Arkadijs un Boriss STRUGACKI - UGUNĪGO MĀKOŅU VALSTĪBĀ

Jurkovskis paņēma kreklu.

— … Gaisa līnijā līdz krastam — ap divsimt kilo­metru … — Dauge pēkšņi iesprauslojās, taču, acumirklī savaldījies, svinīgi turpināja: — Bet starp pilsētu un okeānu tundrās mūsu poligons — pieci miljoni hektāru!

Jurkovskis bija izbāzis galvu cauri krekla kakla iz­griezumam un tagad stāvēja saspringtā pozā ar noļuku­šām piedurknēm, atgādinādams putnu biedēkli. Jerma­kovs, jau apģērbies, kārtīgi aizpogājis visas virssvārča pogas, iegāja pie ārsta.

— No šejienes uz dienvidiem stiepjas dzelzceļa at­zarojums un šoseja, — Dauge skaļi turpināja. — Ap četrsimt kilometru tālāk, pie ģeofiziskās stacijas. . .

— Interesanti, — Jurkovskis domīgi jautāja, — kurš kretīns to izdarījis?

— … m-m-m . . . tātad pie stacijas nozarojums no­griežas sānis un pie Jakutskas savienojas ar ziemeļu Transsibīrijas maģistrāli. . . Hm . .. Volodja, kā ar tavu veselību?

— Pateicos, — Jurkovskis sacīja, nākdams tuvāk. Kreklu viņš bija novilcis un tagad, izteiksmīgi kustinā­dams muskuļus, raudzījās caur pieri uz Daugi. — Esmu pilnīgi vesels. Bet es pielikšu maksimālas pūles, drau­dziņ, lai par jums to nevarētu teikt pat vissliktākais veterinārs.

— Volodja! — iesaucās Dauge. — Tā ir kļūda. Es neesmu vainīgs.

— Kurš tad?

— Viņš! — Dauge paplikšķināja pa Bikova spalvai­najām krūtīm. — Viņš, Volodja, ir tāds jokupēteris! . . .

Jurkovskis uzmeta ātru skatienu Bikovam un aizgrie­zās. Bikovs, kurš jau bija pavēris muti, lai piedalītos šai spēlē, tikai ieklepojās. Jurkovskis nepieņem viņu — tas bija skaidrs. Arī Dauge to saprata, un arī viņam kļuva neveikli.

Šai brīdī durvis atvērās, un Jermakovs pasauca:

— Biedri, jūsu kārta.

Priecīgs par šādu atrisinājumu Bikovs steidzīgi iegāja ārsta kabinetā.

No sākuma viņus apskatīja ārsts — cilvēks ogļu mel­niem matiem un neiedomājami lielu degunu. Daugi viņš atlaida, neteicis ne vārda, bet, apskatot Bikovu, piedū­rās ar pirkstu garai rētai uz krūtīm un jautāja:

— Kas tas ir?

— Avārija, — Bikovs lakoniski atbildēja.

— Sen? — tikpat lakoniski noprasīja ārsts, pavērda­mies Bikovā.

— Pirms sešiem gadiem.

— Sekas?

— Nav, — inženieris atbildēja, demonstratīvi pētī­dams ārsta degunu.

Dauge klusi iesmējās.

Ārsts kaut ko ierakstīja biezā grāmatiņā, uz kuras vāka vīdēja uzraksts: «Medicīniskā dienasgrāmata Nr. 4024. Aleksejs Petrovičs Bikovs», un ieveda abus draugus blakus istabā. Tur viņi ieraudzīja lielu, nespodri baltu skapi. Pavērsis degunu pret Daugi, ārsts lika vi­ņam iekāpt šai skapī. Skapja durvis bez trokšņa aizvē­rās, ārsts nospieda dažus taustiņus uz pults, kas atradās skapja labajā pusē, un tai pašā mirklī kļuva dzirdama klusa dūkoņa. Uz pults uzmirgodamas un nodzisdamas iedegās dažādu krāsu spuldzītes, sāka svārstīties aparātu bultiņas. Tā tas ilga apmēram pusotras minūtes, tad apa­rāts skaļi noknikšķēja un izmeta no kaut kurienes baltu papīra lapiņu, kas bija pārklāta taisnām ciparu un burtu rindām. Spuldzītes nodzisa, un ārsts atvēra skapja dur­vis. Dauge izlīda atmuguriski, berzēdams plecu.

Ārsts pagriezās pret Bikovu un jautri pamāja viņam ar degunu:

— Uz priekšu!

Aleksejs nokāsējās un ielīda skapī. Tur bija tumšs. Vēsas metāla stīpas apskāva viņa plecus un vidukli, pie­spieda klāt pie kaut kā silta un mīksta, pacēla un atkal nolaida. Iedegās sarkana gaisma, tad zaļgana, pēc tam apakšdelmā kaut kas iedūrās, un tad Bikovs sajutās brīvs. Durvis atvērās.

Ārsts, dungodams zem deguna kādu draisku dzies­miņu, vērīgi pētija papīra lapiņas, ko bija izmetis «skapis». Tur bija veselības «lormulas», pilnīgs pārskats par organisma stāvokli, kā arī individuāls obligāto vin­grinājumu komplekss un diētiskā deva sagatavošanās posmam. Atzīmējis kaut ko medicīniskajās dienasgrā­matās, ārsts atdeva lapiņas Jermakovam un paziņoja, ka šādas apskates turpmāk notikšot ik nedēļas.

Jermakovs pateicās ārstam un izgāja.

— Kas tā par kasti? — Aleksejs ģērbjoties jautāja Daugem. — Inkubators pieaugušajiem? Pandoras lādītes elektroniskais variants?

— Kibernētiskais ārsts, elektronu diagnostikas ma­šīna, — atbildēja Dauge. — Viss būtu labi, tikai tā iz­dara injekcijas. Bet es nevaru ciest injekcijas.

Viņi iekāpa liftā un uzbrauca piektajā stāvā, ēdam­zālē. Tā bija milzīga, patukša, ziemeļu saules sārtās gais­mas pielieta telpa. Gandrīz visi galdiņi bija brīvi. Bro­kastis bija vai nu beigušās, vai arī vēl priekšā.

— Rau, kur mūsējie, — Dauge sacīja.

«Hiusa» komanda aizņēma divus sabīdītus galdiņus pie paša loga. Tur jau sēdēja abi piloti un Jermakovs. Bikovs ievēroja, ka resnītim Krutikovam nelaimīgs iz­skats. «Padomju astronautikas lepnums» sakumpis sē­dēja pie piena glāzes, drupināja sausu maizi un ar ne­izsakāmām skumjām nolūkojās uz Spicina šķīvi. Tumš- matis Bogdans grieza aromātiski kūpošu, sulīgu bifšteka gabalu.

Cik savādi tas arī likās, bet brokastis tika pasniegtas jau pēc jaunās devas. Zināmā neizpratnē Bikovs notie­sāja veselu bļodu smaržojošas zāles, nokopa šķīvi auzu biezputras, ielocīja divus gabalus lieliska šķiņķa un ķē­rās pie ābolu sulas. Daugem pasniedza gaļu.

Viņš paņēma dakšiņu un nazi un apvaicājās:

— Ko tev, Mihail Antonovič, ārsts sacīja?

Krutikovs nosarka un pievērsa skatienu glāzei.

— Bet es zinu, — Jurkovskis pienācis teica. — Viņš droši vien ilgi un maigi turēja Mišu aiz vēdera krokas un populārā valodā skaidroja, ka gardēdība nekad nav uzskatīta par kosmonauta cienīgu īpašību.

Krutikovs klusēdams izdzēra piena glāzi un nevilšus pasniedzās pēc vāzes ar smalkiem cepumiem, bet Jer­makovs klusi norūca «hm», un stūrmanis steidzīgi atrāva roku atpakaļ.

Pēc brokastīm Krajuhins paziņoja, ka atbraucis Us- manovs, viens no jaunās bākas konstruktoriem. Us- manovam esot uzdots apmācīt «Hiusa» apkalpi «šā ievē­rojamā tehniskās domas sasnieguma» montāžā un eks­pluatācijā.

— Šim nolūkam dodu divas nedēļas, — Krajuhins sa­cīja. — Pēc tam visi stāsies pie darba savā specialitātē.

Pirmā nodarbība notika viesnīcas sporta zālē. Strād­nieki zilos darba tērpos klusi ienesa resnu, seššķaut- nainu siju un vairākus priekšmetus, kuru forma un ma­teriāls nezinātājā diez vai varētu radīt asociāciju ar kaut kādiem vispārzināmiem jēdzieniem. Neizpratne un ziņkāre bija redzama pat Bogdana Spicina un Krutikova acīs, un tikai Jermakovs apskatīja nepazīstamās ierī­ces ar parasto vēso un vienaldzīgo izteiksmi.

Tērpies kombinezonā, ienāca Usmanovs, gara auguma vīrietis ar platiem vaigu kauliem, un nekavēdamies ķē­rās pie darba. Pamazām saspringums no kosmonautu sejām nozuda, sāka birt jautājumi, izraisījās dzīvas sa­runas. Drīz vien tajās iesaistījās arī Bikovs, kurš vis­pārējos vilcienos, kā jau kurš katrs inženieris, zināja radiolokācijas un tālvadības principus.

Runa bija par ierīci, kas paredzēta ļoti spēcīgu, no­teikta virziena un viļņu garuma ultraīsviļņu impulsu raidīšanai, lai tie spētu izlauzties cauri blīviem putekļu mākoņiem un stipri jonizētiem atmosfēras slāņiem. Im­pulsu ilgums nepārsniedz desmit mikrosekundes. Se­kundē tiek raidīts ap simt impulsu. Speciālas ierīces šim impulsu staram liek veidot spirāli, dažu sekundu laikā aprakstot visu debess slēras augšējo daļu no horizonta līdz zenītam un atkal atpakaļ līdz horizontam.