiks melst blēņas, Aleksej! Tas ir no bez­miega un bezdarbības. Kaut ātrāk pienāktu rīts — lid­mašīnā un uz Septīto poligonu, raķešu starta laukumu aiz polārā loka, kur ekspedīcija gatavosies lidojumam un gaidīs «Hiusu», kas pašreiz atrodas izmēģinājuma lidojumā. Šodien jāceļas astoņos, bet es nevaru un nevaru aizmigt, velns parāvis . .. Dauge jau droši vien guļ . . .»

Te Bikovs pamanīja, ka guļamistabas durvis tikai pie­vērtas un pa spraugu uz sienas krīt vājš gaismas stariņš. Viņš piecēlās, uz pirkstgaliem piegāja pie durvīm un ieskatījās pa spraugu blakus istabā.